Zviedru piecdienas

Zviedrijas orientēšanās sacensību gigants, O-Ringen, šogad piedāvāja daudz sarežģītāku apvidu, kā biju gaidījis. Sīki izzīmētais reljefs, klintiņas un akmeņi 15k kartes mērogā distanci padarīja par izaicinošu orientēšanās piedzīvojumu. Sen nebiju tik daudz skrējis sacensībās, kas prasa maksimālu koncentrēšanos praktiski visas distances garumā. Ja ne orientēšanās, tad arī fiziski nedrīkstēja zaudēt modrību uz akmeņainā pamata. Man nepaveicās jau otrās dienas distances sākumā, kad uzsitu papēdi uz kaut kā ļoti asa. Paliels asins izplūdums un papēdi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Turpmākās dienas nācās skriet uz pirkstgaliem, kas deva lielāku ātrumu un stabilitāti, bet ne izturību. Pēc trīs garajām distancēm likās, ka top30 varētu būt reāls, ja turpmāk kļūdās neatstātu vairāk par minūti uz katru kilometru. Taču ceturtās dienas vidējā distancē manas kļūdas bija zem katras kritikas. Sāka likties, ka esmu zaudējis jebkādu o-skilu, un rezultātā atrados ārpus top50.
Vispārīgi distances sastāvēja no gariem etapiem, piezmemējoties kārtējā lielas formas paugurā, kura virsotne nosēta ar sīkiem objektiem un reljefu. Vislielākās grūtības sagādāja kartes lasīšana punkta rajonā, jo pirmajā momentā liekas, ka vai nu viss ir skaidrs, vai pilnīgi nekas nav skaidrs. Pēc tam, kad piecas minūtes klaiņo starp it kā īstajām klintiņām, saproti, ka punkts ir divas horizontāles zemāk un paslēpts zem klintiņas pārkares. Katru dienu kļūdās pēc parastās izpratnes var norakstīt vismaz desmit minūtes, taču šajā reizē par kļūdu var sākt uzskatīt par nozīmīgu, ja zaudē vairāk par minūti, divām. Virziena noturēšana nesagādāja grūtības, cik, piemēram, izvēle ceļa variantā starp lēzanu traversu akmeņu laukā vai stāvu kāpumu, kurā tomēr iespējams skriet. Tempu diktēja spēja atslēgt smadzenes un lidot lejā pa akmeņainām nogāzēm vai nolēkāt kilometru no vietas kaut līdzenumā.

Pēdējā dienā laikam uzrādīju pašam visatzinīgāko rezultātu. Priecājos, ka līdz pat finišam neizsīka spēki un izdevās saglabāt vienmērīgu tempu, kurš gan minētā pēdas savainojuma dēļ nebija spīdošs, taču stipri ātrāks kā sprāgušajiem zviedriem. Pieļāvu ļoti maz kļūdu, tāpēc noķert pāris priekšā skrienošos, bet spēks viņu sejās nebija redzams. Pirmspēdējā kontrolpunktā satikos vēl ar vienu, taču finiša taisnē aiz muguras viņu vairs neredzēju, un pēc finiša zviedrs atzina, ka nebija spēka cīņai. Finišēju kā 50. kopvērtējumā. Līderiem katru dienu zaudējot ~ divas minutes uz kilometru. Komandas biedrs KB, ar kuru dzīvoju kluba sponsorētā treilerī, finišēja 44. Kartes meklējiet paši. Tā kā vasarā uz bibliotēku nestaigāju, jpg formātā tās gruti noorganizēt.

Tagad jāņem brīvāks. Jāatpušas līdz nākamajai nedēļas nogalei, kad sāksies rudens atlases.

Vakarā uz lidlaukā noklausījos Bon Iver otro studijas albūmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Gana mierīgs.

Pirms O-Ringen

Rīt pārlidošu uz Zviedriju, kur jau trešo rezi dzīvē piedalīšo pasaulē lielākajās orientēšanās sacensības O-Ringen. Laikam minēju, ka startēšu zem zviedru kluba vārda H20 E grupā , kaut gan tas gluži nebija tas, uz ko parakstījos pirms trīs mēnešiem. Vēl īsti nevaru iedomāties, kā veselu nedēļu nodzīvošu telšu lielpilsētā. Pašlaik esmu ļoti pieradis pie māju chilax. Jādomā, ka pēc šī pasākuma orientēšanās būs jau līdz zodam. Braucu kopā ar Kārli B, jo JT pasākumu izlaiž un, pēc man zināmas informācijas, mājās rehabilitējas. Latvieši tur arī šogad uz rokas pirkstiem saskaitāmi.

Ja par fizisko formu, tad divu nedēļu laikā veicu vairākus ļoti kvalitatīvus treniņus (un arī nekvalitatīvus), raizējos, vai tie dos vēlamo rezultātu. Pēdējos no tiem pulss sāka kāpt ļoti strauji un nogurums arī lika manīt. Līdz pēdējam vakaram ņemu pilnīgi brīvu. Par lielāko izaicinājumu sacensībās uzskatu ceturtās dienas vidējo distanci un pēdējās dienas chasing start garajā distancē. Vidējā mērķis ir noskriet tīri. Uztvert to kā otro iespēju pēc JWOC. Taču pēdējās dienas garajā distancē gribu pārbaudīt, cik fiziski esmu spējīgs. Visam sekot līdzi varēs www.oringen.se

Bilde no LAgastu stafetēm 2011. 

Tikko atpakaļ no rīta atjaunojošajām 30'. Pludmale no rīta izskatās labi.
Saldējums iet uz beigām, mati atauguši un sestdien uz Swiedriju. Gulēt esmu pasācis iet pēc pusnakts. Neesmu izmazgājis bikses, kuras pēc uzdzīves tika atzītas par īstu magnētu. Beidzot manos trīs plauktos ir arī kas maģisks. Guļu dīvānā.
Līdz ar festivālu beidzās arī atlikums uz konta. Nauda, kas tika iekrāta vasarai, attaisnoja sevi un tika atstāta tieši tur, kur biju plānojis. Tagad ar dažām haltūrām jānopelna iztika pāris nedēļām līdz augsta vidum, kad došos pilnīgi sponorētā ceļojumā uz Alpiem.
Šajās dienās laiku pavadu mājās. Neaizklīstu tālāk par pagalum, kurā katru reizi satieku cittautiešus ar dvieli rokās. Sēžu mājās, kaut gan gribēju noskatīties 3D filmu kinoteātrī. Nodarbojos ar celtniecības iekšdarbiem (mūrēju, špaktelēju, krāsoju). Uzskatu to par lielisku iespēju, jo neizbēami tuvojas brīdi, kad pašam jāceļ sev būda, apgūt amatus.
Bet ja par tuvāku laikmetu, tad vēl joprojām aktuāls ir jautājums par dzīvesvietas meklējumiem galvaspilsētā ziemā. Pašlaik esmu pievienojies kompānijai, kas vēlas īrēt dzīvokli Valdemāra ielā, taču pats būtu laimīgāks par vietu Āgenskalnā vai Dzirciemā. Tad varbūt Tev ir kāds piedāvājums? Man jau apnika zvanīties pa sludinājumie, kas piedāvā nepieklājīgas cenas un nosacījumus, nekad nebūs labi.
Nevaru pārstāt sistemātiski trenēties. Nezinu, vai vispār kādreiz izturēšu ilgāku pauzi par divām dienām. Vasaras sākumā sev nosolījos, ka pēc džeivoka vairs nekādas skriešanas. Bet kā gan es varu netrennēties, ja O-ringenā mani neizmet no Elites. 2011. gadu vispār varētu nosaukt par Elites sezonu, jo arī Francijā pieteicos H20 E grupai. Pareizi JānisT saka, ka esmu mūža formā. Tikai tad, kad stafetē vajag, nekā nav.
Tikko izlasīju Beigbederu. 14,99. No romāna gaidīju ko vairāk, bet izlasīt iesaku.
Klausos Pursuit Of Happines un skatos, kā Robis brīvajā kritienā.

~ tā.

Puse vasaras

Kad festivāla izskaņā, agrā svētdienas rītā, Grēviņa deju placī izskanēja pēdējā Bohemian Rhapsody un divu dienu pilnība bija beigusies, iedomājos, ka tieši šajā brīdī vasara priekš manis sasniegusi briedumu.

Pēdējās trīs nedēļas neraujos piekļūt internetam, un nav ar' īsti kur. Neesmu uzrakstījis par čempionātu Polijā. Vēl jo vairāk slinkums iedziļināties distanču analīzēs. Cik pirmajās distancēs viss izskatījās cerīgs, tik pēdējās pārsteidzu pats sevi ar demotivējošiem rezultātiem. Visās distancēs, izņemot vidējās C finālu, cīnījos līdz galam, netaupoties un parādot labāko iespējamo rezultātu, jo, manuprāt, kļūdās atstātais laiks visaugstākā ranga sacensībās vairs nav atņemams. Čempionāta laikā atzinu faktu, ka neesmu iekļaujams tādā kategorijā kā Profesionāls sportists. Man bija iespēja pavērot top20 skrējējus ne tikai finišā, bet arī distancē. Varu tikai apbrīnot un priecāties par vienaudžiem, kas praktiski dzīvo sportā. Acu priekšā bija līmenis, līdz kādam ir iespējams nonākt.

Kad tikšu pie kartēm, varbūt pakomentēšu vairāk, bet pašreiz varu teikt, ka tā bija viena no spilgtākajām vēstures lappusēm manā mūžā.