Vaļā

Vakar sapratu, kas vajadzīgs, lai noticētu labam garastāvoklim un plašam skatam uz lietām. Pēc saulainas, smieklīgas visas pēcpusdienas ar čomiem viss sakārtojās pats no sevis. Ā matus nogriezu par trīnīti, un ar to es lepojos, jo par ieekonomēto naudu man sanāca biļete uz smieklīgu amerikāņu komēdiju.

Ādas krāsa mainās ik pa stundai, tas nozīmē, ka gada karstākais gadalaiks ir sācies arī Jūrmalā. Es aicinu Tevi uz pludmali, jo pašam jau iet negribas, meklēju kompāniju. Vienalga kā sazinies ar mani un brauc šurp. Visu nedēļu sola vasaru.

Klausos Trešo Elpu, un pielipis ir Vaļā.

MUSE

Lielbritānijā pašlaik notiek pasaules festivālu fastivāls. Sestdienas hedlaineri - MUSE. Tam par godu noorganizēju kompī BBC Two TV tiešraidi vakara programmai, lai paskatītos, ko angļu rokgrupa sagatavojusi vasarai. Tas viss izvērtās par labāko Live Performance, ko līdz šim esmu redzējis. Ja tādi grāvēji kā Time Is Running Out, Hysteria u.c. salikumā ar fantastisku gaismu šovu bija jau kkas neticams, tad vakara pārsteigums - The EDGE (no U2) kāpšana uz skatuves - koncerta ierakstu padarīja par vēsturisku. MUSE feat. The Edge - Where The Streets Have No Name. Tas tiešām bija man elpu aizraujošākais piedzīvojums mūzikā. Čiveklī tas tika nosaukts par šīgada pretendentu uz stadiona rokgrupas titulu.

Nevaru sagaidīt, kad Metju Belamijs ieradīsies Salacgrīvā. Un tad gan būs traki!

THIS IS IT!

2324062010

Šogad, jūnija beigās, es atrodos Latvijā. Jā, vairāki kadri kkur aizklīst šajā laikā, piemēram, Materhornā vai Spānijā. Mājās roku, stumdu, līdzinu un regulēju. Pagalms izskatās pēc būvlaukuma. Pēdējās divas dienas operēju ar traktoru, ar kuru mainu reljefu pagalmā. Izskatās dubļaini. Līgo naktī ar AG un DD braukāju apkārt ar velo. Mellužu estrāde beidzot atdzima ar latviešu estrādes mūziku un raksturīgo publiku. Sen nebiju Mellužos redzējis tik daudz cilvēkus, nu labi, ierēbušus cilvēku. Jāņu nakts piedzīvojumus gan noskatījāmies no malas, jo tā bija smieklīgāk. Bet saullēktu nesagaidījām.

Tagad augšupielādēju filmiņu par piedzīvojumiem Somijā. Drīz būs.

Music: Radio 101 vismaz 8h diennaktī. Tas arī mazina izslakumu pēc mūzikas.

Jukola 2010

Sacensību telšu pilsētiņā ierados 14 stundas pirms sieviešu starta, pusnaktī. Pēc vēsās nakts dienas pirmā puse bija saulaina, nekas neliecināja par +8 grādu aukstumu un lietu. Pa dienu palīdzējām Lienei nobriest, paspēlējām zoli, noskatījāmies sieviešu startu un finišu, ēdām un apspriedām sacensīsību apvidu, kurš šogad tika pieteikts kā ļoti sarežģīts, kas tika pamatots ar vidējā ātruma kritumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem par 1-2 min/km. Jau minēju, ka šogad skrienu 1. komandas 6. etapu, kas ir paradzēts ap 7:00 no rīta, tāpēc tā vietā, lai sekot līdzi sacensībām drēgnajā naktī, es izvēlējos pāris stundiņas pagulēt, kas tā arī īsti nesanāca. Bet tagad par visu pēc kārtas.

Komandas pirmais etaps distanci pabeidza 9simtnieka beigās, un tad visai komandai bija tikai viens uzdevums: kāpt un kāpt tikai uz augšu. No rīta, kad jau spīdēja saule un līderu komandas jau bija finišējušas, es mežā devos kā 381. Karti sadalīju 2 daļās: augša un apakša. Sākums līdz 4. kp pagāja praktiski bez kļūdām, un kartē iejutos ļoti ātri. Ātrums arī bija ļoti labs un apdzinu 24 komandas. Uz 5. kp skrēju pakaļ meitenei, kuru nezin kāpēc nevarēju/negribēju apdzīt, bija aizņemts ar kartes locīšanu, izvairīšanos no asiem akmeņiem, garā etapa plānošanu, un domāju, ka skrienam uz manu kp. Bet, kad pieskrēju pie farsta, ātri izlaboju 50 s kļūdu. Uz nākamo kp vēl joprojām skrēju līdzi tai pašai meitenei, kas izskatījās pēc juniores. Arī garo etapu sākumā skrējām kopā, līdz beidzot biju ticis galā ar visiem sīkumiem un ieštepselēju ātrumu garajam. Kartē redzama mana lielākā kļūda distancē, garajā etapā.

Ar zaļo punktoto līniju parādīts mans plānotais ceļs, ar violeto atzīmēju garos purviņus, kurus sajaucu, un sarkanais ir mans ceļš. Laikam vainīga ir mana paviršā izturēšanās pret virzienu, un tā kārtīgi kompasā ieskatījos tikai pie 10metrīgām klintīm, kur neraksturīgi vairs nebija nevienas takas un cilvēku. Bet ar to visu pie 8. kp es biju atguvis vēl 12 vietas komandai. Runājot par tempu, uz katru kp varēja attīstīt lielu ātrumu, piebremzēja lēkšana/slīdēšana lejā no klintīm/klintiņām un apdzīšanas manevri. Skriet distancē bija ļoti aizraujoši, jo visu laiku cīnies par vietām, arī patiešām izbaudīju apvidus specifiku un orientēšanos. Uz 16. kp mani vēlreiz pievīla virziens, kā rezultātā zaudēja ~ 4 minūtes. Beigu daļā, protams, bija sarežģītākie kp, kurus pašam sev par brīnumu paņēmu perfekti. Skrienot paraktiski uz finišu, neieskatījos kompasā un atstāju 1,5 minūti, apskrienot līkumu uz 19. kp. Finišā spiedu, ko varēju, bet bija par vēlu, koridors uz stafetes maiņu tika slegts pirms 45 minūtēm, un tas nozīmēja, ka pat teorētiski es nevarēju paspēt. Pēdējais etaps startēja ar kopējo startu.

9,3 km, 1:32:15, 9:55 min/km.

Uzrādīju 163. labāko laiku etapā, atpaliekot 28:22 ātrākā. Kļūdās atstāju ~10:30, bet nez kāpēc tas neliekas daudz. Prieks un gandarījums pēc finiša bija fantastisks. Komandu pacēlu par 59 vietām.

Vēl jāpiemin, ka maniem Salamoniem šī bija pēdējā iespēja pierādīt savu izturību. Zole atdalījās no pārējās daļas un virsma pārplīsa uz pusēm.

Zobratā

Nē, nu piedodiet, ka pēdējās dienās Jūs neapdāvināju ar kādu ziņu. Es patiešām izbaudīju šīs 6 dienas bez globālā tīmekļa. Es minos ar velo. To nosauca par L&L velotripu. Tātad par dažiem zīmīgiem momentiem tajā.

Jāsāk ar to, ka pagājušā piektdiena pēc mēness kalendāra, kā māte teica, bija 29. diena - sliktāk nevar būt. Diena sākās ar to, ka viens manas ģimenes mājdzīvnieks atstiepa kātus agri no rīta, kas radīja dienai savdabīgu sākumu. Kļūme sanāca ar pulksteņa neievērošanu, kā dēļ sajaucu visu dienas plānu. Arī Arvis nokavēja vilcienu un brālis manu velosipēdu bija atstājis pie drauga, šajā brīdī man jau likās, ka būs jāpaliek mājās. Bet mājās bija vēl trakāk, jo izcēlās vairāki ģimenes konflikti par tēmu, kāpēc viņam garāks. Laimīgā kārtā vilcienā Rīga-Liepāja es iekšā tiku, un varēju uz pāris stundām atslābt. Pats velobrauciens sākās ar cauru riepu pasākuma organizatorei, jes! Paciešoties pāris stundiņas, diena beidzās mājīgā kempingā uz dienvidiem no Liepājas. Pirmajā dienā sākām ar braukšanu pa pludmali, kas diez gan ātri nomainīja 2. šķiras asfaltētus un grantētus ceļus. Spīdēja saule, tāpēc pavērām plikumus nedaudz plašāk, lai pieradinātu pie UV. Kompānija bija jautra, nezinu kāpēc, bet oriģināli un smieklīgi joki vienmēr cilvēkus vieno. Norakstīt tos laikam nav iespējams, jo vai nu saprotami tikai kontekstā, vai ir pārāk rupji. Arī šajā dienā neiztikām bez iznīcinātas riepas. Neforši bija, kad cauri smilšainiem ceļiem un pretīgām stigām stūmām, vilkām, ripojām uz Pāvilostu. Šajā brīdī grupā vienbalsīgi tika nolemts tālāk braukt tikai pa lielo šoseju. Nakšņojām Jūrkalnē, kur tika piedāvāta pirts un mazgāšanās aukstā ūdenī. Pēc saulrieta jaunajā pirtī arī iegāju, bet mazgāšanās bija ekstrēma. Nākamajā dienā bija jātiek līdz Ventspilij. Užavā uzkavējāmies uz ilgāku laiku. Šeit bija smieklīgi. Ventspilij izmocījām ātri cauri un nakšņojām Stladzenē. Jāpiebilst, ka gandrīz katru brīvo brīdi brauciena laikā izmantoju, lai ieskatītos līdzpaņemtajā ķīmijas grāmatā, jo pirms reģistrācijas nosolījos to cītīgi darīt. Katru brauciena vakaru skaistu padarīja grupas muzikālāko cilvēku dziesmu svētki. Kaut kas tāds man bija tikai sapņos rādījies. Mūzikas instrumenti aizņēma tik pat daudz vietas, cik teltis. Trešajā dienā dibens pārstāja sāpēt, pierada. Kruīzā ripinājām uz Kolku. Jā, mēs nekur neskrējām, nebija nekādi sportisti novākušies. Pa ceļam pieturējām pie dažām Lībiešu apmetnēm. Kolkā dzīvojām LU bio fak. studentu mājā. Mājas interjers bija fantastisks. Sienas no vienas sazīmētas, sarakstītas ar studentu baušļiem un pērlēm. Tā kā odi praktiski gribēja mūs dzīvus apēst un Laila kļuva par pilngadīgu sievieti, izvēlējāmies gulēt iekštelpās, tika lauzts viens no brauciena noteikumiem. Atkal tikām pirtī, un es atklāju peldsezonu jūrā, jo it kā pa tiem 300m, kas šķīra pirtiņu no jūras, nevar paspēt atdzist skrienot. Skrienot mazliet pārcentos un ielauzu pēdas kaulu uz akmentiņa, no kā reāli nobijos. Kaut arī nākamā diena tika prognozēta kā vissmagākā, gulēt aizgājām vēlu. Cēlāmies gausi, ko nevarētu teikt par odiem. Auksta CocaCola mūs izglāba, un plānā beigās kaut kā iekļāvāmies. Vēlreiz mēģinājām pabraukt gar jūru, kas pēcāk tika atzīta par pilnīgi nelietderīgu un nevajadzīgu izklaidi, kas bojā visus rādītājus. Lai līdz vakaram nonāktu Plieņciemā, vidējam ātrumam vajadzēa būt virs 20 km/h. To mums izdevās panākt ar komandas darbu braucot kolonā (kāpēc mums šī doma neienāca prātā ātrāk?). Laikapstākļi līdz pēdējai stundai bija ciešami, lietu nelija un saule dažreiz lutināja, bet fināls bija pati odziņa - lietus duša. Iespējams, šī iemesla dēļ finišs braucienam bija šeit nevis Jūrmalā. Mūs sagaidīja ar karaliskām vakariņām un Pasaules čempionātu futbolā.

5 dienas bez skriešanas, bet 349 km ar velo. Pēda atgāja un varēju izpildīt visu savu sagatavošanās posmu Jukolai. Par formu nevaru sūdzēties.

Nākamajā dienā pēc brauciena veiksmīgi uzrakstīju ķīmijas eksāmenu. Viss labi. Protams, kādus 5-9% būšu zaudējis, bet vairāk mani uztrauca tas, cik maz teorijas prasīja šī gada eksāmens. Dienas vidū varēju justies kā pārēji, kam skola beidzās krietni agrāk. Viss, tagad arī es esmu brīvs uz mēnesi, lai noapaļotos par nākamajiem pāris gadiem. Šo faktu vakarā atzīmēju Andrejsalā, kur notika Positivus festivāla ieskaņas pasākums. Spēlēja mūziku, paķēpājos ar krāsu, pa skaisto skatījāmies pāri upei, vēroju Rīgas jaunatnes modes tendences un satiku draugus.

Paklausies Local Natives jauno albūmu.

un tagad arī.

Tātad mana vasara pašlaik izskatās:

Esmu ierobežots telpā. Man atņēma istabu, jo tur tagad dzīvos cilvēki, kas par to maksās. Visa mana mantiskā dzīve ir praktiski izvarota pa visām malām. Vienīgais, kas atrodas pa rokai vēl vakar bija bioloģijas teorijas un tagad ir ķīmijas grāmatu kaudzīte. Mana gultasvieta arī nav stacionāra, ja tā varētu teikt. Arī pieeja www ir stingri limitēta.

Pārsvarā mācos. Pagāšnedēļ sapratu, ka viss jāpakārto tam, lai uz eksāmenu es ierasto ar stabilām zināšanām. Ja jau reiz sāku, tad līdz galam! Un pēc šodienas bioloģijas eks. varu spriest, ka ir arī rezultāts, vai arī kādam bija slinkums izplānot advancētākus uzdevumus.

4 no 5 uzrakstīti, un pēdējais būs pati odziņa! Mans gaidītākais un izaicinošākais eksāmens. Principā uz viņu es lieku savu karjeras izvēli. Vēl pirms vairāk kā gada es un blakussēdētāja ķīmijas kabinetā nospriedām, ka ķīmija - Nebūs! Pēc pāris mēnešiem nākamajā mācību gadā beidzot ieraudzīju cerīgu skoltāju, kas varbūt varētu mainīt manu nostāju, un pēc pirmā semestra atpakaļceļa vairs nebija. Jā, ķīmija man ir saistoša.

No mājām mani rīt vakarā izraus L&L velotrips. Laikam 4 dienu garumā. No Liepājas līdz Jūrmalai pa garāko ceļu. Kā savu ceļa biedru izraudzījos AG. Un tā es gatavojos vienam no interesantākajiem notikumiem orientēšanās sezonā - Jukolas stafetēm. Pagaidām par tām vari palasīt pagājušā gada piedzīvojumus. Šogad gan oficiāli skrienu 1. komandā 6. etapu.

Ievērības cienīgs notikums šodien bija mazās, baltās mašīnas pārdošana. Tas bija mans pirmais auto, kurš arī vairākas reizes tika pieminēts šeit, jo daudz tika ar viņu mēģināts taisīt brīnumus. Sākot ar skaļiem Asteroīdu Augļiem, caurvēju un Dārtu aizmugurējā sēdeklī un beidzot ar atklājumu, ka sestajam cilvēkam bagāžniekā pat ir ērtības. Gandrīz katram manam draugam ir ko teikt par šo aparātu. Tagad ir atbrīvojusies viena brīva vieta ģimenes autoparkā. Ir jau gandrīz izlemts, kas to aizpildīs.

Ko es gribu? Es gribu, lai mana galva izskatītos tieši tā kā DD. Lai m man piezvana vakarā un pajautā, ko es daru un kā iet. Lai izžūst purvs pagalmā un var iedarbināt zālespļāvēju. Lai cilvēki man nejautā par to, ko es darīšu savā dzīvē tālāk. Es gribu daudz.

Nē, nopietni man ir ierūsējusi mūzikas bibliotēka, jo viss taču mētājas kkur apkārt. Tāpēc klausos radio. 101 fm skan mūzika 24/7 bez reklāmām - vnk shuffle pa radio. Uzgriez, nav ne vainas. Pēc pāris dienām tur gan ies gaisā kkas liels.

Valmieras čempionāts

Tā vietā, lai pavadītu pēdējos kopīgos brīžus ar klasesbiedriem, es izvēlējos piedalīties kārtējā Latvijas Kausa posmā - Valmieras čempionātā. Ja palūkojas uz pagājušo gadu sasniegumiem šajās sacensībās, tad vidējā distancē sanācis uzrādīt pārsteidzošus rezultātus, bet garajā distancē zaudēt daudz.

1. dienā vidējā distance - visas iespējas. Distance veda pa man labi zināmo Baiļu kalna karti, kurā orientējies esmu dienā, naktī, dziļā sniegā, pērkona negaisā, stafetēs un uz slēpēm tāpēc, ka Auseklim katru ziemu šeit notiek treniņnometne. Startā, uzmetot aci distancei, uzreiz sapratu, kas šodien būs svarīgākais. Pēc pirmā punkta izkristalizējās, ka ātrums šajā nedēļas nogalē man nebūs pietiekams jeb nevērās šķiedra*. Pēc pārsteidzoši labi paņemtā 3.,4.,5. kp, pie 6. kp jau panācu AD, kurš startēja 2 min pirms manis. Tad distance ieved kartes interesantākājā daļā.

Veiksme mani nepameta, un pie 10. kp ieraudzīju DV, kurš startēja 4 min ātrāk un ir junioru izlases dalībnieks. Šajā brīdī sapratu, ka uzvara jau gandrīz rokā. Gandrīz līdz distances beigām skrējām nosacīti kopā, jo es laboju viņa kļūdas, bet smagi zaudēju ātrumā etapa sākumā un vidū. Man pirmā kļūda tika pieļauta uz 21. kp, kad etapa vidū mainīju plānu un tā vietā, lai skrietu pa viennozīmīgi ātrāku variantu pa lauku, es izvēlējos skriet traversā pa aizaugušu kalna nogāzi. Tā kā 23. un 24. kp bija tīrā spridzināšana pa ceļu, no DV atpaliku un distances beigas veicu viens, uz 25. kp atstāju 30 sekundes kartes nenolasīšanas deļ. Bet tas neliedza finišā uzstādīt labāko laiku un izcīnīt pole-position rītdienas garajai distancei.

6,4 km, 41:44, 6:36 min/km, max 50 s kļūdās.

Vakaru pavadīju ļoti skaistās Jāņa lauku mājās Limbažu apkārtnē. Iegājām pirtī, iedžumpījām dīķī, apsvērām izglītības iespējas Latvijā, pasitām odus, klausījāmies plates, pasmējāmies par Lieni un ieēdām gaļu pusnaktī. Nē, nu ar Lieni viss kārtībā. Fantastisks pirmais vasaras sestdienas vakars.

Garajā distancē starts tika organizēts pēc iepriekšējas dienas rezultātiem, t.i. uzvarētājs iet pirmais un pārējie attiecīgi pēc zaudētā laika. Uzvar tas, kurš pirmais finišē. Nepilnu pus minūti aiz manis startēja AK, kurš man izcēla pirmo kp. līdz 10. kp skrējām kopā, līdzīgi, kā Kurzemes Pavasarī ar Jāni. Pēc tam mans temps samazinājās par 1 minūti uz km, un turpmāko distances daļu veicu viens ar tikai vienu domu galvā, ''kas un kad mani noķers nākamais''. Tas arī bija vienīgais, kas spieda mani turēt kkādu tempu. Praktiski nekļūdījos arī šodien, un nevienu distancē neredzēju, tāpēc finišēju ar domu, ka esmu 2., bet izrādas DV, man ir kkur paskrējis veikli garām un apbalvošanā kāpu uz 3. pakāpiena. Nevarētu teikt, ka šodienas distance bija īpaši interesanta, jo fakts vien, ka garajā etapā praktiski visu noskrēju gandrīz pa sarkano līniju, liecināja par km ķeršanu kartē.

11,4 km, 1:18:25, 6:54 min/km, 30 s kļūdās.

Ar rezultātu neesmu neapmierināts, jo zaudēju garās distances meistaram, un šāds vietu sadalījums bija jau paredzams.

*Artūrs Pauliņš.

World Ranking

Ar 337 punktiem es ierindojos 1802. vietā orientieristu pasaules rangā, jo Baltijas čempionāta garā distance bija mans pirmais WRE posms, un bija arī tā vērts, vēl viens ķeksīti manā o-karjerā.
Kā jau katru gadu vasaru sākām ar B.Z. dz.d. Šoreiz vairāk kā pagājušos gados tika spiests uz ēšanu, atpūtu, ēšanu un ēšanu. Pēc latviešu valodas eksāmena, par kuru grūti kko komentēt, pāris stundiņas pasitām ķegļus, vēlreiz pārliecinājos, ka tas nav sporta veids. Turpinājums Imantā, jo Nemo gāzt riņķī ir veselīgi tikai katru otro gadu. Vakarā bez smieklīgiem gājieniem arī tikām pie pļackāšanas un rullēšanas. Suši tagad kādam laikam atkal pietiks. Forši.