Ratnieku garā

Sacensības treniņplānā bija ierakstītas kā treniņs. Mērķis bija pieveikt visus kalnus un paskriet pāris etapus ātrāk. Nenopietnā attieksme jau pierādījās pašā sākumā, kad nokavēju savu starta minūti iesildoties un distanci sāku tieši minūti vēlāk. Orientējos un skrēju diezgan brīvi, jo šodien jācīnās bija vienīgi pašam ar sevi. Apvidus bija tāds, kā to iedomājos. Daudz gravu un kalnu, tumši zaļo un strautiņu. Orientēšanās sagādāja jaunas sajūtas un patiesu prieku par nacionālā parka apvidu. 5. kp sāku bakstīt par ātru, kas prasīja gandrīz divas minūtes. Jāpiebilst, ka skriešana pa gravu traversā šodien bija ātrāka ka laušanās pa pakāji. Variants uz 10.kp nebija ātrāks par skriešanu apkārt pa ceļu, jo aizkavēja upītes šķērsošana. ~7 minūtes atstāju nekontrolējot virzienu, skrienot uz 12.kp un 21. kp. Bēdīgi, taču vispār nedomāju padoties. Beigas bija vēl smagākas un interesantākas. Katrs etaps bija jauns izaicinājums nezaudēt kontroli, kaut arī brīžiem pareizais ātrums bija iet soļiem. Mans 8,7 km distances laiks bija mazliet virs 10 min/km (1h29min), no kura 11 minūtes atstātas kļūdās, taču pēc finiša biju sajūsmā par distanci. Viennozīmīgi vienas no visu laiku labākajā o-sacensībām Latvijā, kurā esmu skrējis pēdējos gados. Kaut vai sacensību centra izkārtojuma dēļ un dušām.

 Gandrīz DD

Rit pēc plāna

Veiksmīgi nogriezu matus, dabūju pāris automātus eksāmeniem universitātē un treniņplāns tiek pildīts ar nelielu uzviju.
Nedēļas sākumā sanāca vairāk brīvs laiks no treniņiem un mācībā, tāpēc paspēju izdarīt lietas, kurām ikdienā laiks neatlika, piemēram, apmeklēju riepu servisu, čigānu frizētavu, stikla taras pieņemšanas punktu ar 118 pudelēm, bīstamo atkritumu savākšanas vietu un iespējamās darba vietas vasarā.
Universitātē rit pēdējā lekciju nedēļa, kuru apmeklēju ļoti neregulāri. Vasarā vairs negribas mācīties, bet sesija tikai priekšā.
Treniņi bez matiem ir ar pavisam citu garšu un atdevi. Augstu vērtēju orientieristus bez matiem. Mežā vai uz saulaina asfalta ir stipri mazāk problēmu.

Vakaros klausos interesantu projektu:

BČ

Pēc tam, kad, braucot mājās no Klaipēdas, iPodā noklausījos Noela Gallaghera otro singlu no Heathen Chemestry, nospriedu, ka rakstīšu optimistisku versiju par to, kā man veicās garajā distancē un stafetē izlases sastāvā š.g. Baltijas čempī.
Piektdien ar ievērības cienīgu vidējo ātrumu uz Lietuvas lielākās maģistrāles vieni no retajiem paspējām vakarā ieskrieties Kuršu kāpas modelī. Pussalas ziemeļu kartē veicu vairākus ļoti ātrus un īsus etapus, lai sapurinātu kājas rītdienas garajai distancei. Vēlu vakarā ierados izlases nometnē, skaistā vietā līča krastā. Gultā ar KM izgulējos labi un trenerei droši varēju teikt, ka sajūtas pirms starta ir ļoti labas, lai neteiktu, ka pat ideālas.

1. un 2. etaps

Startēju pirmspēdējais grupā. Trīs minūtes aiz muguras igauņu superzvaigzne, KK. Jau uz pirmo punktu garš etaps pāri lielajai grēdai. Kalnā uzksrēju fiksi un punktu paņemu ar ļoti labu splitlaiku, uz otro kp ņemu taisno variantu caur purvu un ļoti augstu nogāzi, netaupos nemaz un punktu paņemu ar labu laiku. Kam tas bija vajadzīgs? Vakarā M.Sirmais jaunatnei pasniedza ļoti pamācošu lekciju, kāpēc šajos divos etapos vajadzēja izvēlēties garākos un lēnākos apkārtceļus, jo ietaupījums uz kāpumiem esot neatsverams nākošajos 10 km. Uz 1. kp vajadzēja izvēlēties ceļus pa kreisi un uz 2. kp skriet stirpi pa kreisi apkārt purvam un stāvajai nogāzei. Pēc pirmā dzirdināmā punkta temps mazinājās un, paņemot 8. kp, ieraudzīju Keny, kurš bija super ātrs. Atsedēt izdevās tikai 4 punktus, jo kāpumā uz 12. kp es gandrīz aizgāju ar sirdi, ZG vārdiem izsakoties. Pēc skatītāju punkta spēki manāmi izsīka un uz katru nākamo etapu ievērojami zaudēju uz pārvietošanās ātrumu, ko centos kompensēt ar tīru orientēšanos. Atmaksājās netaupīšanās sākumā. Tauriņā pamanīju KK, kurš jau bija veicis vienu apli un izcēla pāris punktus. Pašam par izbrīnu tauriņa beigās panācu krievu, kurš startēja pirms manis. Distances beigas krievs atsēdēja un finišā apdzina. Viss kārtībā, līdz sešiniekam pietrūka 3 minūtes, līdz medaļām sešas minūtes. Mans ātrums šodien bija 6:34 min/km.

Garās distances karte ar manu trajektoriju

Pēc apbalvošanas sekoja jautrs vakars viesnīcā ar vakariņām, distanču analīzēm, Mārtiņa pamācībām, komandas sapulci un izklaidēm istabiņās.

Stafetes karte

 Stafešu komandā piekritu skriet pēdējo etapu. Pēc pirmā etapa, pateicoties Didzim, bijām līderi. 2. etaps man nodeva stafeti vairākas minūtes aiz stiprajiem Igauņiem, taču cīņa par atlikušajām medaļām v'el bija atklāta un sāku to kopā ar Krievijas, Latvijas otrās komandas un Igaunijas skrējējiem. Piramajā daļā ar ātrumu un nekļūdīšanos Bubmukalna tipa apvidū spēju nodrošināt minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem un skatītāju kontrolpunktā ieskrēju kā otrais. Distances otrajā daļā kalni pamatīgi sabremzēja ātrumu + sagrieza virzienu uz 14. kp. Pievīla piedzītās kājas no garās distances, taču padoties negrasījos. Krievs kopā ar otru latviešu komandu 14. kp bija jau klāt. Atlikušajos etapos abi aizmuka un finišā ieskrēju uzreiz pēc viņiem, paliekot aiz goda pjedestāla.
Ko es darīju Siguldā, es nesaprotu.

Atsauksmes par zaļajiem

Pērn augustā (pirms 9 mēnešiem) veikalā Maratons iegādājos tajā laikā populāros orientēšanās apavus IceBug SPIRIT olx. Tieši šie izcēlās ar izcilām īpašībām tieši sacensību laikā. Piemēram, izskrienot cauri purvam, apavi nepaliek smagi, jo ūdenim tajos nav kur palikt. Cietā zole ar naglām bija ļoti uzticama skrienot pa dažādu pamatu, Magnēta sūnām, Skandināvijas akmeņiem vai slapjiem baļķiem, par ko jāpateicas vidējai naglai. Labāku saķeri nodrošina arī zemā zole. Apavu purngals ir mīksts un mazina triecienu pēdai, galvenais pirkstiem, jo gadās atsist purngalus, kas ar ielas apaviem mēdz būt ļoti sāpīgi. Stilistiski Liene teica, ka apavi piestāv. Arī apavu kopšana ir vienkārša, virskārta veidota no viena auduma un gumijas, kas neveido rievas, izgriezumus un citas vietas, kur krāties netīrumiem. Izmazgāšana pēc dubļainām sacensībām prasa 10-15 minūtes. Pirmos 6 mēnešu apavi kalpoja ideāli, neskaitot pāris plīsumus audumā, kas purngalā veidoja lielāku caurumu, un uzlīmēju tam ielāpu, kas izskatījās šādi:

Pēc noskrietas Tiomilas un pāris sacensībām Latvijā IceBugi divu mēnešu laikā burtiski izjuka. Jauni bojājumi nāca burtiski pēc katras izmantošanas reizes. Sākumā ļoti viegli sāka plīst zaļais audums, vēlāk gumijas kļuva neelastīgas un saplīsa, beigās zole sāka atdalīties no pārējās daļas. Daugavas stafetēs cilvēki jautāja, vai vispār varot paskriet. Ja pārējo vēl piedevu, tad zoles atlipšanu gan varētu uzskatīt par brāķi, un tas pamudināja apavus nest atpakaļ uz veikalu. Pārdevējs nopūtās un teica, ka darīs, ko varēs, un piezvanīs pēc septiņām dienām. Desmitajā dienā nekādu ziņu vēl nebija, tāpēc gāju uz veikalu vēlreiz, kur man īsi un konkrēti paziņoja, ka pret jauniem nemainīs un ka pats esmu mehāniski pakļāvis apavus slodzei, un ka neko daudz no šādiem maču apaviem nevar gaidīt. Es gaidīju, jo daiļais runas vīrs pats pirms deviņiem mēnešiem solīja divu gadu garantiju. Kad jautāju uz ko tad šī garantija attiecas, pārdevējs konkrēti atbildēt nevarēja. Tagad apavus varu par piemiņu piekārt pie sienas vai izmest ārā. Lūk, kā izskatās:

Treniņplāns

Auseklis team 1

 Jau kādu laiciņu atpakaļ no priekšnieka saņēmu paaugstinājumu no kluba trešā stafešu sastāva uz pirmo komandu otrajā etapā. Svētdien stafešu kausa otrais posms norisinājās uz austrumiem no Baldones. Iepriekšējā naktī apmeklēju Eiropas kultūras pasākumu vecpilsētā ar vēl pāris tūkstošiem Rīgas jauniešu, tāpēc uz etapu maiņu biju gulējis mazliet mazāk kā piecas stundas. ZG no pirmā etapa iznāca sešas minūtes aiz līdera, taču nebija izteiktas skrējēju grupas, un 10 priekšā skrienošie bija daudz maz izretojušies. Distancē mērķis bija pēc iespējas vairāk pietuvoties līderiem. Sāku kopā ar Saldus komandas pārstāvi, par kuru biju ātrāks, bet atrauties sanāca tikai pēc 3.-4. kp, jo šoreiz gan es varētu pasūdzēties par neizdevīgākiem pirmajiem izkliedes kp. Skrienot uz 3. kp, garām palidoja R.Roze. Pāris kp vēl centos turēties aizvējā (~ redzamības robežā), bet pēc 6. kp Ogres komandu pazaudēju, jo punkta paņemšana prasīja saminstināšanos, jo punkta rajonā bija vairākas saknes. Gandrīz norokot 7. kp, satiku divus konkurentu no Zk un Meridiāns komandām, ar kurām skrēju pāris etapus kopā.

Uz 10. kp tika pieļauta distances lielākā kļūda. Sākās jau ar to, ka konkurentu ietekmē izejas virziens no iepriekšēja kp vispār nebija izdevīgs. Pēc tam dabā nevarēju piefiksēt veģetācijas robežu, kas noveda pie pazušanas purvā starp saliņām. Mani panāca Zk pārstāvis, kurš tur pat arī palika. Tikai vēlreiz atgriežoties uz zaļās saliņas, pārņēmu kontroli. Kad kp paņēmu, ieraudzīju ZVOC komandu, kuru uzreiz apdzinu, taču Meridāns jau pasteidzās priekšā pēc manas kļūdas. Taisnais variants uz 12. kp ļāva viņu noķert un skatītāju kp ierasties kopā. Veiksmīgi paņemot 15. kp izdevās Meridiānu beidzot apdzīt un atrauties uz 16. kp neskrienot taisni cauri purviem un izcirtumiem, kas likās bremzējoši. Uz priekšpēdējo kp panācu vēl vienu komandu, Mežmalas II, taču finiša pļavā viens no Sāriem burtiski katapultējās ieraugot mani, un man gribēšanas viņu noskriet nebija tik liela. Lielajam M stafeti nodevu trīs minūtes aiz Ogres komandas, kuru apdzenot varētu kāpt uz goda pjedestāla.

Pēc finiša secināju, ka izdarīju, ko varēju. Laiks bija tāds pats kā ZG, 6:10 min/km, kaut arī gribēju paskriet zem sešām.

Jā, protams, es saņemšos.
Sākšu visu no sākuma.

Bet citādi pirmdien vairākas stundas pavadīju bibliotēkā. Lai vakarā varētu aizmirst par studijām. Pēc saulrieta izgāju pagalmā. Iedomājos, ka tik ideāli vasaras vakari vairs ilgi nebūs. Pēc siltas dienas iesaku iziet ārā, kamēr odi nav tos pārvērtuši par murgu.

Ļaudona=lauki

Abas dienas pa sagāzto mežu pārvietojos ar ātrumu virs 8 min/km. Ar gribasspēku nepietika. Nevarēju savākt kājas. Pret kalnu miru nost. Centos nepadoties, bet cik ilgi tā mocīties? Koncentrēšanās arī nekāda. Es skrēju kā aizmidzis. Ar ļoti līdzīgām sajūtām saskāros pērn LČ sprintā, kad visatbildīgākajā brīdi kājas vienkārši neklausīja. Nevar ieslēgt nākamajā robā. Skumjas sajūtas. "Es laikam raudāšu", domāju otrās dienas garajā distancē, paliekot puskalnā. Kronis visam vēl bija asiņaina seja un sasista ciska.

Vairs negribas trenēties. Šodien tajā garajā etapā sajutos kā nekas.

Kāds vēl Baltijas Čempionāts, ja es nevaru savākties tepat, sētas mačā.

Vēl pāris dienas atpakaļ man likās, ka es visu daru pareizi.

Es par maz runāju īstajā brīdī

4. maija brīvdienu izmantoju vērtīgiem treniņiem. Pa dienu izpildīju nelielus spēka un ātruma intervālus lietainajā Tomē, skrienot kluba 3. komandā un paņemot kartes augstākās virsotnes. Parūpējos par jautrību distancē otrā desmita komandu galā. Skrēju 2. etapu un komandas finišu zilām lūpām tā arī nesagaidīju.  Pēc finiša mani IceBugi izskatījās metami, bet pēc plāna vēl jānovelk divi mēneši. Izbraucot no Ogres rajona, laikapastākļi krasi mainījās, un ar Fr. caur pusdienām devāmies uz Magnētu. Bumbukalnā distance reljefa kartē bija tīrā bauda. Jau pati karte izskatījās lieliski. Sanāca izskriet tīri, kaut arī sākumā maz kas par to liecināja.

Šodien atgriezos realitātē, ka jāsāk vilkt gali kopā universitātē. Piemēram, ēteru, ēsteru un alkaholu īpašību dēļ tika ziedots hokeja vakars pie televizora. Kaut arī tur tīrais cirks uz ledus, par kura rezultātiem uzzinu kaitinošā rīta radio pārraidē, braucot uz skolu.
Nedēļas nogale Ļaudonā. Pirmās atlases.

Tiomilas īsā nakts

Pateicoties JT, ļoti veiksmīgi pēdējo mēnešu laikā izdevās integrēties Zviedru orientēšanās klubā, kura nosaukumu tā nemaz vienkārši nevar uzrakstīt un izrunāt. Rezultātā tiku pie 3. etapa savās pirmajās Tiomilas nakts stafetēs. Kluba bāze atrodas pāris metro pieturas no Stokholmas centra, meža malā, kurā pirms sacensībām savdabīgā kartē uzskrējām vieglu treniņu. Piektdienas vakariņas varbūt bija vislielākā kļūda visā nedēļas nogalē, taču apēstās pārtikas rekords McD tika pārspēts. Pēc labi gulētas nakts mūs aizveda uz sacensību centru, kur, ilgi nedomājot, gājām uzskriet modeļa distanci sacensībām piegulošajā kartē. Pāris etapus sarunājām paskriet ātrāk, lai labāk iejustos apvidū un atsvaidzinātu ātrumu, un vēl salīdzinātu splitlaikus. Pēc Jāņa norādījumiem orientējos tā, kā to darītu naktī. Gāja slideni, bet ar katru etapu un negaidītu kļūdu ļoti daudz mācījos. Pēc finiša secināju, ka šis ir bijis viens no vērtīgākajiem tehnikas treniņiem, kāds šosezon bijis. Pēc tam pafilmējām sieviešu startu un gājām mazliet pagulēt, kas nekad man nesanāk pirms nakts stafetēm. Ar katru stundu tuvāk vīru startam emocijas kļuva arvien izteiktākas. Mums JT cēla pirmo etapu. Līdz ar pamatīga aukstuma iestāšanos, ~500(?) vīri stājās lidlauka skrejceļa malā, lai katapultētos 12 km distancei. Starts kā vienmēr bija fantastisks, par ko var pārliecināties video atkārtojumos. Pēc divu stundu salšanas stutēt jaudīgo lampu uz muguras varēju sākt arī es. Pirms gaidāmās distances galvā skanēja Royksopp Forever, jutos ļoti labi, ja neskaita aukstumu. Iesildīšanās zonā varēju noraudzīties uz PRO komandu etapu maiņu, kurā ar īsu acu skatienu nākamajam etapam tiek nodota nepieciešamā informācijas, iespaidu un veiksmes deva. Es 3. etapā ieskrēju kā 172ais.
Pirmkārt, pārsteidza kartes izmēri un etapu garumi (tā tie 12 km savācas). Uz 1. kp pa ceļu sākumā skrēju pakaļ cietiem, mēģinot atrast drošāko variantu punkta paņemšanai. Kad pēdējā piesaiste kartē bija atrasta, sāku vilkt visiem garām, vareni laba sajūta. Kad nokļuvu plānotajā vietā (sarkanās līnijas sākums kartē), krasi samazināju tempu un sāku lasīt katru sīkumu.
Viss notika pēc plāna, kad pēkšņi sāku akli sekot kādam zviedram, kurš mani aizveda uz 111. kp (man 50.) Šajā brīdi biju pilnīgi pazaudējis sevi kartē un  skrēju vēl uz priekšu, cerēdams uz veiksmi. Pēc ~5 minūšu mācīšanās orientēties tumsā punktu tomēr atradu, taču panikā gluži vēl nekritu par zaudēto laiku. Neprofesionalitāte turpinājās arī uz 2. kp (113. mazajā kartē), kur līdzīgā situācijā vienkārši nespēju nolasīt nepieciešamo informāciju no apvidus, kaut arī gaisma pietika.

Šoreiz līdz ticamai pēdējai piesaistei nemaz netiku. Kartes fragmentā 203. kp (nav mans) bija pēdējā vieta, par kuru biju pārliecināts. Pēc tam virzienā pārskrēju pār ceļu un uzvilku kalnā ar cerību ieraudzīt it kā izteikto degunu, kurš tumsā pēc nekā neizskatījās. Balstījos uz intuīciju un turpināju kustību pa kalna malu, līdz  uzkāpu punktam, bet minstināšanās droši prasīja vismaz 2-3 minūtes 113. kp paņemšanai.
Zaudētais laiks uz 1. un 2. kp tad arī bija skumjākais distancē. Pēc tam jau ielasījos un lielas problēmas orientēšanās nesagādāja, ko nevarētu teikt par vēderu. Bez tam nācās skriet ar domu, ka tagad viss jāatgūst un pāris vietās līdz nepiedodamai kļūdai pietrūka pavisam nedaudz. Klausīju JT norādījumiem pirms starta nesteigties kartes apakšā, tricky daļā un, kaut arī līdz pēdējām brīdim neticēju, kp paņēmu tā, kā plānots. S veida trajektorija pēc 243. kp sanāca velkot pakaļ fiksam zviedram, kurš neparko negribēja skriet nost no ceļa. Distances otrajā pusē lielajos pārskrējienos daudz izteica ātruma izturība, kas man ļāva pakāpties par vairākām vietām tieši marķētajos posmos un ceļu variantos. Pēc 11,7 km un 97 minūtēm (8:04 min/km) stafeti nodevu 156. vietā, komandu paceļot tikai par 15 vietām, Kārlim, kurš teicami noskrēja garo nakti, dodot iespēju kluba biedriem šogad izskriet no kopējā starta, kas beigās tomēr neizdevās. Pēc finiša 2:00 naktī jārīkojas bija ļoti operatīvi, jo zeme bija sākusi spīdēt un dubļi kļuva stipri cietāki, kas Zviedrijā ir ierasta parādība. Pēc tik auksta pasākuma mazliet mainījās attieksme pret apģērbu gabaliem. Uzreiz pēc brīvdabas dušas un saunas sanāca arī pagulēt. Pamodos ar citādāku balsi un pilnu degunu, kas lēnām nav pārgājis vēl līdz šim brīdim.
Tāda, lūk, pirmā pieredze jaunā klubā un zviedru stafetēs. Piereģistrējos arī O-Ringen'am no tā kluba, jo sacensības pie viņiem kļuvušas ļoti izdevīgas.