Brālim arī žetons

Nedēļas vidū uz lekcijām aizgāju iereibis, vismaz bija tāda sajūta. Par to man daudz pārmeta, un bija arī iemesls. Aukstums iedzīvojās manos elpceļos un, ko apstiprināja ārsts, izraisīja iekaisumu. Ja sākumā tas izskatījās pēc kaut kā ilga, mokoša, tad jau nākamajā dienā jutos krietni labāk. Tējas litrāža un nogulētās stundas deva tik, lai jau nākamajā dienā atgrieztos universitātē. Vēl jāgaida atbilde no analīzēm, bet visticamāk no antibiotikām izvairīšos.

Piektdien apmeklēju ĀVĢ žetonvakaru. Pirmā daļa ar Šekspīra lugām. Nekas ārkārtējs, neviens neko praktiski nesajauca un neko stulbu uz skatuves neparādīja, izņemot pāris izcili smieklīgi tērpi. Jautrība sākās otrajā daļā, kad pasniedz žetonus, apsveic un fotografējas. Es ar AG kā pilntiesīgi pasākuma biedri aizpildījām tukšos laukumus uz skatuves masu skatos, izklaidējām jau mazliet uzdzīvojušos abiturientus aizkulisēs, tikām pie vakariņu galda un uzņēmām pāris random foto. Laikam vienīgais, ko neizbaudījām no visa žetonvakara, bija pats gredzens. Pat kopdziesmu uz skatuves nodziedājām, cik to vispār var nosaukt par dziedāšanu.

40. Tartu Maraton

Sestdienas vakarā pametu Latviju, lai svētdienu pavadītu Baltijas prestižākajā slēpošanas maratonā. Starta iespēju saņēmu kā dāvanu, taču, uzzinot laika prognozi nedēļas nogalei un citu latviešu piedzīvojumus jau iepriekšējā nedēļas nogalē, slēpojums vairs nešķita tika daudzsološs, drīzāk traki izaicinošs. Protams, par ko es sūdzos, ja slēpoju tikai pusi no tā, ko komandas biedri sāka jau no rīta, kad gaisa temperatūra bija viszemākā. 63 km slēpošanas maratona startu vēroju no skatītāju pozīcijas. Lielisks foto stāsts redzams šeit, taču iedomājoties, uz ko šie tūkstoši entuziastu ir parakstījušies, tajā brīdī šķita, ka katrs no viņiem ir pelnījis rokas spiedienu no prezidenta. Es savu 31 km sāku dienas vidū. Ļoti interesants pasākums pirms paša starta bija kopīgi iesildīšanās vingrinājumi sniega meiteņu vadībā. Nekad nebiju startējis tik lielā masu startā, vēl vairāk koridora vidū, iespējams, tādēļ jau pirmajā kāpumā pūlis burtiski sabradāja manu (Jāņa) nūju. Pēc kāpuma sekoja iespaidīgs nobrauciens, un nebija jau nekāds pārsteigums, ka tā pakājē mētājās kaudzē sabraukuši igauņu bāleliņi ar ielauztām slēpēm, nūjām, kauliem un vēl. Visu distanci nevarēju noticēt, kā man izdevās tikt cauri bez neviena kritiena. Pēc starta drūzmas pirmos kilometrus riktīgi spiedu garām. Ātri vien pārliecinājos, ka JT slēpes šodien būs mana panākumu atslēga. Katrs nobrauciens bija tīrā bauda, jo nākamajā kalnā vēl arī uzslīdēju līdz pusei. Arī trases kvalitāte bija nesalīdzinoši labāka kā Alaukstā. Ik pēc septiņiem km uz trases atradās servisa punkti, kuros varēja dabūt visu nepieciešamo, galvenais, tēju un banānus. Ja trasē septiņu km laikā apdzinu kādus 30 slēpotājus, tad izvēloties pareizu taktiku chekpointā izdevās apiet vēl tikpat. Ātrums nokritās pēc otrā punkta, kad bija jau veikta vairāk kā puse. Iekārtojos grupiņā, kas turēja tempu un neļāva atslābt pat visstāvākajos kāpumos, taču ātrums bija ievērojami krities. Ja par slēpošanas tehniku, tad līdz pusei tā bija tīra, taču pēdējo trešdaļu vairs retu reizi izmantoju kājas, jo tagad jau moderni ir visu distanci vispār tikai nostumties. Arī par to pārliecinājos trases beigu daļā. Trīs km pirms finiša bija kafijas punkts, no kura cīņa tikai sākās. Savai grupiņai, kas sastāvēja no 6-7 unknown slēpotājiem, turējos pārsvarā aizmugurē. Tuvojoties finišam temps, protams, auga, un nekas neatlika, kā spiest ārā visu, lai tikai tiktu līdz finiša taisnei kopā. Neticamā kārtā tā arī notika. 200m taisnē iebraucām vairs tikai četri, un šajā brīdī es iedomājos, kā tas izskatās, piemēram, olimpiādē, TV ekrānā. Beidzot liku lietā ziemas nometnē gūtās iemaņas, kā attīstīt maksimālu ātrumu, slēpojot klasikā. Tas bija vareni, es viņus uzvarēju, un vēl ar pāris sekunžu pārsvaru, elegantu potītes stiepienu pāri finiša līnijai. Ar prieku saņēmu savu medaļu, apsveikumu un šokolādi. Izcīnīju 265. vietu, 31km noslēpojot 2h 40min 44s, kas automātiski kļuva par manu labāko rezultātu jebkurā stilā un distancē. Lepojos ar to, ka tagad varu slēpot ātrāk nekā skrienu.

Pēc finiša secināju, ka esmu pamatīgi apsaldējis plaušu, kā dēļ nākamo divu dienu treniņi tika atcelti, lai neiebrauktu vēl lielākos mīnusos.

WHY, GOD, WHY?! We had a deal!

16. februāris tika pavadīts Ķīpsalā. Līdz nepieklājīgam vakaram bija jāklausās lekcijas ķīmijas fakultātē, un pēc tām pa taisno uz izstāžu centru, kur norisinājās manas pirmās orientēšanās sacensības šogad. Tā kā iepriekšējā vakarā jau vairākas stundas ar lentām un krēsliem veidoju sacensību "apvidu", tad, ievērojot fair-play, dzimšanas dienā distances skrēju prieka pēc. Varbūt tāpēc, ka nebija jācīnās par vietām, izdevās saglabāt vēsu prātu un kvalifikācijas distanci izskriet tikai ar nelielām kļūdiņām un 12,5 minūtēm, kas kopvērtējumā dotu 10. ātrāko rezultātu no vairāk kā 60 dalībniekiem. Fināla cīņas vēroju jau kā skatītājs, taču uzreiz pēc uzvarētāju noskaidrošanas, ar J.T. un V.Ā. uzrīkojām paši savu finālu. Arī finālā labirintēšanās spējas pārsteidza mani, likās, ka īstajā finālā ar šādu laiku ja ne uzvarētu, tad trijnieku nodrošinātu. Taču patiesībā šoreiz lielu lomu spēlēja psiholoģiskā sagatavotība, ko nevar salīdzināt skrienot kopā ar astoņiem ātrākajiem skatītāju priekšā vai vienatnē veikt jau daļēji zināmu distanci.

Ceturtdien pēc skolas palēkāju Siguldā. Kalnu treniņu apstākļi kļūst arvien labāki, kas liek cerēt uz vēl kvalitatīvāku darbu. vakarā nopūtu 20 svecītes ar ģimeni, dāvanā saņēmu startu Tartu slēpošanas maratonā, 31 km klasikā, lielā aukstumā. Jāpiebilst, ka atteicos no portatīvā datora. Galvenais iemesls tam bija gada lielākās apņemšanās pildīšana, un pagaidām tas sanāk pat veiksmīgāk nekā plānoju. Piektdien satiku cilvēku, kurš pāris minūtēs mani padarīja par slavenu. Cilvēku, kurš uzdāvināja man Slepeno Tikšanos un piespieda izbaudīt daudz pilsētas slavenākos virtuļus par lētu naudu. 

Brīvdienas sāku ar radu apciemošanu. Netīšām apgriezu matus, un uzzināju, ka arī Laķu ģimenes draugi cenšas piesteigt savu demogrāfisko stāvokli mūsu standartam. Tas ir labi, es esmu lepns par saviem vecākiem.

Saņēmu jaukas dāvanas. Dāvanas, kuras augsti vērtēju. Bet, ko darīt ar XXL, vēl neesmu izdomājis.

Kad uzzināšu oficiālos rezultātus, pastāstīšu, kā man gāja Tartu.


Beck - Devils's Haircut

Priecīgu, laimīgu, apsveicu vai arī daudz laimes?

Šodien iedomājos, ka 14. datumu vajadzētu atzīmēt vismaz katru trešo mēnesi. Tas reāli uzlabotu demogrāfisko stāvokli valstī. Vienkārši kinoteātris šodien tika gāzts riņķī. Bet perversu amerikāņu romantisko komēdiju reizi gadā ir vērts noskatīties.

Šonedēļ daudz kas jāpaspēj. Cerams atliks laiks nopūst svecītes. Bet vispār oficiāli aicinu Tevi trešdienas vakarā uz Ķīpsalu orientēties telpās.

Skanēja Vampire Weekends un Arcade Fire albūmi.

Last weekend for my teen's

Jā, ar mani viss kārtībā. Pat pārāk labā kārtībā. Mazliet baidos, ka tūlīt vajadzētu būt kādam sāpīgam kritienam, piezemējoties pēc tik augstas pacelšanās pēdējās nedēļas laikā.

Jāsāk laikam ar to, ka nesadauzīju Golfu vairākās tricky situācijās uz ielas, kad sniegs ceļu uzturētājus atkal pārsteidzis nesagatavotus. Laikam stūrēt divu gadu laikā esmu iemācījies. Studijām praktiski neiedziļinos, vēl īsti neesmu pievērsies lietām nopietni, kaut arī divas nedēļas jau garām, taču laboratorijā, izmantojot iespēju, pamēģināju iemest Nātriju ūdenī. No pirotehnikas šova mazliet apdedzināju ādu, bet tas bija tā vērts. Nemēģiniet to atkārtot mājās. Vēl pirmo reizi dzīvē liku kontrolpunktus Magnētā, kas ir tāds sen gaidīts ķeksītis manā o-karjerā. Jāpiezīmē, ka mežs atkal pilns ar pūku, bet var paskriet. Paskriet var arī pa galvaspilsētu ceturtdienas pēcpusdienā, kad saulainais laiks treniņu padarīja patiesi baudāmu. Vieglatlētikas manēžas vakaros no mums spiež ārā ātrumu, taču nav nekāds noslēpums, ka kilometru vēl neesmu noskrējis zem trīs minūtēm.


Video otrās daļas dēļ nožēloju, ka nebiju Sapņu fabrikā.

Six afraid of seven, cause seven ate nine

Lai arī cik brīvas būtu pirmdienas, reti kad sanāk tās pavadīt tieši tā, kā vajadzētu. Šodienu var pieskaitīt pie tām dienām, kad speciāli izlaidu treniņu bez attaisnojuma, kad, paskatoties telefonā, īsti nesaproti, ko no tā gaidīji un kad gribas tikai medu ar riekstiem. Dogdaysareover

Tiem, kam interesē, ko dara sīkais Laķis.

Taisa kaķīti. Pilno.


Vecākā dziesma manā bibliotēkā ir Till Kingdom Come no Coldplay. Pievienota 2009. gada dzimšanas dienā, kad sāku lietot tādu brīnumu kā iTunes.

5. feb

Pirmajā semestra nedēļā noskaidroju, ka auklēšanās beidzot ir beigusies un nesaistošu priekšmetu programmā vairs nebūs. Esmu tā pa īstam iedraudzējies ar pāris studiju biedriem, kas vēl decembrī šķita nereāli. Pavasarī trešdienās auditorijā būs jāsēž līdz sešiem vakarā, taču pirmdienas vēl joprojām paliek brīvdienas. Vispār universitātē viss iet uz augšu un pa labi, ja neskaita stipendiju, kuru formāli saņemt nevarēšu.
Augstskola liedz pildīt treniņdarbu tik kvalitatīvi, cik to vēlētos, jo, piemēram, kalna treniņu nācās aizstāt ar peldēšanu. Vairākas lekcijas gan neapmeklēšu marta sākumā, kad apmeklēšu sacensības Portugālē, kur klimats ļauj sezonu sākt agrāk kā Latvijā. Esmu nopircis atpakaļceļa biļetes no Madrides lidostas, un turpceļš vēl ir neatrisināts, jo neesmu atradis kādu, kurš būtu gatavs naktī pirms sacensību garās distances celties 4:00 un braukt man pakaļ uz 20 km attālo dzelzceļa staciju.
Ja nedēļas pirmajā pusē viss ritēja kā ierasts, tad nogalē katrā dienā piedzīvotais paliks atmiņā ļoti ilgi. Sākot ar vizināšanos ar auto nakts vidū un beidzot ar slēpojumu apkārt Alaukstam pēc gandrīz negulētas nakts.
Vispār ir vēlme šo rakstu padarīt par pēdējo elakis.blogspot.com lapā, un kāpēc, par to rakstīt citur.

Tagad jāiet pabraukāties ar vilcienu un palasīt kko par elektromagnētismu.
Un ļoti maz esmu klausījies jaunu mūziku pēdējā laikā. Varu ieteikt jauno Fleet Foxes singlu un Adele deju grīdu grāvēju, kas šķiet jau ir pārņēmis meinstrīm radio tabulas.