1. gads

Tieši 2008. gada 30. novembrī gaisā palaidu savu profilu blogger.com vietnē. No 163 ziņām 136 ir pieejamas publiski. Reāli sanāk, ka katru trešo dienu šeit kko iemetu. Dažus ierakstus tiešām gribas lasīt vēlreiz un vēlreiz, piemēram, šo. Tomēr par savu visveiksmīgāko uzskatu rakstu Trenitalia.

Kāpēc es sāku? Lielā mērā JT ir vainīgs/-a (2 personas). No sākuma likās, ka tam neatliks laiks, bet pie pienākuma pieradu. Domāju, ka šeit iemācīšos kaut mazliet gramatiski pareizi rakstīt un izteikties. Kkāda izaugsme jau ir salīdzinājumā ar pirmajiem rakstiem, kurus, tagad pārlasot, nāk smiekli. Gribas likt komatus, bet lai paliek. Būs ko mazbērniem rādīt. Tieši šādas krāsas bija pirms gada šajā adresē, kad tika sarakstīts daudz privātu rakstu, kuri tā arī netika publicēti, jo lasītāju auditorija izpletās neprognozējamos apmēros. Joprojām nevaru iedomāties, cik cilvēki regulāri apgrozās šeit. Ir cerība, ka šo lasa kāda man vēl nepazīstama persona. Pati blogošana arī ir kļuvusi populāra šajā laikā, jo lielākā daļa draugu ir literatūras sarakstā. Tas priecē.

Single ladies

Tas tā sanāk jau katru nedēļu, ka ceturdiena treniņplānā sanāk brīvdiena, lai arī kā censtos kko ieplānot. Tas jau ir paredzami, ka ceturdienās man neko produktīvu negribas darīt. Šonedēļ arī vnk uzmetu gan treniņam, gan ķīmijai, gan labākajiem draugiem. Tā vietā izvēlējos 3 stundas no vietas spēlēt videospēles un noskatīties 3 periodus hokejam. Un vēl kas, pirmo reizi mūžā izmēģināju veiksmi totalizātorā. 2īti liku uz Rigas Dinamo uzvaru spēlē pret SKA (S.Peterburgas). Laimests būtu 5,8 reizes lielāks. Kaut arī bija skaidrs, ka šo spēli mēs zaudēsim, arī brīnumi mēdz notikt.

Arī piektdien tikai ~30 minūtes paspārdīju bumbu zālē kopā ar o-sabiedrību. Sanāk, ka 2 diena aizgāja pa gaisu. Stulbi. Par to man pagaidām vislielākā škrobe.

Bet nu vakars - Blaumaņa 9. Dažādas interaktīvas izklaides, ieskaitot Beyonces Single Ladies, kurai noteikti pieder 2009. gada seksīgākās uzstāšanās dzīvajā. Nakts - vecpilsētā. Es jau neko, DĀVIS!

Nogriezu matus. Plašāks attēls pavērās.

Tagad gan ir tā, ka brīvais laiks man tiek nogriezts pamatīgi, un kurš gan cits, ja ne es pats, ir vainīgs. Smieklīgi, bet to vien daru kā mācos, guļu un skrienu. Es vairs nevaru normāli ieplānot kkādas izklaides, neko nedarīšanu vai satikšanos. Vareni tracina. Un tad es aizdomājos, kas ir svarīgāks? Nē, nevar apvienot. No kkā būs jāatsakās. Stulbi, bet varbūt tieši šī skriešana visam pakaļ man kko iemācīs.

Kā būtu svinēt savu dzimšanas dienu pie okeāna?

Par treniņiem. Beigusies otrā nedēļa, un, pārskatot dienasgrāmatu, sapratu, ka pēdējā laikā diezgan veiksmīgi sanāk saplānot treniņus kartē. Tie sastāda vairāk kā 50% no kopējā apjoma. Virziena sajūta ir manāmi uzlabojusies, jo uzsvars tiek likts uz o-tehniku. Lai nebūtu pašam jāizplāno, jāuzliek un tad jāizskrien distance pašam, sadarbojos ar DD. Rīt - Vārnukorgs R.

Sestdienas vakars kopā ar Lailu un Zv. Sen nebijām satikušies, un jāatzīst, ka šī kompānija ir iemantojusi savas īpašības, paradumus un konstantes dziļi. Katrs esam tik atšķirīgi, bet kopā jūtamies vislabāk. Zoles, sarkasma vai kalnu dēļ, bet viens ir skaidrs - Zv ir nepārspējams.

Vakars ievilkās, tāpēc svētdiena diezgan izmetama. Ķīmijas kursos no miega mani izglāba pasniedzējas apgalvojums: ''Visi ķīmijas skolotāji ir slikti!'' Ar to arī beigšu.

Emocijas no Placebo vēl nav norimušas. Galvā skan Speak in tongues, u2bē tiek meklēts kāds veiksmīgs video un galvenie sarunu temati vijas tieši ap to. Ir, ir ko atcerēties.

Pēc svētku brīvdienas citi atcerējas, citi aizmirsa, ka vidusskola ir brīvprātīgi Obligāts pasākums, un 4dienu pavadīja kā nu kurais - Pārdaugavā, piepilsētā vai Donavas krastā, bet ne izglītības iestādē. Tagad, iespējams, ir tāds atslābums mācību ziņā pirms atzīmju maratona.

Šīrīta stienis un sajūsma kopumā bija ierašānās skolā plkst 8. Un pāris minūtes vēlāk uzzināju, ka bija jābūt tikai 11os. Apkārtējos klasesbiedros + vēl citu klāšu pārstāvjos radīja neviltotu sajūsmu. Tas viss Vijas dēļ, ko saprot tikai savējie.

Trying my best not to forget

Beidzot pienāca tas 17. novembra vakars. PLACEBO! Pēc Liepājas BBP skatuves nākamo koncertu nospraudu tieši šo, kas ir jāredz. Līdz pat pagājušā gada ziemai vienīgais, kas saistīja ar šo grupu, bija tikai TheBitterEnd. Bet I.L. (meitene, ar kuru kopā izstrādāju ZPD) piespieda paklausīties kko plašāk, un nākamajā vakarā saņēmu pāris gabalus. No sākuma diezgan negribīgi, bet ar laiku ātri vien viņi iekaroja manu playlistu, un tas beidzās ar to, ka šīsvasaras sākumā paspēju noķert pat mirkli, kad iznāca jaunais albūms. Un uzreiz tika arī sarunāts ar I.L., ka iesim kopā uz koncertu, ja angļu puiši tiešām atbrauks uz LV, jo albūms ir labais. Viena pēc otras kāda no Placebo dziesmām kļuva par dienas most played pēdējos mēnešos. Bija pilnīgi skaidrs, ka otrdienas vakarā būšu pie arēnas un par viszemāko cenu nopirkšu jebkādu biļeti. Ar spekulācijām pieredze iekrāta jau no BBP, tāpēc ar pacietību un pārliecību nebija problēmu. Ļoti aktīvi centos sarunāt bezkaunīgi zemu cenu. Nebija diezko sekmīgi, jo par vidēji zemu cenu dabūju biļetes draugiem, bet līdz pēdējam brīdim pašam nebija nekā. Sūdīgi man. Bet! Draugi mani izglāba, nopērkot biļeti pie ieejas par rekordzemu cenu. Mani sasniegumi šajā jomā nobāl salīdzinājumā ar šo darījumu.

Žēl, bet I.L. koncertā nebija.

Pats koncerts noteikti bija spilgtākais šajā gadalaikā, bet jāatzīst, ka biju iedomājies, ka tauta būs vairāk un aktīvāka. Grupai jauns buņģers - atraktīvākais cilvēks uz skatus visos iespējamos veidos. Arī grupas staff pārtraukumos atrādījās publikai kā mācēja. Kopumā, cik pirmā daļa bija veltīta jaunā albūma reklamēšanai, tik otrā daļa aizrāva ar klasiskiem publikas grāvējiem. Every You, Every Me - pirmais, kas pacēla gaisā, Meds - dzīvajā tika izpildīts ideāli, The Bitter End - gaidīju/sagaidīju/no prieka uzlecu pāris cilvēkiem uz kājas. Fantastiski.

Tagad kādam laikam pietiks.

With a little help from my friends

Saulainajā svētdienā paspēju noskriet Lapsiņās Magnētu un sagrābt lapas pagalmā. Ģimene visu dienu berž, slauka, pucē un mazgā. Māja piedzīvoja atdzimšanu no 3 nedēļu grimšanas sūdos! Mēs uzvarējām.

Bet vakar Jūrmalai 50! To zināja tikai retais. Mākoņainā sestdienas dienā pie kultūras nama notika dažādi koncerti, pasākumi un atrakcijas par godu šim notikumam. Manam klubam tika uzticēts sarīkot o-distanci pa pilsētas centru. Es un Rihards tikām iecelti par organizātoriem. Sākumā par to visu smējos, bet pēdējā naktī sazīmēju miljons kartes ar pārdesmit kp pie kultūrvēsturiskām vietām, un agrā sestdienas rītā tos uzliku. Bija arī balvas un pienācīgs skaits(~40) dalībnieki, kas godprātīgi pabeidza/nepabeidza/nemaz nesāka distanci 2h laikā. Vispār pasākumus gana labs, bet tikai kādi 200 cilvēki sildīja nagus pie vareniem ugunskuriem. Mums pievienojās arī L, kas arī bija manāmi pārsteigta par šo faktu. Pasākuma kulminācija, kad vācām jau nost kp, uz skatuves kāpa Latvijas estrādes veterāni - Menuets. Jā, tie paši, kuriem jau pāri 40 un solījās vairs nespēlēt. Tad nu dienas turpinājums izvērtās kā rokkoncertā*

Nē, nu labi. Viņi spēlēja kā rokkoncertā. Mēs sildoties skaļāk/klusāk dziedājām līdzi.

Pēcāk Bilžu vakars ar vecākiem un ģimenes draugiem. Tika rādīti, stāstīt visi vasaras kalnu braucieni. Dažādi piedzīvojumi, negadījumi, pārpartumi, veiksmes un neveiksmes. Vakars jau pa pirmo, bet kāds pietrūka. (!) Secināju, ka fantastiska vasara man padevās šogad. Jo Alpos vien pabiju 3reiz.

Šovakar The Beatles dārd skaļruņos.

''Mailītes murdā, murdā kad trāpās,

steigā lieku tās uz āķa, nesu kāpās.''

Iespējams, dzirdēt To dzīvajā, bija iemesls, kāpēc darbadienas nakti pavadīju Jelgavā. Bez tā arī TĀTĀTĀ atrādija sastrādāto un arī Laime Pilnīga bija kā rokkoncertā*. Vakara nagla - Gustavo. Atcerējos vasaras festivālus. Graujoši.

Nedēļa iesākās ar nepatīkamām sāpēm celī. Tagad tās zaudējušas spēku un liekas, ka padevās. Tas atstāju iespaidu uz manu treniņu darbu. Praktiski šonedēļ skriešanu izlaidu, un tā vietā izpildīju spēka treniņus. Piektdienas vakarā tā vietā, lai sagaidītu vecākus RIX, es devos uz vieglatlētikas manēžu, kur 2h garumā saspridzināju gandrīz visas muskuļu grupas, un tas diezgan labi bija redzams manās kustībās nākamajā dienā.

*Dārta

Remoss 09

Nedēļas nogale sākās ar pēcpusdienu pie L. Pēcāk ar nelielu 30-o gadu tērpu izrādi un beidzās ar kūkas ēšanu. Vakarā pie manis ieradās nepilna komanda, kas gatavojās startēt Remosā. Sūdzējos, ka nestartēšu, bet 12h pirms starta Arvis kko sačinīja tā, ka 6dienas rītā komanda, kuras sastāvu veidoja esošie/bijušie Ausekļa biedri, ar tikai vienu mērķi ieradās Tērvetē.

Jāsāk bija ar ''pastniekiem''. Padsmit minūtēs Sprīdītis tika atrasts. Tad tik saņemta karte, kurā varēja pēc izvēles iezīmēt vienu no 5iem dažādas grūtības pakāpes apļiem. Mēs paņēmām garāko, vērtīgāko. Speciālajos uzdevumos bez rāpšanās kokā B vēl bija jāielien slūžās un jābrien pa upi caur tuneli. Vēl paklaiņojām pa raķešu bāzi, un tad atpakaļ uz starpfinišu. Nākamajā aplī izmantojām pieredzi ar reversa reljefa kartēm, kas nesagādāja grūtības, jo prātā bija karte no K-pavasara. Visi mazliet atsalām no garā pārskrējiena. Izlīdām pie kkāda karjera ar ūdenstilpni vidū. Punkti par mistisku uzdevumu tika solīti daudz, bet nenojautām par ko. Sākumā visu uztvēru kā joku, bet teica, ka būs JĀPELD. Sākumā kāju iemērkšanu līdz celim, nesot nestuves. Tas nebija nekas salīdzinājumā ar nākamo - peldēšana. Uz to brīvprātīgi/obligāti/uzstājīgi pieteicās A(zīmīga, ka pēdējos gadus to darīja meitene). To redzot nez kāpēc palika siltāk. Tālāk iestājās neliels atslābums apļa beigu daļā. Komandas garu atkal atdzīvināja dažādi virvju posmi, kas deva vēl vairāk punktu ne kā peldēšana. Beigās vēl neliels stresiņš par laiku, un pēc 7h finišējam. Rezultāts tiek uzskatīts par labu. Un to apstiprina oficiālie rezultāti: 1. vieta grupā, 5. vieta kopā. Šis pagaidām ir augstākais sasniegums komandas vēsturē. Paldies, BZ, IK, DD, AG.

Iepiko draugu par 0,49 Ls? Nopietni?

Tā vietā iesaku tev to piku iemest ziedot.lv. Vismaz kādam labums no tā.

Šogad, ļoti iespējams, tiks lauzta tradīcija vēlā rudenī pavadīt sestdienu pilnu piedzīvojumiem. Jelgavas rajonā sacensības ''REMOSS'' bija pirmais mans daudzstundu pasākums (VX) mūžā. Asociējas ar aukstumu, komandas garu un uzvaru (gadu no gada). Sacensības iedibinājušas tradīciju šķērsot lielāku vai mazāku upi, uzrāpties kokā, karāties ar galvu uz leju un saslapināt kājas jau pašā sākumā. Šoreiz komandu savākt neizdodas. Stulbi man! <- stulbs, neizprotams teiciens.

Vecāki agri no rīta centās nodibināt sakarus no Himalajiem uz Latviju, bet neko vairāk par ''ščh-ščh-šss'' un īsu ''čau, ko darat?'' nesadzirdēju ~ sešos no rīta.

Šovakar Coldplay un prozas darba analīze.

Statistika

Arī es aprēķināju sezonas kopējo kļūdu procentu uz visu distances laiku.

Uzmet aci ŠEIT!

M 20

Brīvlaiks - viena liela ballīte. Pirms 1,5 nedēļas sākām pamazām un beidzām Tā, lai pietiktu ļoti ilgam laikam. Es neko daudz nerakstīšu par grautiņu , jo lielākā daļa no jums to visu redzēja Live.

Visam patīkamajam paralēli notika arī nepatīkamais, un Ivaram pazuda zaļš IPod nano. Dod ziņu, ja tev ir kādi varianti par šo mistiku.

Lai arī pēdējās 24 stundas dzīvoju atmiņās par balli, šodien pienāca tā diena, kad lauzu 4 nedēļu neskriešanu. Ar DD noskrējām pirmo, simbolisko, treniņu Vārnukrogā. Iedibinājām 1dienas pēcpusdienas tradīciju, ~60min kartē. Patīkamas sajūtas atkal skrienot.

Esmu izaudzis no jauniešu grupām, un turpmākos 2 gadus startēšu kā juniors. Mērķis ir tikai viens, un tāds tas arī paliks - JWOC. Treniņplāna modelis jau apmēram ir skaidrs, un nākamie 2-3 mēneši liks sakārtot o-tehniku un noskriet pēc iespējas vairāk stundas pie optimālas slodzes, un, protams, VFS.

Nē nu,

Graujoši.

Atstāj savu komentāru, lūdzu.