Jauniešu zvaigžņu stunda

Sākumā laikam jāpiemin, ka atteicos no Vidusjūras apmeklējuma Nicā, kazino, supermašīnām un slavenas trases Monako ielās, kempingošanas ar ģimenes draugiem un šopinga vācu lielveikalos, lai steidzīgi atlidotu uz Klubu stafetēm noskriet pēdējo 7. etapu kluba pirmajā komandā. Lidojums caur Briseli, kur pa nakti pavadīju piecas stundas, un bezdarbība formas uzlabošanā lika domāt, ka uz ātrumu šoreiz nevajadzētu cerēt.

Kad ierados skaisti iekārtotajā stafešu arēnā, mana komanda pēc 2. etapa pārsteidzoši bija izvirzījusies vadībā. Arī nākamajos etapos izdevās saglabāt vietu pie līderiem, taču, manuprāt, komandas trumpis, īsais etaps Riharda Gaiļa izpildījumā, krietni vien attālināja cerības uz uzvaru ar vairāk kā desmit minūšu kļūdu. Pēc sestā etapa trijnieks skatītājiem jau praktiski bija skaidrs, izņemot man.

Distanci sāku kā otrais, vairāk kā vienpadsmit minūtes aiz līdera AT, par kura profesionalitāti nevienam nebija šaubu, un O3 varēs svinēt uzvaru. Man atlika cerēt, ka arī aiz manis ir pietiekama atstarpe, lai saglabātu vēsu prātu savā reisā pakaļ panākumam, uz kuru pirms sacensībām necerēja pat priekšnieks, jo vairāki kluba spēcīgākie pārstāvji nestartēja. Nedēļa bez kartes un stress lika pieļaut ~1'30'' kļūdu jau pašā sākumā, taču zaudētais laiks mobilizēja vairs nekļūdīties turpmāk, kas tā arī notika. Skrienot vienatnē, nebija viegli saglabāt uzņemto tempu, un kaut arī līderim pietuvojos par gandrīz piecām minūtēm, distances pēdējā krustošanās vietā, kad man vēl atlika pieci punkti, bet AT skrēja pretī uzvarai uz pēdējo, vairāk pievērsos perfektiem variantiem un precizitātei, zaudējot mazliet ātruma. Ar to pietika, lai komandai atnestu augsto 2. vietu. 

Pēc finiša biju patiesi priecīgs par paveikto un pateicos tieši komandai, kas šoreiz visu izdarīja izcili.

No rītdienas Instrumentu TRU būs visur!