Par jauno atlašu sistēmu

Dog days are over!

Baldones slapjais

Divu dienu sacensības daļēji jaunā kartē ar divām vidējām distancēm. Uz Rīgas Kausiem devos pilnīgi negatavojies,trīs dienas nebija skriets. Tad nu īsi pirms starta paskrēju daudz, kādas 35 minūtes vienkārši tāpēc, lai atvērtu kapilārus un pārliecinātos, vai pēda neizjuks līdz finišam. Pēc pastiepšanās sajūtas pietiekoši labas, lai izvirzītu mērķi nezaudēt jau tā niecīgo tempu un uzskriet kalnus.

Jau pašā sakumā jāšķērso Mežkalnu slēpošanas trase caur virsotni, kas viegli apdullināja, taču pēc kāpuma visu kontrolēju un vēl uzstādīju pāris ātrus starplaikus. Problēmas varēja sagādāt 6. kp, bet virziens šodien bija neticami dzelžains. Lēnām mocoties augšā pa ieloku uz 7. kp, tika atstātas vienīgās liekās sekundes distancē, ņemot sakni, kas atradās pāris horizontāles zemāk. Uz 8. kp visspilgtāk izpaudās nekā nedarīšana pēdējās dienās. Nolidojot lejā pa trasi, sekojošais kāpums caur vējgāzi tika veikts opju ātrumā, kurš turpinājās arī uz 9. kp, kur ļoti iespējams vajadzēja izvēlēties kreiso variantu pa atklāto teritoriju. 11. - 20. kp bija tīrais Magnēts. Kaut arī teritorija bija pārplūdusi, šeit vajadzēja attīstīt ātrumu krietni zem 6 min/km, taču šodien man tāda nebija. Nesapratu kāpēc, bet
panācu pāris grupas skrējējus, kuri vēl paspēja sakļūdīties. 21. kp bija tehniski sarezģīts, kuram necerēti uzskrēju pierē. Finišēju ar pieklājīgu rezultātu, kļūdās atstājot mazāk kā minūti, un ar to biju apmierināts, jo uz neko augstāku kā 4. vietu pirmajā dienā es nevarēju cerēt.

Otrajā dienā distance mazliet garāka un skarbāka. Jau pašā sākumā purvā līdz celim. Pretēji vakardienai virziens šodien vilka šķībi, kas maksājā pāris liekus līkumus distancē. Īsta rakstura pārbaude bija Riekstukalna slēpošanas trases paņemšana. Skrēju augšā tieši tajā vietā, kur pērn nometnē veicām smagu kalnu treniņu. Un uzreiz pēc virsotnes sekoja vidēji sarežģīti kp, kuros pretojos nogurumam un paņēmu tīri. Ciet aizgāja uz 12. kp, kad slēpošanas trasē iedomājos, ka koks, pie kura vajadzētu būt kp, ir pārvērties par akmeni, un tas maksāja vienu pakāpienu uz goda pjedistāla. Uz 16. kp sākumā gribēju skriet pa labo pusi purvam, taču visa mala izsktījās pēc miskastes no sagāztiem kokiem un daudz ātrāk likās skriet virzienā pa purvu, kas šoreiz pārvērtās īsā kļūdiņā. Skrienot uz 20. kp ieraudzīju biedrus no grupas, kas lika domāt, ka iet labi, un motivēja nepadoties pārplūdušajā distances otrajā pusē. Virziena problēmas beigu daļā mani vajāja no punkta uz punktu, taču laiks tika zaudēts maz atšķirībā no Belija, kurš atstāja 5 minūtes. Finišēju ar pieklājīgu rezultātu, kas ļāva ieņemt 3. vietu kopvērtējumā.
Uzreiz pēc finiša ar Lieni un ZG gājām filmēt materiālu pasūtijumam no sacensību vadības. Cerams, līdz nedēļas beigām samontēšu.

Mazās Lieldienas Vecāķos

Otro Lieldienu rītā pamodos agri, jo saule austrumu logā pamatīgi nokaitināja, un pirms astoņiem jau dzēru ikrīta melno tēju un plānoju, kā saulaino dienu izmantot lietderīgi. Tā kā vienam pašam rakt dārzu mājās nebija pa prātam, nolēmu tomēr apmeklēt Vecāķu sprinta sacensības, kuras šogad solījās būt aizraujošas, iekļaujot pilsētu, parku, mežu, kāpas un pludmali trijos kilometros. Lai atstātu tikai 2.5 Ls, uz Vecāķiem braucu ar vilcienu, līdzi ņemot velosipēdu atpakaļceļam. Sacensību centrā saņēmu bezmaksas karti ar visiem kp. Kartē ZG aptuveni uzvilka distanci, lai īsi pēc pēdējā dalībnieka finiša distanci varētu izskriet arī es. Jāsaka, ka biju gaidījis aizraujošāku distances sākumu, kā vienkāršu bliezšanu pa Vecāķu kvartāliem, taču varbūt tieši tas pirmo kp liedagā padarīja vēl sarežģītāku. Tieši tur kļūdījās, manuprāt, vairāk kā puse dalībnieku, ieskaitot mani. Labākais, ka tajā pašā vietā kļūdījos pērn RSP parku tūres sacensībās, nekādu mācību nebiju guvis. Pēc tam sekoja posms pa pludmali, šķērsojot pusplikus atpūtniekus, kuri praktiski bija izmetušies gandrīz zem kp prizmas. Uz nākamo kp pārvarēju klinti, ko stingri aizliedz noteikumi un pamanīja Beāta, un automātiski saņēmu diskvalifikāciju. Beāta tūlīt arī pasūdzējās atbildīgajām amatpersonām, šajā gadījumā man, jo principā šodien sacentos tikai pats ar sevi. Atlikušajā distancē nepadevos un cīnījos līdz galam, bet arī tam īsti nebija jēgas, jo šoreiz pievīla lētais pulkstenis, kurš distances laikā apstājās, un paliku bez rezultāta. Pēc finiša nācās atzīt, ka biju piemirsis, kam visvairāk jāpievērš uzmanība sprinta distancēs, un skills pamatīgi krities.
Apsveicu ZG, kurš šodien izdarīja visu, kas bija nepieciešams savā grupā.
Pēc tam uzkāpu uz velosipēda un braucu mājās. Sanāca kārtīga velosezonas atklāšana ar transrīgas celiņa izbraukšanu visā garumā un turpinājumu līdz Jūrmalas manam galam. Ja uz Mežaparka veloceliņa manevri starp rīdziniekiem sanāca diezgan veiksmīgi, tad Priedaines veloceliņs izskatījās kā Brīvības iela piektdienas vakarā. Likās, ka katrs, kam dzīvokļa pieliekamajā vai mājas šķūnīti visu ziemu glabājies rumaks, šodien bija to izvilcis ārā un ar visu radu pulku minis uz, manuprāt, Latvijas senāko un stratēģiski svarīgāko velomaršrutu. Uz celiņa gan profesionāļu treniņbraucieni, gan trīsriteņi ar maziem un neparedzamiem šoferiem. Velobraucēju pūlis atdūrās Jomas ielas krogos, kuri tika aizbarikādēti ar velosipēdiem. Izbraukāties sānāca līdz pamatīgam besim un sāpošam dibenam. 62 km, 2,5 h, kas ir tīrais sīkums, salīdzinot ar RK velotripu starp Zviedrijas un Norvēģijas galvaspilsētām.

Nav logo

Izsludinu konkursu uz virsraksta joslas noformējumu. T.i. tajā vietā, kur pašlaik ir =, vajadzētu atrasties kādai paliekošai vērtībai. It kā teksts vai bilde.
Iemet komentāros kādu ideju, linku uz bildi vai virsraksta tekstu, vai vēl ko.

Tests + jaunas problēmas

Nedēļas sākumā laimīgā kārtā parakstījos uz bezmaksas testu Sporta Laboratorijā. Izrādas nepilnu desmit sporta preču pārdevēju priekšā mani aplīmēja ar vairākiem vadiņiem, uzsēdināja uz velotrenažiera, uzmauca uz sejas gāzu analizatoru un vēl pāris ierīcas, kuras testa laikā uz monitoriem zīmēja interesantus grafikus. Tā nu minos, un uzreiz pēc anaerobā sliekšņa sasniegšanas metu mieru. Rezultātos apstiprinājās sen zināma patiesība, ka aerobais slieksnis man personīgi ir pie 139 sirds sitieniem minūtē, un bāzes treniņos pullsam jāturas zem 151. Skaitļi vēl parādīja, ka nepieciešams pielikt bāzei un iemācīties pareizi elpot. Bet pats galvenais, man nav nekādu iedzimtu veselības problēmu un anomālu parādību slodzes laikā. Saņēmu arī paskaidrojumus, kāpēc ziemā pēc kalna treniņa ciskās iemetās krampji. Bet vispār neko ļoti vērtīgu no 3h pasākuma jau neieguvu.
Studentiem brīvlaiks. Kamēr citiem ir saplānojušās lieliskas treniņnometnes Eiropā, man brīvlaiks pilnīgi bez nekādiem pienākumiem. Nedēļas sākumā labi daudz trenējos, taču trešdienas Magnētu pabeidzu ar ļoti asām sāpēm pēdā un pamatīgiem zaudējumiem klubam. Pēdā dur tā, ka normāli staigāt nav iespējams. Kad nebiju skrējis jau 24h, apciemoju ģimenes ārstu. Protams, ka tur kkas lēnām pūst (tā tagad stilīgi). Izrakstīja ibumetīnu, iedzēru - sajūtas it kā visu nakti būtu dzēris, bet pēda nesāp. Tātad treniņus šodien atcēlu, un visa diena tāda nekāda, kā jau viss brīvlaiks.
Ģimene aizbrauca uz Tatriem, mājās paliku ar Golfu un skaidru naudu. Ko tagad darīt, īsti nezinu. Lieldienas? Uzkāršu šūpoles, bet olas nebūs. Brīvdienās braukšu uz Baldžu. Divas vidējās distances. Ja rīt tikšu uz kājām, vajadzētu noskriet labi.

Es ticu mūzikai.
Daudz jau nevajag, lai arī es sāktu klausīties amerikāņu alternatīvā roka grupu 30 Seconds To Mars. Pietiek ar afišu par koncertu Baltijā, pāris skaļiem radio singliem un elpu aizraujošiem klipiem youtube. Vēl pirms 2,5 mēnešiem es to iespējams nekad nebūtu darījis, bet pirms pāris nedēļām bija īstajā vietā un laikā. Tad nu lūk, motivācijai pirms laba treniņa šis ir pats labums.

"Muļķības! Galvenais airē!"

Kā katru pavasari, visi Laķu puikas ņem laivu un kāpj upē atklāt pavasari ar kārtīgu nosalšanu. Šogad braucām Amatu no dzelzceļa tilta līdz pēdējam tiltam pirms ietekas Gaujā. Vienīgā pieredze ar ja ne pašu, tad vienu no Latvijas straujākajām upēm bija pērn o-stafetēs, kad nācās to šķērsot finiša koridorā.
Neizgulētā sestdienas rītā savācām busiņā komandu, un pēc kārtīgām makaronu brokastīm devāmies uz Cēsu pusi. Upes malā, pumpējot pūsli un stīvējot hidru, ievēroju, ka dažāda izmēra ūdens transporti burtiski aizņēmuši visu upi.

Veseliem vilcieniem ūdenstūristu. Dažbrīd veidojās sava veida sastrēgumi, un uz upes atkal pilnīgi cita kultūra. Uzsaucieni, dziedāšana, joki, stiprie dzērieni katrā laivai un starp laivām, visi pēkšņi savējie. Skats kā Stacijas laukumā. Arī upes malās netrūka kolorītu personu un fotogrāfu, televīzija laikam arī bija ieradusies. Tilti, kempinga un atpūtas vietas pilnas kā kādā festivālā. Tas viss vēl tikai upes augšdaļā.

Vidusdaļā pretstatā apkārt tikai dzīvs mežs un straujā upe. Pa ceļam ļoti veiksmīgi paņēmām pāris GC kastītes, kas atdzīvināja manu interesi par spēli. Parastas krāces un lieli akmeņi sāka palikt garlaicīgi pēc otrās stundas, līdz kāds ieminējās pār Lustūzi, kur šajā dienā norisinājās sacensības, t.i. virs upes karājās metāla vārti un entuziasti sacentās veiklībā starp tiem. Jāsaka, ka mēs ar brāli manevrējām katastrofāli. Skrāpējāmies gar klintīm, pilnīgi nepareizi griezām pūsli un vēl traucējām profesionāļiem rādīt klasi, bezatbildīgi iejaucoties sacensībās.
Līdz ar lietus uznākšanu pasākumam tika likts punkts. Biedri, kas brauciena laikā bija nogatavojušie, pilnai laimei vēl atklāja arī peldsezonu, evakuējoties no laivas. Finiša pļaviņā laivotāju pūļi un to atbalsta komandas jautrā prātā tā vien izskatījās pēc briestošas ballītes upes malā, uz kuru gan nepalikām.

Pirms nedēļas

Pēc aizvadītiem deviņiem treniņiem startēju Kurzemes Pavasara vidējā distancē. Mērķis bija parādīt tehniski labu orientēšanos un skriet tik ātri, cik to ļauj kartes lasīšana.. Jebkurā gadījumā gribēju pārbaudīt, kā izskatos junioru grupā kopā ar zviedriem un igauņiem pēc visa, kas noticis.
Pirms starta iesildoties vairāk pārdomāju savu iespējamo rīcību distancē nekā skraidīju apkārt un staipīju pleznas. Neatlaidīgu motivēju sevi domāt tikai par gaidāmo distanci. Un, manuprāt, prāta ievirzīšana kartē, kur ļoti svarīgi bija nepārtraukti koncentrēties, ir iesildīšanās procesa galvenā sastāvdaļa.
Distancē: uz 1. kp rupji paņēmu virzienā ar plānu ielasīties tikai kalna pakājē pie kp. Tas man maksāja gandrīz 10'', jo praktiski apstājos, lai ieraudzītu prizmu. Uz 2. kp paņēmu drošāku variantu, kas ļoti iespējams nebija nepieciešams un prasīja vēl sekundes, laužoties cauri eglēm, nekā skriet pa celiņu, kurš dabā neizskatījās pārliecinošs. Uz 4. un 6. kp atkal zaudēju laiku, lieki apstājoties, sarkanie punkti kartē. 9. kp vienkārši neuzskēju virsū. Bedres ieraudzīšana prasīja pārāk daudz laika.
Gandrīz minūti centos atrast 11. kp. Apskriešana ap kalnu, pie kura piesējos tuvojoties punktam, mani aizveda tālu prom no īstās bedrītes. Šai kļūdai meklēju risinājumu pie treneriem, bet tā īsti atbildi neviens nepateica, vai uzreiz šķērsot kalnu un iet iekšā no sedliem pie skanes vai dzelžaini turēties pie virziena, skrienot traversā kalnam.
Distances otrajā daļā mazliet pietrūka ātrums, kas ļāva vairāk plānot etapu un izvairīties no kļūdām vispār. 4.8 km vidējo distanci veicu mazliet ātrāk kā 27 minūtēs, kas ir 5:35 minūtes uz kilometru. Pēc finiša biju ļoti apmierināts ar rezultātu. Negaidīju tik labas sajūtas skrienot un orientējoties tik ātri. Rezultātos ieņēmu 7. vietu, JWOC izlases līderiem zaudējot mazliet vairāk kā divas minūtes. Un jāsaka, ka trijniekā ieskriet man nekādi nebūtu izdevies. JT, RK un DV uzrādītie rezultāti arī garājā distancē man liekas apskaužami. Līmenis ir stipri audzis pāris čaļiem.
Vakarā izlaidu iespēju papurināt kājas Skrundas pilsētas kvartālos, piedaloties sprinta sacensībās, bet tā vietā devos uz Kuldīgu, lai atpūstos, paanalizētu rīcību mežā un pārlaistu nakti.

Nākamajā dienā mani gaidīja 12.8 km garā distance. Iesildījos maz, uzstādīju mērķi beigās nenolūzt un skriet pēc iespējas tuvāk marķējumam.

Otrais izgāzās abos garjos etapos. Jāsaka, ka tieši tajos zaudēju visvairāk laika, gandrīz sešas minūtes, kaut arī neviena sekunde netika atstāta punkta rajonā. Piemēram, skrienot uz 4. kp etapa vidū burtiski pazudu. Lai nezaudētu vēl, vienkārši skrēju virzienā līdz ceļam, un arī virziens, kā redzams kartē, ir galīgi šķībs. Pie 6. kp uzradās Reinis G, kurš startēja pirms manis. Teica, ka sāpot kāja un skriešot līdzi. Tad nu atlikušajai distancei biju atradis kompāniju, kura mani nepameta brīdī, kad apstājos, lai aizšņorētu apavus. Orientēšanās gāja gludi, neskaitot pieminētos garos etapus un pāris neveiklus manevrus zaļajā. Pēc skatītāju kp sev iestāstīju, ka vēl nekas nav beidzies un pats labumiņs tikai priekšā. Un netik sarežģītos pēdējos kp arī paņēmu bez kļūdām, tikai pietrūka mazliet ātrums. Rezultātā 82 minūtes skrēju ar 6.24 min/km. Garajā distancē līderim RK zaudēju precīzi minūti uz katru kilometru, kas ir daudz un deva 10. vietu un 9. vietu divu dienu kopvērtējumā.

Pēc distances jutos noguris vairāk kā 24h. Pilnvērtīgus treniņus varēju atsākt tikai trešdien. Pašlaik neesmu izlēmis, vai Lieldienu brīvdienas pavadīt Tatros ar ģimeni vai skriet sacensības Latvijas Kausa ietvaros.

Pa dzīvi? Neiet gludi, neiet.

itsnobigdeal

Jā, es pa retam sarežģīju lietas, taisu problēmas tur kur to nav, bet galvenokārt brīžos, kad sastopos ar situāciju, par kuru nekad iepriekš neesmu aizdomājies.


Bet vispār baigais prieks, ka esmu aizvadījis jau pāris nopietnus treniņus. Mežā, uz asfalta un paklājiņa. Vēl mazliet nevaru noticēt, ka varu piepūst pilnas plaušas. Var just, ka tālākās alveolas sen nav kārtīgi izvēdinātas. Aerobs skrējiens mežā praktiski nav iespējams un uz cietā seguma arī izskatās gaužām lēns. Taču beidzot viss iet atkal uz augšu.

Aprīļa beigās ļoti iespējams startēšu 10Millā, nakts stafetē Zviedrijā. Nodibināju kontaktus ar vietējo opju klubu, un tas nozīmē, ka arī turpmāk būs iespēja startē prestižajās skandināvu sacensībās, uz kurām Rīgas klubs nedodas. Un jau šajā nedēļas nogalē Skrundā startēšu vidējā un garajā distancē. Augstus rezultātus garajā negaidiet.

Nav smieklīgi

Ja par 1. aprīli, tad mazliet vīlos, ka netiku apvests ap stūri, taču simtpirmo radio atzinu par vissmieklīgāko mēdiju ar pāris negaidītiem trikiem ēterā.

Tuvākajā laikā jātiek uz teātri. Tas ir vairāk kā nepieciešams. Nē, es neatceros, kad es pēdējo reizi ballējos. Izpriecu vietā sēžu mājās un audzēju bārdu. Plānoju vasaras mēnešus. Augustā it kā vajadzētu paskriet pasaules lielākajā orientēšanās festivālā [Muļķības!, parastas WOC satelītsacensības], uz reiz pēc tā uzkāpt Eiropas virsotnē un pavizināties ar velo tās pakājē. Trīs nedēļas Francijas dienvidos. Jākrāj piķis un jāatrod vismaz viens, kurš būtu gatavs uz ko tādu parakstīties kopā ar mani. Vienam iekulties bezcerīgās situācijās jau ir noiets etaps.
Šovakar mazliet pārēdos šokolādi, ko LP apciemojot uzdāvināja svētkos. Padalījāmies pēdējā laika iespaidos, paplānojām tuvāku un tālāku nākotni. Lieliski pavadīts vakars. Tika atjaunoti arī vācu cukura krājumi miegainām lekcijām. Un noslēgumā es varētu dot mājienu, kā vislabāk mācīties ķīmijas CE.
Tas bija vareniTas bijas
Nē, tas bija vareni.

Kepus mēnesis

Kaut kas tik apjomīgs manā dzīvē bieži negadās, tāpēc atskaitei uzrakstīšu, kā man izdevās mazliet ilgāk kā mēnesi vienkārši neizveseļoties.
Pārskatot dienasgrāmatu, tas sākās pēc manas dzimšanas dienas februāra vidū. Apsaldēju augšējos elpceļus, slēpojot bargā aukstumā. Tas nebija nekas ārkārtīgi traks līdz brīdim, kad ārsts piedāvāja antibiotikas, lai visefektīvāk atbrīvotos no iekaisuma. No tām, protams, uzreiz atteicos, kas nebija pats gudrākais lēmums. Pēc nedēļas nekā nedarīšanas atsāku treniņus, lai, aizbraucot uz POM, būtu kaut mazliet pieklājīgs ātrums. Portugālē ar katru dienu jutos arvien sliktāk. Atbraucot mājās no saulainajām sacensībām, bija pilnīgi skaidrs, ka aktuālais gripas vīruss pēc pāris aukstām un mitrām naktīm guļammaisā ir neizbēgams. 7 dienas neskrēju. Kad atkal jutos ticis no vīrusa vaļā, aizgāju uz manēžu izdarīt kko lietderīgu. Tik lietderīgu, ka nākamajās pāris dienās atklājās, ka esmu noķēris vēl vienu gripu. Tas tā kā bonusā. Veselas 10 dienas ņemos ar visdažādākajiem līdzekļiem vīrus apkarošanai, kas dažbrīd līkās bezcerīgi. Uz sacensībām Dānijā aizbraucu jau puslīdz vesels, taču nāvīgais klepus vēl lika par sevi manīt, kurš tagad jau tikpat kā aizmirsts. Tātad līdz šim esmu izmēģinājis plaušu karsoni un divas gripas.
Šonedēļ atsaku skriet. Sajūtas ļoti dīvainas. Galva brīžiem sāk reibt, vai no endorfīna, vai pamatīgā mikro un makro elementu trūkuma organismā, kuru atgūšana mani visvairāk uztrauc. Šodien arī startē pirmais kausa posms 2011. gada o-sezonai. Es pat neesmu pārliecināts, vai startēšu nākamajā, jo izskatās, ka ir jāiegulda pamatīgs darbs vēlamās formas iegūšanai, un sacensībām treniņplānā pašreiz vietas nav.