Kā gadu iesāksi, tā pabeigsi

Pirms gada pirmā janvāra rītu sagaidīju Cēsu slimnīcā. Tagad ar sagrautu imūnsistēmu mājās ļoti lēnām pārvietojos apkārt un lielāko daļu laika pavadu gultā. Nenormāli daudz dzeru, un sajūtas arī tādas, it kā tiešām trīs dienas no vietas būtu dzēris. Valmieras treniņometnes vidū, kad tas bija vismazāk nepieciešams, vīruss sagrāva jebkādas oganisma aizsargspējas. Par treniņiem, jaunā gada ballītēm un iziešanas no mājas varu aizmirst. Kā katru gadu būs jānoskatās Ирония судьбы, или С лёгким паром. Runājot par mājām, man likās, ka Valmierā ir daudz sasnidzis, taču, atbraucot Jūrmalā, te izskatās kā Sūnciemā. Laikam savā mūžā pagalmā tik daudz sniega nebiju redzējis. Pilsētā pa ielu pārvietojas gan mājdzīvnieki, gan auto, gan cilvēki, jo sētnieki ir padevušies. Jebkuš traktors šeit ir augstā vērtē. Kāds no sastumtajiem sniega kalniem pie lielveikala ļoti iespējams sasniedz arī pilsētas augstākās virsotnes statusu, ko lieliski izmanto ragaviņu bandas.

Ja par nometnē piedzīvoto, tad jāpeimin, ka pāris slēpošanas treniņu laikā mans klasikas un slidsoļa skills divkāršojās, ja ne pat trīskāršojās. Ja izdosies vēl pierunāt JT, tad janvārī varētu arī startēt kādās ski-o sacensībās. Varbūt ne rezultāta dēļ, bet intereses pēc. Slēpošana manī ir ielikusi kārtīgu āķi.

Ziemassvētku sprints

Jau otro gadu pēc kārtas 25. datumā Jānis organizēja deviņiem tuvākajiem kluba biedriem interesantas sacensības Vecrīgā. Sprinta distance sastāvēja no trim apļiem. Pirmajos divos gāja labi, taču, tieši tāpat kā pagājušajā gadā, pēdējā aplī un visā distancē uzvarēja ZG. Pēdējā aplī pārāk daudz sāku pievērst uzmanību kartei un ātrums kritās. Distance - bagāta ar izaicinošiem etapiem, pašam mazliet piemirstas sajūtas, skrienot pa cietu segumu lielā ātrumā, un tēja ar piparkūkām pēc finiša viennozīmīgi šo pasākumu padarīja Ziemassvētku labāko daļu. Jā, paldies, Jānim par organizēšanu.
5.92km, 48 minūtes, zaudējot kādas 20-30 sekundes uzvarētājam.
Kāds arī kko fotografēja.

Esmu aizrāvies ar Instrumentiem.

Ziemas brīvdienas

Šorīt pamodos ar fantastisku sajūtu, kakls bija ticis vaļā no iekaisuma, un tas nozīmēja tikai vienu - atkal varu nebaidoties (par ko twītoju) pildīt āra treniņus ar pieklājīgu slodzi. Pēc brokastīm noskrēju garo, kurā minūtes  ritēja neticami ātri un sanāca mazliet izlēkt no plāna, ko varēja just vakarā, slēpošanas tehnikas nodarbībās. Distanču slēpošana man beidzot patīk. Divas stundas Uzvaras parka aplī deva reālu progresu manam klasikas skilam. Ja sākumā jutos kā pīle uz ledus, tad beigās tā visa padarīšana pat sagādāja prieku. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc pāris nedēļām Alpos kādu dienu dēli nomainīšu pret slēpēm un izmēģināšu trases, kurās slēpo arī Pro no visas pasaules.

Sanāk, ka man bija brīvas sešas dienas. No tā, ko biju ieplānojis tajās paveikt, piepildījās mazāk kā puse. Bet es sev piedodu. Manuprāt, biju nopelnījis sev nekā-nedarīšanu pāris dienu garumā. Galvenais, ka paspēju izpildīt pēdējo apņemšanos, ko pirms 12 mēnešiem nosolījos, dedzinot lapiņu eglītes svecītē. Tātad visi ķeksīši 2010ajam salikti. Tuvākajā laikā blogā parādīsies arī neliels atskats par to, kas atmiņā paliks visvairāk.

Instrumenti on headphones!

Treniņu regularitāte un kvalitāte sāk pieklibot, negribētu vainot motivācijas trūkumu, bet organisma neprognozējamās pretreakcijas uz miega, laikapstākļu un slodzes maiņām nedēļas nogalē mani mazliet nokaitināja. Nezinu, ko šovakar darīt, ārā -12, bet pēc plāna būtu jāiet uzskriet pa rajonu ar suni. It kā tik tikko esmu ticis vaļā no iesnām un kakla sāpēm.

tomsgrevins.lv lapā var lejupielādēt PopBeatsPoetry live @ POSITIVUS. Ballīte, kuru nogulēju izlaiduma dēļ.

Tik no manis futbolists

O-futbols un prieki

Pēc viena gada izlaizšanas tiku atkal iekļauts kluba komandā orientieristu futbola turnīram. 9:00 Spuņciema sporta zālē sevi uzskatījām par favorītiem, kausa turētāji, vai arī nē. Rīta agrumā spēle visai komandai nepadevās un divās spēlēs netika gūti nevieni vārti, bet, pateicoties pretinieku neveiksmēm, kvalificējāmies ceturtdaļfinālam. Līdz tam bija jāgaida vairākas stundas, tāpēc puse komandas brauca pie manis uz Jūrmalu, pārgulēt, patīrīt sniegu, ieēst un iedzert čaju, lai otrajā cēlienā uz laukuma dotos pavisam citādā noskaņojumā. Playoffos zaudējām, cienīgi mūs pārspēja turnīra debitanti - Meridiāns, kuri izcēlās ar nerimstošu azartu un taktikas organizāciju. Atlika spēle par piekto vietu pret O3. To gan vinnējām, taču pašā spēles sākumā pamatīgi iestiepu pēdas saites, kas nesa nepatīkamas sajūtas atlikušajā spēles daļā. Tātad turnīru noslēdzām piektajā vietā, dalot to ar Alūksnes OK. Jāatzīst, ka pamatoti netiku iekļauts sākuma sastāvā un arī spēles noteikumus, acīmredzot, nepārzinu, kā dēļ mans devums komandai bija salīdzinoši niecīgs, tāpēc rezultātu uzskatu par ļoti veiksmīgu.

Dienas vidū ar čomiem pavizinājāmies ar ragaviņam pa rajonu. Ārprātīgi smieklīgs pasākums. Lieki piebilsts, ka vizināšanās ar ragaviņām nozīmē braucamrīka piesiešana aizmugurē vāģim un ar 40km/h traukties pa šaurajām ieliņām. Pasākums beidzās ar mēģinājumu pacelt gaisā ne tikai ZG un RK, bet arī ragavas uz tramplīnveida ieplakas ceļa vidū. Pēc lidojuma uzticamās ragavas sadalījās divās daļās. Bet jau sataisīju, lai rīt atkal varētu izvizināt māsas.

Jums nav ne jausmas, ko es vēlos!

Sākumā jāsaka, ka nākamās sešas nedēļas dienas ritms vairs netiks pakārtots universitātes apmeklēšanai. Viena astotā daļa no bakalaura ir garām. Sešpadsmit nedēļās sapratu, kāpēc cilvēkam vajadzīga vidusskola un cik tālu var tikt ar augstāko izglītību. Zināšanām nav robežu un kurš teica, ka tas būs vienkārši?

Bet mācības ir tikai maza daļa no tā, ko dod studenta apliecība. Ziemassvētku balle ceturtdienas naktī manā dzīvē bija kas pilnīgi jauns. Tikai pateicoties dekāna teiktajam: ''Kad tad, ja ne tagad!" piekritu upurēt nākamās dienas manēžu., lai ļautos izklaidēm Latviešu Biedrības namā. Tā izdejojies sen nebiju. Sākot ar Vīnes valsi un beidzot ar Grēviņa cienīgu diskotēku, no amatpersonu uzrunām līdz perversām spēlītēm uz skatuves, cik pirms pusnakts viss kā teātrī, tik ap rītu apkārt pudeļu lauskas un lipīgā grīda pilna ar malā nomestām augstpapēžu kurpēm. Varbūt tāpēc nākamajā naktī uz vecpilsētas deju grīdām prāts nenesās, jo iepriekšējā rītā no balles ārā izpeldēju tikai laikā, kad pat McD ir slēgts. Miega bads netraucēja nākamajā rītā oficiāli ierasties uz agro nodarbību Ķīpsalā, bet, lai vēl vienu nakti pavadītu ar kompāniju, kura, tā vien šķiet, nemaz nepamanītu manu klātbūtni, uz ballīšu viļņa, man nepietika spēka un gribēšanas.

Vēl nevaru nepieminēt manis organizēto pastaigu pa galvaspilsētu kā Ziemassvētku pasākumu kāda departamenta kolektīvam 45 cilvēku sastāvā. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar M.L. un Galleria Rīga apsardzi pasākums izdevās vēl labāk kā tika cerēts. Izveidoju distanci no pilsētas centra līdz Mežaparkam, kurā lielāka daļa jāveic ar sabiedrisko transportu, ne visi piedzimst sportisti. Uzdevumi bija līdzīgi kā piedzīvojumu sacensībās, kkas ar karti, leģendu, jautājumiem, aritmētikas atsvaidzināšanu un vēstures zināšanām, taču dalībniekos, biroja cilvēkos, pēc finiša tie radīja pārsteidzošas emocijas. Solījās nākamgad obligāti mani pieaicināt vēlreiz. Vareni!

Tagad? Dzeru daudz šķidruma, jo ir aizdomas, ka kaut kas tomēr šūnās ir paviesojies, un briestu rītdienas lielākajam notikumam orientieristu ziemas sezonā. Vēl noskatījos Into The Wild.

"Bet tagad es skatos uz Tevi, vai tā vismaz Tev tagad stāstu

Mežs tagad izskatās tieši kā pirms gada - sniegs līdz celim. Trakākais vēl priekšā, jo nav paspējis sablīvēties, bet jau tagad uzskriešana 15m kalnā sagādā tikpat lielu piepūli kā Siguldā. Kilometra laiks pagaidām vēl turas zem 10:00 min/km, taču tikai pateicoties vairākiem etapiem ar iemītu taku. No savas pieredzes gribu visiem sniega skrējējiem ieteikt ideālu risinājumu šādiem apstākļiem - bahilas. Un vēl ar lielajiem zābakiem, sausas kājas pēc 11km kulšanās garantētas. To visu izbaudīju sestdienas pēcpusdienā, pāris stundas pirms gada nogales gaidītākā pasākuma.

Laimīgas sagadīšanās dēļ arī man bija biļete uz Prāta Vētras desmitgades koncertu Arēnā. Tika spēlēts viss pēdējos desmit gados sacerētais, nekļaujot neko vecāku, pat Ziemu ne. Jau pašā sākumā tiku pārsteigts ar izcilu JaTikaiUzManiTuPaskatītos Intro versiju, kurā tika likti akcenti uz ģitāru un vokālu. Pēc BronzasKaķēna klasiski satriecošā salikuma nāca divas dziesmas no 2003. gada albūma - Kaislības un Kristiānijas Suņi, gaidītākā dziesma koncertā. Stulbi, bet labākajai vietai R.K. vārdus, protamas, bija aizmirsis. Tas tā. Tālāk sākās daļa, kuru presē sauc par Prāta Vētras dziedāšanas svētkiem. Tikai ar īpašu uzaicinājumu publika izkustināja rokas Rudens laikā, bet koris kā vienmēr fantastisks. Pēc kārtīgas izdziedāšanās, pēc piecu gadu pārtraukuma atkal dzīvajā tika atskaņots Spacemuminsh ar foto albūmu uz lielā ekrāna, kas, manuprāt, bija ļoti skaists gabals. Otrā daļa sākās tieši tā pat kā 2005. gada koncerts ar Četri Krasti, kas pamatīgi atdzīvināja pierimušo publiku. Pēc tam koncerta laikā iespējams vislielākās skatītāju ovācijas izpelnījās Jāņa Jubalta izpildītais Spogulīt, Spogulīt. Gustavo arī paviesojās uz skatuves lai divreiz ar R izpildītu TurKauKamIrJābūt, taču vislielākais pārsteigums apmeklētājiem, manuprāt, bija dziesmas Īssavienojums 3. pants, par kuru precīzi izstāstīts un skatāms šajā lapā. Tas tiešām bija Kaut Kas! Simboliski otrā daļa sākās desmitgades pēdējo dziesmu un beidzās ar 2000. gada pavasarī sarakstīto MyStar. Kopumā koncerts bija vairāk mierīgs nekā traks kā, piemēram, Positivus laikā. Viena no trim dziesmām tikai bija tā, kur varēja kārtīgi izlēkāties. Tāda, lūk, prāta vētra.

Varbūt nākamnedēļ uz Instrumentiem?

Es Brienu

Vienmēr var būt labāk. Bet nesūdzos par neveiksmēm pēdējā laikā, jo neticamā veidā viss tomēr rit pēc plāna. Tā lūk iet. Rit pēc plāna.
Varbūt speciāli kko nošaut greizi?

Es vakar paspēju pirmo reizi šoziem mašīnu iesēdināt kupenā. Smieklīgi.

2 in a row

Tagad Valsts kasei par nepareizi novietotu auto stāvvietā parādā esmu divreiz vairāk, jo šorīt datormācības praktisko darbu apmeklējums man izmaksāja precīzi 20 Ls, kā bija rakstīts plāksterī uz stikla. Par to, ka Meža ielas apkārtnē zaļie vīriņi mēdz ganīties diezgan bieži, draugi man, protams, paziņoja tikai pēc skumjā fakta konstatēšanas. Jau savos gandrīz divos gados pie stūres es esmu tik slikts autovadītājs. Divi sodi trīs mēnešos.
Es laikam vēl nepieminēju, ka pēdējās dienās esmu aizrāvies ar autobiogrāfisku grāmatu par Aleksandru Veisu, ķīmiķi, kurš visilgāk, 22 gadus, bijis RTU rektors, izveidojis Ķīpsalu par studentu pilsētiņu, par kuru stāsta viņa padarītie darbi nevis plāni un ieceres, par cilvēku, kurš apgalvoja, ka labs inženieris nav iedomājams bez sporta, kurš ir licis Rīgas Politehniskā institūta vārdam skaļi izskanēt visā PSRS un kura portrets ir piekārts pie sienas ķīmijas fakultātes lielākajā auditorijā. Jā, man par viņu jāraksta referāts.
Ā, gribu atgadināt, ka worldofo.com lapā kā katru decembri ir sācies "Route to Christmas", kur ikviens var uzzīmēt savu ideju par attiecīgās dienas izvēlētā etapa ceļa variantu.

Čīkstēšana par studijām

Arēnā viss pa vecam, izņemot 8 numurs vēro spēli no skatītāju pozīcijas. Bet prieciņs par 3 punktiem otrdienas vakarā bija. Rīt laikam izmantošu RTU studentu priekšrocību noskatīties kā spēlē Dinamo otrais sastāvs. Tās praktiski bija/būs arī manas vienīgās izklaides šonedēļ. Aizdomājos, cik daudz laika aizņem sekmīga mācīšanās manā studiju programmā + treniņu izpildīšana. Man tak prātā nemaz nedrīkst ienākt doma par gulēšanu ilgāk par astoņām stundām. Tik pat ir jāpavada mācību iestādē un vēl pāris stundas kamēr no tā atiet, un tad pienāk vakars, kad atceries, ka jāiet skriet. Es gribētu uzsvērt vārdu sekmīga. Protams, es varētu arī kādu rītu pamosties, piemēram, lekcijas vidū un beigās to neapmeklēt, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tas beidzas ar divu stundu smadzeņu mežģīšanu augstākās matemātikas teorijas grāmatā. Pagaidām es vēl turos pie borta, t.i. brīnumainā kārtā semestra beigās man nav nekādu parādu savos priekšmetos, uzsverot vārdu brīnumainā, taču bail iedomāties, kā marta sākumā es varētu lidot uz siltajām zemēm, atstājot uz piecām dienām visu pašplūsmā.

Tīrais sīkums.

Prāta Vētra - Kristiānijas Suņi.