Ziemas orientēšanās

Nākamajā rītā pēc pēdējās ziņas publicēšanas, kur sūdzējos par iespējamu vīrusu manī, viss graujošais bija prom un pašsajūta bija atgriezusies pieņemamā līmenī. Tātad satraukumam nebija pamata, un devos brīvdienas pavadīt Priekuļos. Startēju Latvijas čempionātā orientēšanās ar slēpēm. Mērķis tādā aukstumā apmeklēt banānu novadu bija saprast, kā ir slēpot pa mežu ar karti, sacensties ar Jāni, kurš bija man vistuvākais pretinieks, un nepalikt pēdējam. 

Sestdien 3km sprinta distancē jau pašā sākumā gandrīz sāku raudāt par trašu kvalitāti. Visas zaļās pārtrauktās līnijas kartē likās tīrā miskaste. Visvairāk žēl bija slēpju, taču lietpratēji mierināja, ka nav jau variantu. Pārvietojos ar ātrumu knapi zem 10 min/km. Jāpiebilst, ka garas klasikas slēpes noteikti nav labākā izvēle šaurām vagām pret kalnu. Bet es nečīkstēju un nečīkstēšu. Kad burtiski iesprūdu starp trīs priedītēm nogāzē, sapratu, ka jāmaina attieksme, jo citādi mazais brīvlaiks draud izvērsties par ļaunu murgu. Tad nu atlikušajā distancē un vēl nākamajā dienā 7,5km stafetē centos no slēpojuma (ja to tā var nosaukt) izspiest maksimāli daudz pozitīvu emociju, un tas ar' nebija tik grūti. Kaut arī tādā aukstumā slēpes neparko neslīdēja, toties spīdēja saule un atradās draugi, kas trases malā vērtīgi atbalstīja. Biju lepns par sevi pēc katra veiksmīgi izbrauktā nobrauciena vai pagrieziena. Atzīmēšanās katrā punktā prasīja apmēram pus minūti, nevaru sūdzēties, jo man vismaz ir visas atzīmes.

Vakaru pavadījām pie DB un ģimenes. Daudz ko iemācījos vienā vakarā. Bez slēpju gatavošanas, klāt nākušas arī ģeniāli vienkāršas kulinārijas receptes. Kad tikšu pie cepeškrāsns, tas būs pirmais ko cepšu. Priecājos par labi pavadītu laiku, brīvlaika cienīgs.

Svētdien stafetē braucu otro etapu. Pirmajā daļā kalns prasīja raksturu, nobrauciens - visaugstākā līmeņa līdzsvaru. Kad tiku lejā - es jau biju izdarījis nespējamo. Salīdzinot ar sprintu, vairāk varēja izvēlēties variantus pa labām trasēm, kas mazliet atspēkoja neslīdēšanu. Lai arī pēdējie km tika veikti jau kaut cik meistarīgi, divreiz vienā etapā nokritu tieši slēpojot uz pēdējo punktu, un tā sulīgi.

Šonedēļ atpūtas nedēļa. Atpūtas.

DONE!

Šodien pusdienās paceļot medus burciņu pēkšņi apjautu, ka kāds ir paspējis iekarot mani. Tāds zināms vājums iemetās rokā, uzreiz pieliku plaukstu pie pieres un sasprindzināju smadzenes. Viss sakrita, esmu pašā sākumā tam, kas var izvērsties par lielāko murgu uz nenoteiktu laiku. Tā kā visticamāk tas ir kāds vīruss, tad par manēžu piektdienas vakarā vairs nebija ne runas. Viss, ar šo tad arī beidzas hard-core treniņi un pārejam uz saudzīgo atpūtas nedēļu, kuru šoreiz pasūtīja organisms nevis treniņplāns.
Nav jau tā, ka es to negaidīju. Iepriekš rakstīju, ka kādas sekas lielajiem apjomiem ir gaidāmas, un, lūk, rezultāts. Tas ir pierādījies gadu no gada. Tikai katru reizi liekas, ka es to pārvarēšu. Atkal kļūdījos.
Es dramatizēju, nav tik traki. Kopš pusdienām dzīvoju pa istabu filtrējot citronu tēju un sildot pēdas. Ļoti gribas rīt no rīta justies labi un braukt slēpot uz Priekuļiem. Ko lai es tagad daru?!

Apjoma vākšana

Rakstīju, ka sesiju esmu pametis novārtā, kam bija savs pamatojums, un spiežu uz treniņiem. Tā ir pagājusi nedēļa, un varu teikt, ka rezultāti ir pārsteidzoši labāki kā varēja gaidīt. Vispār pēdējā nedēļa izskatījās gandrīz tāda, par kādu varēju tika sapņot. Slēpoju, skrienu, vingroju, orientējos, spiežu stieni, atceros atpūsties un ieiet pirtī. Pilnam komplektam pietrūkst peldēšana un kāds mentālais treniņš, kuru izplānot un izpildīt liekas neiespējami.  Lai arī cik labi izskatās treniņdienasgrāmata, esmu mazliet noraizējies par veselību. Apjoma ziņā slodze pieaugusi vidēji par 10-12% vairāk kā pērn. To cenšos kompensēt ar ēšanu un miegu. Par ēšanu - nenormāli daudz ēdu. Pārtikas iknedēļas čeks ir gandrīz dubultojies. Spiežu uz krāsainiem dārzeņiem, skābiem augļiem un dažādiem graudiem, un megakaloriju produktiem (Nutella). Par miegu - ķipa neēdu pēc 18:00, tikai tāpēc, lai līdz 23:00 varētu aizmigt.

Ciklā tā bija otrā nedēļa ciklā, un tas nozīmē, ka nākamā būs vēl lielāks debesskrāpis. Ja es to pārdzīvošu bez negatīvām sekām, tad 2012. gada Janvāris pretendēs uz treniņu ziņa visu laiku apjomīgāko mēneša ciklu karjerā.

Citādi iet labi, nav jau tā, ka vispār nemācos. Vēl pēdējais eksāmens, manuprāt, visinteresantākajā priekšmetā - organiskajā ķīmijā. Ļoti iespējams šogad dzimšanas dienu pavadīšu Latvijā. Jāpadomā, kā savākt draugus un kopā zīmīgos 21 atzīmēt.

Ila

Ar stipri viduvēju vērtējumu neorganikas eksāmenā manas cerības uz stipendiju pagaisa. Pieņēmu lēmumu turpmākās nedēļas atlikušajiem diviem eksāmeniem nemācīties, bet nokārtot kā mazu formalitāti. Tā vietā spiežu uz treniņiem. Tagad atliek laiks gan aizbraukt uz Biķerniekiem paslēpot, gan skriet divreiz dienā un teorētiski trenēties kā nometnēs. Pats esmu sajūsmā par savu lēmumu, jo, piemēram, vakarā pirms eksāmena dzēru tēju blakus dzīvoklī un ar sievietēm baudīju karaliskus saldumus.

Ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka uzreiz pēc dzimšanas dienas mēģināšu labot savu pērnā gada rezultātu 31km klasikas slēpojumā pie Tartu. Pašlaik pamatīgi strādāju pie klasikas slēpošanas tehnikas. Bet pirms tam vēl jādebitē Latvijas Ski-O čempionātā.

Pirmais albums no Lana Del Rey neder, bet otrais, kurš iznāks pēc desmit dienām, solās būt februāra un visa pavasara most played. Klausos no tā pieejamos trīs singlus.

Smadzeņvētrošana

Esmu sajūsmā par iespēju slēpot. Tā kā Jūrmalā sniegs ir tikai simboliskā daudzumā, apmeklēju abas pilsētas distanču slēpošanas trases. Uzvaras aplis tradicionāli garlaicīgs un īss, taču Biķernieki šodien dienas vidū bija ļoti tīkami, un mazliet saule paspīdēja. Pēdējās dienās pārraku vietējos sporta veikalus un meklēšanas serverus, lai uzzinātu kko par slēpju uzturēšanu un sagatavošanu. Tāpat kā pirms pāris gadiem biju pārņemts ar sniegdēļošanu, tagad ziema asociējas arī ar pārvietošanos pret kalnu.
Slēpojot vēl labāk kā skrienot sanāk daudz un kvalitatīvi domāt. Jo visa padarīšana ir stipri plūstošāka un mierīga, ja vēl uz trases ir tikai pāris slēpotāji un klusums. Divās stundās izplānoju to, kas man prasītu vismaz dienu vai mēnešus. Galvenokārt, kā pildīt savu jaunāko IT uzdevumu un realizēt vēl pāris nepabeigtas idejas vasarā. Kaut arī Baiba tikai runāja Henrija vārdiem, es to uztvēru ļoti nopietni un jūtos atbildīgs. Vai arī vienkārši man ir daudz brīva laika.

Uzreiz, kad uzsniega, pārgāju uz Into The Wild skaņu celiņu vai arī vēlu naktī ieslēdzu Mumford & Sons.

Edgars, Beāta mežā

Pirmdienas naktī kinoteātrī noskatījos Girl With Dragon Tattoo. Noteikti vairāk kā trīnīša vērta. Jau pašā sākumā pārsteidza Karenas O versija par to, kā Led Zeppelin jāizklausās 2012. gadā. Grāmatā vien sešas lapas izlasīju, neskatoties uz to, filma likās dievišķa. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā sēdēju uz drāmām un stulbām romantiskām komēdijām, kas ar laiku vienmēr apnīk un ka gandrīz tukšā lielākajā zālē filmu varēja baudīt visaugstākajā līmenī. Piesaistīja Stokholmas arhitektūra un infrastruktūra daudzās epizodēs, likās pazīstama, un zviedri. Cerams vasarā neaizmirsīšu emocijas un izlasīšu visu Larsona sēriju.
Nākamajā vakarā seksuāla rakstura noziegumi atspoguļojās pirmspirmizrādē Nacianālajā teātrī Osedžas Zeme, kur studentiem tika dota iespēja novērtēt jaunā režisora nākamo amerikāņu jau kkur redzētu ģimenes drāmu vairākās paaudzēs, kas bija emocionāli pārsātināta visus trīs cēlienus. Tāpēc es izvēlos JRT, jo amerikāņu vietā būtu latvieši, kas man patiktu stipri vairāk.
Kavēju manēžas, nerūpējos par veselību, spiežu uz kilometriem un apzinīgi mācos katram eksāmenam. Vēl esmu mazliet tā nopietni sācis apsvērt desmitgades plānu. Baigi.