Tā man ne pirmo reizi vien gadījās ceturdienas lietainajā vakarā, Ropažos.
Vislabāk to brīdi raksturoja lietus, aizsvīdis stikls un klusums.
Par ko es domāju? Kāpēc tā bija jāsteidzas?
Es atstāju sapni par festivālu, vecāku uzticību, naudu, atslēgas un dzīvesprieku uz nenoteiktu laiku.
Un vēl tie miljons lati. Man pat nav ideju, kā lai es viņu atpelnu.
Ziniet, tagad sāksies laiks, kad viss būs savādāk. Kkas būs jāmaina. Nedzīvošu vairs nu tādā Leiputrijā. Jāuzmeklē etalons!
2 ?:
Dzīvesprieku gan nevajadzētu nekur atstāt. Labāk ņem līdzi.
wou wou čalīt,kas ta nu?
Ierakstīt komentāru