Kepus mēnesis

Kaut kas tik apjomīgs manā dzīvē bieži negadās, tāpēc atskaitei uzrakstīšu, kā man izdevās mazliet ilgāk kā mēnesi vienkārši neizveseļoties.
Pārskatot dienasgrāmatu, tas sākās pēc manas dzimšanas dienas februāra vidū. Apsaldēju augšējos elpceļus, slēpojot bargā aukstumā. Tas nebija nekas ārkārtīgi traks līdz brīdim, kad ārsts piedāvāja antibiotikas, lai visefektīvāk atbrīvotos no iekaisuma. No tām, protams, uzreiz atteicos, kas nebija pats gudrākais lēmums. Pēc nedēļas nekā nedarīšanas atsāku treniņus, lai, aizbraucot uz POM, būtu kaut mazliet pieklājīgs ātrums. Portugālē ar katru dienu jutos arvien sliktāk. Atbraucot mājās no saulainajām sacensībām, bija pilnīgi skaidrs, ka aktuālais gripas vīruss pēc pāris aukstām un mitrām naktīm guļammaisā ir neizbēgams. 7 dienas neskrēju. Kad atkal jutos ticis no vīrusa vaļā, aizgāju uz manēžu izdarīt kko lietderīgu. Tik lietderīgu, ka nākamajās pāris dienās atklājās, ka esmu noķēris vēl vienu gripu. Tas tā kā bonusā. Veselas 10 dienas ņemos ar visdažādākajiem līdzekļiem vīrus apkarošanai, kas dažbrīd līkās bezcerīgi. Uz sacensībām Dānijā aizbraucu jau puslīdz vesels, taču nāvīgais klepus vēl lika par sevi manīt, kurš tagad jau tikpat kā aizmirsts. Tātad līdz šim esmu izmēģinājis plaušu karsoni un divas gripas.
Šonedēļ atsaku skriet. Sajūtas ļoti dīvainas. Galva brīžiem sāk reibt, vai no endorfīna, vai pamatīgā mikro un makro elementu trūkuma organismā, kuru atgūšana mani visvairāk uztrauc. Šodien arī startē pirmais kausa posms 2011. gada o-sezonai. Es pat neesmu pārliecināts, vai startēšu nākamajā, jo izskatās, ka ir jāiegulda pamatīgs darbs vēlamās formas iegūšanai, un sacensībām treniņplānā pašreiz vietas nav.