Skaļajās brīvdienās aprunājos ar draugiem, kas slēpās aiz noputējušām atmiņām. Kkā ļoti panesās galvā tā laika emocijas, kad mācijos pamatskolā. Pat sākumskolā. Tas laikam ir viens no lielākajiem plusiem šādos tautas pulcēšanās pasākumos.
Festivāls man iesākās ar vairāku minūšu pārdomu brīdi par to, ko no manis grib. Un ko man tajā brīdī vajadzētu darīt pēc visa, kas bijis un būs. Tā ir tā sajūta, kad velk uz abām pusēm, bet vidusceļš nepastāv. Kam negadās.
Pamodināja mani tik uz vakara pusi The Happs. Līdzīgi kā Salcgrīvā viņi šāva ārā labāko, un tad jau viss aizgāja. Spēj tik uzmanīties, vai neuzlec kādam uz kājām.
Iepazinām jaunus cilvēkus no visdažādākajiem slāņiem. Mūzika visapkārtu, un pilnai laimei netrūka nekā. Kad aizelsies iznāc ārā no PopBeatsPoetry (Grēviņš), jau velk iekšā nākamie trokšņi no kādas citas spilgtas zāles.
2 dienas un 2 naktis gāzām riņķī Dzintara pludmali. Pa ilgiem laikiem peldēju arī atklātā jūrā.
Negribas neko salīdzināt ar pagājušo nedēļu, bet Positivus sit pa kabatu tā ņiprāk.
Atmiņā iespiedās Gustavo, kuru dzīvajā biju redzējis tikai uzstājoties kopā ar PV. Šoreiz zelta mute blieza savus gabalus pats.
Tas šovakar arī maisās pa galvu.
Gustavo - Esi Brīvs
0 ?:
Ierakstīt komentāru