Bittersweet

Edgaram dienu pirms izbraukšana organisma temperatūra pārsniedza pieļaujamo normu. Sajūta itkā 6 stundas no vietas būtu pilnīgā jānī! Šķidrumu uzņemu pārmērīgos daudzumos, dienasgaismu pavadu skatoties pēdējās piecgades iespaidīgākās filmas un staigāju riņķī neko nedarot.

Itkā vajadzētu kko samest somā, jo rīt laižu ārā no LV. Sekoju baram. Citi uz LT, citi uz Serbiju, es uz Alpiem.

Šis, slinkie lasītāji, ir mans 100ais ieraksts. Tieši pirms 232ām dienām iedomājos, ka motivācijas iegūšanas labad varētu aprakstīt savus treniņus, sacensības un varbūt kko vēl, bet Tagad tas ir pārvērties par manu stūri, kur iepazīstinu jūs ar sevi un sev apkārt notiekošo, un no tā izspiežu tikai spilgtāko un pieminēšanas vērtu. Ja pamanīji, tad daudzus rakstus ik pa laikam apgriežu un izmanainu pēc kāda laika. Tas ir sakarā ar cilvēku pretenzijām un paša ieskatiem, arī tāpēc, ka jūs kļūstat parāk daudz, un es izjūtu tādu kā spiedienu. Es vairs nekvaru nosaukt un uz rokas pirkstiem saskaitīt cilvēkus, kas šeit mēdz iegriezties. Katrs nākamais teksts ir arvien vairāk jāpārdomā, lai tas būtu saprotams vairākumam. Vienā no iepriekšējām naktīm man pat aizliedz vienu personāžu pieminēt vispār. Manuprāt, vienozīmīgi tagadejās publikācijas atšķiras no pirmajām. Brīžiem pat gribas sākt visu no sākuma.

Es priecājos par jebkuru komentāru un kritiku, jo tas man liek pacensties un padarīt šo visu vēl mazliet interesantāku.

Pēc milzīgas nervu čakarēšanas beidzot renderēju filmiņu par Jukolas stafetēm. Kopumā pavadīju kādas 12 stundas pie viņas. Cerēju uz ko labāku, bet kā ir, tā ir.