Jāņi

Ja pamanīji, pēdējās deviņas dienas nebiju sasniedzams, jo garajās brīvdienās aizlaidu uz Alpiem.

Ļoti agrā sestdienas rītā ar sarkano busiņu sākām 2k km nebeidzamo ceļu pāri robežām, krustojumiem, autobāņiem, upēm, pilsētām. 18 stundās tikām līdz Bratislavai, kur mazliet pagulējām. Nākamās dienas pēcpusdienā ceļš jau sāka mest 180 grādu līkumus, un tas nozīmēja, ka esam diezgan augstu virs jūras. Kad ieradāmies Cortina d'Ampezzo, tur pat kur biju pirms 6 mēnešiem, ziemā, sākām meklēt kkādas naktsmājas, jo pēkšņi vairākums nobalsoja, ka teltīs negulēs. Kamēr citi lēkāja pa hoteļiem meklējot izdevīgākos piedāvājumus, mani pārsteidza pilsētas centrā izvietotais RedBull finiša koridors - tur kaut kam ir jābūt. Pāris minūtēs saprotu, ka šeit notiek ātruma nobraucieni ar velo - SICK! Paspēju pavērot kā tie trakie itālieši lido lejā no kalna bez bremzēm, sadzērušies RedBull. Pēcāk iekārtojamies istabiņā, kur mums, 3 jauniešiem, jāguļ vienā ''king size'' gultā. Es padomāju: ''Nav jau pirmā reize''.

Rīts sākas ar alpīnisma inventāra papildināšanu tuvējā veikalā. Uzlikām viņiem nedēļas apgrozījumu. Dienas otrajā pusē iesildīšanās maršruts tiek izvēlēts uz virsotni, kas ir nedaudz augstāka par 2500m virs jūras. Pamatīgi sutīga diena un kāpiens pa upes gultni un nobirām. Kāpiens uz pašu virsotni ir krietni interesantāks un aizraujošāks ar via ferrata sākšanos, t.i. pa klinti novilktas troses pie kurām mēs piekabinam sevi, lai kkur nepazustu. Pēc ~ 2,5h kāpiena esam virsotnē 2510m virs Jūrmalas un ēdam līdzpaņemtās pusdienas, sauļojamies, smejamies par putniem, pierakstāmies un šļūcam lejā. Tiek pataustīts arī sniegs.

Nomainām viesnīcu uz pārbaudītām vērtībām. Tā pati, kurā gulējām ziemā. Jūtos kā mājās.

Nākamajā dienā sola sliktus laikapstākļus, bet tas neatur mūs no 3tūkstošnieka. Bieza migla, drēgnums un garš ceļš priekšā. Maršruta nagla - taka veda cauri kalnam pa šauru alu, kas pildīta ar sniegu. Tā nu es tur garš cīsiņš stūmos cauri. Izlienot ārā, kalna otrā pusē mūs sagaida pamatīgs sniegputenis. Forši Jāņi mums pagadījās šogad. Arī pati taka brīžiem pārklājas ar biezu sniega segu. Jāievēro milzīga piesardzība, jo drošināšana šajās vietās nav. Sniega vaļņi liedz arī mums aizstaigāt līdz pašai virsotnei, jo taka vnk ir aprakta.

Trešā diena bija visinteresantākā, jo atpūtas nolūkos noīrējām velosipēdus. Sākumā domājām mazliet pabraukāt pa pilsētu, bet drīz vien nopirkām pacēlāja biļeti un bliežām lejā pa slēpošanas trasi ar velo. ĀRPRĀTĪGS ĀTRUMS, MILZĪGS ADRENALĪNA LĪMENIS UN SAJŪTAS KĀ PIRMAJĀ REIZĒ. Itkā līdzens zālājs ar pamatīgu stāvumu, bet ātrums pārsniedz 30 km/h. Akmeņi, dubļi un mazi strautiņi tiek šķērsoti lidojot tiem pāri. Lai ko tādu atkārtotu esam gatavi pacelties par 300m augstāk, stumjot augšā rumakus uz blakus kalna pāreju, kur turpinās mūsu velomaršruts. Bezvējš, saule un stāvs ceļš augšup, bet to visu atsver nākamais nobrauciens. ~15km lejā no kalna. Puse no tā pa akmeņainu kalna celiņu. Liekas, ka vidējais bija virs 30 km/h. NĀVĪGI! Tagad es saprotu, kāpēc ir vērts ieguldīt velosipēdā virs 1000 Ls. Pēc garā nobrauciena tomēr vēlreiz uzspiedām dažus simtus uz augšu pa asfaltu no pilsētas. Tagad gan ātrums, lejā braucot, sniedzās līdz 60 km/h, apdzenot motorizētos transportlīdzekļus. Elpu aizraujoši un vareni jautri.

Pēdējās divās dienās jau vairāk tika likts uz ātrumu, izturību un treniņiem, un bieži vien soļošana pārvērtās par skriešanu, jo katram jau bija savi mērķi šim braucienam.

Tā nu mēs tur bradājām pa itāliešu Dolomītiem ķerot sniegu un ''breathtaking backgrounds'' pa dienu, zolējot pēcpusdienās un tūrēs pa pilsētu un bāriem naktīs.

Ceru, ka mans eritrocītu skaits asinīs ir krietni lielāks, un šeit, zemākos laukos, ko iegūšu no nedēļu ilgās augstkalnu tūres.

Atgriezos Latvijā ar tradicionālajām šokolādēm. Nav tik daudz, tāpēc pasteidzies.

Bittersweet

Edgaram dienu pirms izbraukšana organisma temperatūra pārsniedza pieļaujamo normu. Sajūta itkā 6 stundas no vietas būtu pilnīgā jānī! Šķidrumu uzņemu pārmērīgos daudzumos, dienasgaismu pavadu skatoties pēdējās piecgades iespaidīgākās filmas un staigāju riņķī neko nedarot.

Itkā vajadzētu kko samest somā, jo rīt laižu ārā no LV. Sekoju baram. Citi uz LT, citi uz Serbiju, es uz Alpiem.

Šis, slinkie lasītāji, ir mans 100ais ieraksts. Tieši pirms 232ām dienām iedomājos, ka motivācijas iegūšanas labad varētu aprakstīt savus treniņus, sacensības un varbūt kko vēl, bet Tagad tas ir pārvērties par manu stūri, kur iepazīstinu jūs ar sevi un sev apkārt notiekošo, un no tā izspiežu tikai spilgtāko un pieminēšanas vērtu. Ja pamanīji, tad daudzus rakstus ik pa laikam apgriežu un izmanainu pēc kāda laika. Tas ir sakarā ar cilvēku pretenzijām un paša ieskatiem, arī tāpēc, ka jūs kļūstat parāk daudz, un es izjūtu tādu kā spiedienu. Es vairs nekvaru nosaukt un uz rokas pirkstiem saskaitīt cilvēkus, kas šeit mēdz iegriezties. Katrs nākamais teksts ir arvien vairāk jāpārdomā, lai tas būtu saprotams vairākumam. Vienā no iepriekšējām naktīm man pat aizliedz vienu personāžu pieminēt vispār. Manuprāt, vienozīmīgi tagadejās publikācijas atšķiras no pirmajām. Brīžiem pat gribas sākt visu no sākuma.

Es priecājos par jebkuru komentāru un kritiku, jo tas man liek pacensties un padarīt šo visu vēl mazliet interesantāku.

Pēc milzīgas nervu čakarēšanas beidzot renderēju filmiņu par Jukolas stafetēm. Kopumā pavadīju kādas 12 stundas pie viņas. Cerēju uz ko labāku, bet kā ir, tā ir.

Bratislava

Vasaras trešās nedēļas centra notikums ir netikzāļā ballīte Mežciemā. Vakaru interesantu padarīja senaizmirsta filma, tortilla, muzikālajā noformējumā - 100% shuffle un migrēšana pa ciema iespaidīgākajām vietām. Vispār diezgan grezni uzdzīvojām līdz rītausmai. Tas bija pirmais ko ievēroju. Cerams, ka šī nebūs pēdējā reize tai hausā.

Vispozitīvākā ziņa šodien: Priekšnieks mani novērtēja, paspieda roku un paslavēja par labu rezultātu Jukolā, un mazliet ieminējās, ka varētu tikt paaugstināts. Sakarā ar to šodien Lielupes kāpām izpeldēju cauri priecīgs. Ja runa par skriešanu, tad vispār man pašlaik nav tāda laba mērķa, kam sastādīt plānu. Jānosprauž būs kkas.

Bez tā šķiet, ka es vienīgais reāli apzinājos, ka nākamās 3 nedēļas dzīvošu pilnīgi citā vidē.

Jukola 09

Plāni par šo braucienu jau tika kalti agrā pavasarī, kad tika izlemts, ka uz Somiju brauksim ar sarkano busiņu un brauks visa mana ģimene, jo metīsim līkumu caur Tamperi, kur atrodas milzīgs atrakciju parks.

Diezgan lielas problēmas man sagādāja gulēšana. Jo pēdējā nakts, 5.5h, bija uz kuģa. Un arī iepriekš sanāca maz gulēt. Tas nav labi, ja sacensību nakti tikpat kā negulēs, un jāskrien būs agri no rīta. Bet visu izlaboju, kad pārējie devās uz atrakciju parku. Es izvēlējos pakārtot visu savam startam, un 4 h, kamēr citi braukājās pa kalniņiem, es ziedoju gulēšanai.

Ap 18iem iebraucām Mikkeli. Tākā ieradāmies 24h par vēlu, tad mūsu auto tiek novietots 5km no sac. centra. ''Nu nekas, laikam būs jāiet kājām'', tad mūs izglābj autobuss. Ātri atrodam mūsu klubu un uzceļam telti. Nepilnas stundas laikā es uzzināju visu informāciju par apvidu, kārtību, savu komandu un kā veicies meitenēm. Kad līdz startam mazāk kā 2 h, tiek izlemts taisīt filmu. Interevijas, labākie momenti un kadri. ~ 5 minūtes pirms starta pārņem tāda nereāla sajūta. Viss kustās, kkas sāk briest, visa uzmanība tiek pievērsta starta vietai, kur sapulcējušies 1,4k dalībnieki. Pēc šāviena viss pūlis sprinta tempā bliež pa stadionu līdz K punktam. Bliežam arī mēs ar kameru rokās. Grūstīšanās un bļaušana gan starp skrējējiem, gan skatītājiem. ''Uz pirmo kp bija Tāds etaps, es nejokoju, Tāds etaps'', pēc finiša experess intervijā atzina Jānis. Viņam šogad nepaveicās. Tad jau iestājās nakts un es sāku lēnām gatavoties savam 4. etapam. Mana, Auseklis 2 LAT, komanda ir nokritusies līdz 841. vietai. Tas nozīmē, kam man atkal būs jācīnās ar opjiem.

Tātad par manu distanci. Starēju ~ 5:00 no rīta. Jau sākumā uzņēmu ātru tempu un sāku savu neapturamo kāpienu augšup. Sāku kā 841ais, un pie 4,1 km atzīmes esmu pakāpies par 138! vietām. Ir temps, ir ritms, un jūtos lieliski. Orientēšanās tehnika man šoreiz ir savādāka. Es izmantoju tikai virzienu un veiksmi, lai izvēlētos pareizo vagu, jo skriet pa tām var ļoti ātri un precīzī. Pie 7,1 km esmu vēl par 45 vietām augstāk. Tālāk seko mana vienīgā īstā kļūda apmēram uz 90 sekundēm, un pie 8,6 km pacēlos tikai par 20 vietām. Uz beigām skrienu gandrīz viens. Sāk nākt miegs. Samazinu ātrumu un tādā kā autopilotā arī veicu distances beigas, Bet RSP puiši ar Anatoliju T priekšgalā pamodina mani finiša taisnē ar skaļiem saucieniem. Atveras ceturtā elpa un pēdējos 100m uzkāpinu par godu viņiem un nākamajam etapam.

Pēc finiša esmu apmierināts. Praktiski nekļūdījos, pacēlu komandu uz augšu par 202 vietām un cerams ieguvu uzticību Priekšnieka acīs, lai nākamgad varētu skriet Ausekļa stiprākajā komandā. Ja bija uzstādīts kāds mērķis, tad to izpildīju.

Rezultāti:

9,4 km,

1:05:38,

6:51 min/km,

156. vieta etapā

KARTE: Sākums, Vidus

639. vieta komandai pēc mana 4. etapa,

532. vieta komandai pēc finiša.

Vēl pēc finiša notriecu visu savu kabatas naudu saldumos, jo tā nu tagad ir tradīcija, Jukolā jānopērk garās lakricas čūskas, kur tām ir liela izvēle garšu un krāsas ziņā.

Šorīt, pārlasot zaļās lapas, pamanīju savu vārdu. Esmu slavens!!!

Photo session

Sen nebiju bijis uz kādu izlaidumu, bet šodien iegriezos Lavīzes ielā, kur iedevu buču Beātai. Viņai šī bija pirmspēdējā diena Āgenskalna elitārākajā namā.

Pēc neizturamas svīšanas aktu zālē devāmies vējainā izbraucienā ar 74. gada Cadillac kabrioletu, tādu kāds amerikāņu filmās. Protams, ka izbraucām caur McDrive. Visi atskatās, kā jaunieši plīvojošiem matiem, lielajām kolām rokās un izstieptiem pirkstiem laiž caur Rīgu.

Tam visam paralēli tiek iznīcināti megabaiti. Simtiem bilžu un aparātu. Tik daudz pozēt vienā dienā līdz šim nav sanācis.

Vareni jautra diena.

Nākamās 72h būšu ārpus valsts, jo skrienu 4. etapu Jukkolas 7etapu stafetēs, Somijā. Wish me luck!

Man jau likās, ka būs vientuļš otrdienas vakars.

Bēt pēc otreizēja uzaicināju piekritu aizlaist uz galvaspilsētu. Vakars sākās tur, Vecrīgā. Turpinājās Maskačkā, un uz saulrieta laiku visi satikāmies Jūrmalā. Zīmīgi, ka visur pārvietojāmies bez auto O_o!

Pārskaitot velosipēdu skaitu, kas atradās manā garāžā, spontāni tika izlemts doties izbraucienā ar velo. Plkst 22:30! izripojām ārā pa vārtiņiem, mērķis - Narvīts uz Jomenes. Itkā 10 km turp un atpakaļ. Šajā brīdī visiem bija pie kājas par jebkādu formu un treniņplānu. Emocijas par naksnīgo braucienu un neskatīšanas atpakaļ rāva mūs caur Jūrmalas ielām un pludmalēm. Citam lielāks, citam mazāks, citam klasiskāks braucamais, bet vidējais ātrums ~ 20km/h. Maksimālais, kas tika izspiests ar mazāko, 15'', rāmi bija 35 km/h. Ap pusnakti slalomā jau vizinājāmies pa Jomas ielu. Riņķis ap koncertzāli un jau dodamies mājup. Atpakaļceļā vairāk kā puse ceļa tiek veikta braucot pa pilsētas centrālās ielas vidu. Daži sāk žeļoties par sāpošiem dibeniem, bet nepaiet ne stunda un esam manā istabā.

Vakara otrajā daļā pēc ilgas situācijas apspriešanas tiek nolemts nakti pavadīt zem klajas debess. Tā mēs tur ārdijāmies pa batutu. Ūn pēc saullēkta visi rūķi ir gar zemi.

Pēc 7h pārpalikušie kadri dodas uz jūru un iebrien līdz celim. Pazīmē, papozē, pavizinās un ar to arī beidzam.

Tikko atbraucu mājās no meža. Galīgi garām ir tie rietumkrasta zaļie!

Tādas bija manas izklaides pēdējās 24h.

Do u like fishdicks?

Garā distance

Pēc nepārāk laba miega un brokastīm pametām Gaiziņu un bruacām uz Kusu. Pēc neliela loka izmešanas mēs ierodamies Kusā, kur aizpagājušo ziem jau pabiju nometnē. Apmākušās debesis un liels skaits dalībnieku mūs sagaidīja sacensību centrā. Prognozes par distanci bija atšķirīgas, bet viens nu ir skaidrs - sarežģiti tehniska distance būs.

Pirms starta nāk miegs, un žāvājoties paiet iesildīšanās laiks. Uzreiz pēc starta jau tiek pieļauta 5 sekunžu kļūda, aizskrienot uz nepareizo pusi pa ceļu, un tas dod motivāciju uz 1.kp skriet maksimāli ātri, jo ~ 85% no etapa bija jāveic pa ceļu. Tikai uzticēšanās sev ļauj punktu paņemt bez raustīšanās un kļūdas. Tālāk seko vairāku lieku kp apmeklēšana, jo viņi vnk sanāca pa ceļam. Zemas eglītes un dažādi citi blīvi saauguši koki liedz atīstīt ātrumu 2. etapa sākumā, turpretim otrā daļa ved pa ceļu. Skrienu ar vidēju ātrumu. Nav nekas, kas liktu man piespiesties un skriet ātrāk. Līdz distances vidum viss rit gludi, bet tad rodas vēlme padzerties dzelteno ūdeni. Jau pēc pāris minūtēm visa vēdera apakšējā daļa tiek sarauta krampī un nežēlīgi sāp sāns. Bezspēcīgi lēnām eju pa ceļu un noskatos, kā garām paskrien skrējēji, kurus biju apdzinis. Tā velkos pa mežu līdz pat pirmspēdējam punktam, kur beidzot sāku skriet ar pieklājīgu ātrumu. Atstātajām sekundēm vairs nav jēgas, jo ātrums šodien bija katastrofāli zems. Rezultātā uzrādu 15. laiku.

8.9 km

1:16:18

15. vieta

+15:49

KARTE

Šīs nedēļas beigās došos uz Somiju, kur mans klubs aizvadīs gada nozīmīgākās sacensības, 7 etapu stafeti - Jukolu. Arī man ir iedalīts etaps komandā. Man šīs sacensības asociējas ar nerimstošu cīņu visas distances garumā, jo visi dalībnieki ir tavi konkurenti. Visu distances laiku ir tā sajūta, kas parastās sacensībās mēdz parādīties tikai finišā.

by DB, tnx.

Latvijas čempionāts sprintā un garajā distancē

Lietainajā sestdienas rītā Ausekļa jaunieši devās panākumu meklējumos uz Ērgļiem, kur šogad notika LČ sprinta distancē. Labākais sasniegums šajā distancē man bija pērn, kad paliku 7. Jebkura sīkākā kļūdam maksā ļoti dārgi - tā es raksturoju sprinta distanci.

Tātad pie lietas. Iesildījos maz kā vienmēr, bet marinējos un koncentrējos pietiekami ilgi, lai aizmirstu par visām meiteņu apakšveļām un neķitrām spēlītēm un domātu tikai par gaidāmo distanci. Nekāda stresa un aiziet.

Sākums bez aizķeršanās. Nebrīdi nešaubījos par saviem variantiem. Uz 2. kp brienot pa taisno nāktos izpeldēties vismaz līdz viduklim, jo grāvis izrādījās daudz draudīgāks nekā kartē iezīmēts. Temps - pietiekami ātrs, bet ar atzīmēšanos galīgi neveicas - katrā otrajā kp zaudēju kādas 3 sekundes tikai tāpēc, ka SI5 nestrādā kā gribētos. Kā redzams kļūdu praktiski nav.

Tad nāca distances atslēga - 8.kp. Kā redzams es pārmetu pāri valnim bez nekādas nojausmas par to, ka var izskriet zem tilta (zaļā bulta) un ietaupīt spēkus, un atīstīt ātrumu, apskrienot apkārt. Šo variantu ieraudzīju tikai pēc finiša. Tā bija pirmā kļūda, kas neprasīja daudz laika, bet spēku gan. Pie 8. kp noķēru arī pasaulē pretīgāko cilvēku. Tas man deva atkal jaunu enerģijas vilni un pilskalnā uz 9.kp uzskrēju, tādā veidā panākot arī džungļu iemītnieku, kurš startēja 2 minūtes pirms manis. Paņemot punktu atcerējos Siguldas serpentīnceļa treniņus. 10.kp bez problēmām - apmēram 6 cilvēku grupa nesas lejā no kalna uz vienu kp. Tad seko vēlviens kāpiens, bet tas arī tiek pievekts tempā! - pats nevaru noticēt, ka kalna treniņiem tiešām bija kāda jēga. Pēc 11. kp tiek zaudēta kontrole pār karti un apmēram 8 sekundes mēģinu atrisināt šo problēmu ejot. Pa ceļam uz 12. tiek šķērsots privātīpašums, un tas nozīmē, ka pēc IOF noteikumiem, man pienākas DSQ. Bet to jau neviens, protams, nepamanīja.

Distances pēdējā trešdaļa sākās ar garo etapu, kuram tika piedāvāti 3 samērā līdzvērtīgi varianti. Katram no tiem bija savi + un -. Kreisajam variantam bija nepieciešams ātrums, jo vnk jābliež pa ielu, bet tas meta pārāk lielu loku, lai būtu ideāls. Nesaprotu kādi plusi bija labajam variantam, bet mīnuss bija kāpums, kas bija jāpārvar pār pilskalnu un trepēm un to izvēlējās vairāki sportisti. Es izvēlējos vidusceļu, un, manuprāt, visizdevīgāko variantu. Baltais mežš un taciņa gar Ogri bija gana labi skrienama, un tas padarīja šo variantu par visizdevīgāko. Tad sekoja vnk mauciens. Paskatos pulksteni - 15minūtes jau pagājušas, kaut kas nav labi. Pārāk ilgi priekš sprinta, bet nu neko. Uz 15. kp vēlreiz pārkāpju noteikumus un izbliežu cauri mazdārziņam, kur jau bija iemīta vaga. Jā, vispār šodien daudz palīdzēja iedzītās vagas, jo pirmie skrējēji sūdzējās par nātrēm un necaurejamām pļavām, tāpēc nevarēja uzradīt atzīstamus rezultātus. Man paveicās, jo uz 14. kp gāja ''zilonene''. Vieta, kur tika zaudētas ~ 30 sekundes ir mazdārziņu rajons pie 17. kp, kur mazliet ''aizgāja ciet'' un neiedziļinājos etapā, bet uzliku virzienu un bliezu, jo tur-pat-jau-ir-finišs. Kkādi komposti, sūdu bedres, ķirbju dobes un aizaudzis upes krasts. Kkādam murgam izlauzos cauri, kamēr citi eleganti paskrēja garām pa ceļu. Tas iespējams man maksāja vietu trijniekā, bet mērķi šodien izpildīju.

3,1 km

19:05

4. vieta

+0:56

KARTE

Labi man gājā, labi. Distance bija ļoti labi izplānota. Sen nebija skriets tik aizraujoš un interesants sprints. Apsveicu, Arvi, kurš uzrādīju 2. labāko laiku savā grupā ;)

Vakars tika pavadīts Gaiziņa apkārtnē - kāpjot, zolējot un smejoties sapņos par JWOC Banketu (kas jau ir pilnīgi cits stāsts).

Ir vēls un mans šivakara Coldplay playlists arī iet uz beigām. c ya!

par garo distanci raksts coming soon

Bet vispār. Visas neveiksmes ir jāaizmirst un jākoncentrējas uz nākošajiem pārbaudījumiem.

Aizmirstiet par Polo!

Brīžos, kad škiet, ka iet ļoti labi un kurnu vēl labāk, tad notiek kas tāds, kas vnk uzspridzina tevi no iekšas un atstāj aiz sevis neizbēgamas sekas.

Tā man ne pirmo reizi vien gadījās ceturdienas lietainajā vakarā, Ropažos.

Vislabāk to brīdi raksturoja lietus, aizsvīdis stikls un klusums.

Par ko es domāju? Kāpēc tā bija jāsteidzas?

Es atstāju sapni par festivālu, vecāku uzticību, naudu, atslēgas un dzīvesprieku uz nenoteiktu laiku.

Un vēl tie miljons lati. Man pat nav ideju, kā lai es viņu atpelnu.

Ziniet, tagad sāksies laiks, kad viss būs savādāk. Kkas būs jāmaina. Nedzīvošu vairs nu tādā Leiputrijā. Jāuzmeklē etalons!

Oh rainy day, come 'round

Tad, kad līst, ir visīstākais laiks iet ārā pagalmā un kko darīt., bet ne skriet. Plkst 22:50 uzvilku kedas un bliezu uz pludmali. Labāk vēlāk nekā nekad. Liekas, ka šis pagaidām ir vēlākais treniņs so far. 40 minūtes vētrainā, lietainā vakarā radīja ideālas sajūtas.

Skriet ir forši!

Vēlo vakaru aizņēma MTV Music Awards 09. Katra otrā balva tika piešķirta Twilight mūvijam. Ritīg rēcīgs šovs. Piedalījās arī KOL. Iesaku nočolēt!

Es nevarētu iedomāties savu dzīvi bez Martas!

Pēcpusdienā aizlaidu ar polo uz Lilasti.

9 ar kko kilīši izspieda neparasti daudz šķidruma no manis, kaut arī bija apmācies laiks - ideāls skriešanai. Centos izpildīt garus ātrus intervālus. Izdevās, jo mana pašsajūta ir lieliska. Jau biju aizmirsis kā tas ir.

Magnēti pēdējā laikā ir palikuši interesantāki, tehniskāki, manuprāt.

''ceļš uz jūrmalu vienmēr ir savādāks. daudz mierīgāks. ar Lielo vakaru un T.Grēviņu.''

Playlist: Coldplay Live

Sunshine Coolin'

Bezmākoņainās dienās cepos pa pagalmu. Izmantoju enerģiju lietderīgi.

Ūn klausos augļus. Tās dziesmas neapnīk. Vienkārši iederas jebkuros apstākļos un laikos.

Makoņainā vakarā ar māsu taisījām ''jumping session'' ar fotokameru. Veikumu noteitki jau pamanijāt. Baigās tapetes.

Kā jau katru otro gadu 31. maijs ir ievērības cienīgs notikums, kurš tiek atzīmēt man kaimiņos - Nemo. Padsmit jauniešiem tika noīrēta sešvietīga mājiņa. (Vai pat piecvietīga)? Bēt viss kārtībā, jo vidēji ik pēc 4h kāds pamet fabriku. Vakars nekontrolējamos smieklos, nežēlīgos, jo vnk vaigi un vēders sāp no dzēlīgiem jokiem. Meitene - staigājošs cirks! Pēcāk otro reizi šogad redzēju saulrietu pludmalē, kur James tika celts godā un Visi foršie turpināja smieties, griezties apkārt, kad lepni dejo smiltīs. Kulaku dauzīšana bez apstājas, jo visas derības šai pasākumā dīvainā kārtā tika izpildītas. Ārdīties un atvainoties. Teikumi par neko. Lietas un nelietas. Stundas šai naktī skrēja ātri. Viss notika pats no sevis. Pretīgais vijas ar skaisto, bet pa vidu Madara. Mazā Madara. Viņa pārspēja pati sevi. Ap saullēktu visi bija gar zemi, bet pēc 3h kādam jau bija jālido prom, tāpēc drūmos vasaras rītos jāiet uz jūru, jo kur gan vēl var smelties tādu iedvesmu jaunai dienai. Pasākums tika iecelts par labāko 09 pagaidām.

Viens nu pēc šī ir skaidrs. Viņi, laikam, ir mani tuvākie draugi.