Eritrocīti

Pēc vakardienas Magnēta intervāliem jāsaka, ka skriešanas sajūtas ir stipri mainījušās, nokāpjot lejā. Noguruma pazīmes ir pilnīgi citādas. Brīžiem liekas, ka kājas netiek līdzi gribai. Viennozīmīgi skriešanas izjūtas ir sasniegušas citu līmeni. Vēl jāpiestrādā pie ātruma, kurš pēdējo nedēļu laikā tika atstāts novārtā, lai jau nākamajā nedēļas nogalē cīnītos par medaļām vidējā distancē Latvijas čempionātā Smiltenē. Stafešu stiprākajā komandā šoreiz startēs otrais sastāvs bez kluba elites, taču svētdien notikušais liek uzmanīties ar pāragriem secinājumiem par rezultātiem.

Queen - Killer Queen

Jauniešu zvaigžņu stunda

Sākumā laikam jāpiemin, ka atteicos no Vidusjūras apmeklējuma Nicā, kazino, supermašīnām un slavenas trases Monako ielās, kempingošanas ar ģimenes draugiem un šopinga vācu lielveikalos, lai steidzīgi atlidotu uz Klubu stafetēm noskriet pēdējo 7. etapu kluba pirmajā komandā. Lidojums caur Briseli, kur pa nakti pavadīju piecas stundas, un bezdarbība formas uzlabošanā lika domāt, ka uz ātrumu šoreiz nevajadzētu cerēt.

Kad ierados skaisti iekārtotajā stafešu arēnā, mana komanda pēc 2. etapa pārsteidzoši bija izvirzījusies vadībā. Arī nākamajos etapos izdevās saglabāt vietu pie līderiem, taču, manuprāt, komandas trumpis, īsais etaps Riharda Gaiļa izpildījumā, krietni vien attālināja cerības uz uzvaru ar vairāk kā desmit minūšu kļūdu. Pēc sestā etapa trijnieks skatītājiem jau praktiski bija skaidrs, izņemot man.

Distanci sāku kā otrais, vairāk kā vienpadsmit minūtes aiz līdera AT, par kura profesionalitāti nevienam nebija šaubu, un O3 varēs svinēt uzvaru. Man atlika cerēt, ka arī aiz manis ir pietiekama atstarpe, lai saglabātu vēsu prātu savā reisā pakaļ panākumam, uz kuru pirms sacensībām necerēja pat priekšnieks, jo vairāki kluba spēcīgākie pārstāvji nestartēja. Nedēļa bez kartes un stress lika pieļaut ~1'30'' kļūdu jau pašā sākumā, taču zaudētais laiks mobilizēja vairs nekļūdīties turpmāk, kas tā arī notika. Skrienot vienatnē, nebija viegli saglabāt uzņemto tempu, un kaut arī līderim pietuvojos par gandrīz piecām minūtēm, distances pēdējā krustošanās vietā, kad man vēl atlika pieci punkti, bet AT skrēja pretī uzvarai uz pēdējo, vairāk pievērsos perfektiem variantiem un precizitātei, zaudējot mazliet ātruma. Ar to pietika, lai komandai atnestu augsto 2. vietu. 

Pēc finiša biju patiesi priecīgs par paveikto un pateicos tieši komandai, kas šoreiz visu izdarīja izcili.

No rītdienas Instrumentu TRU būs visur!

Dzelžu taka

Kamēr Itālijas pusē Monlānam tika dots starts CCC distancei, kas ir ~ puse no lielā ultra-maratona, trijatā nobraucām lejā pa ieleju uz bezpersonisku klints sienu, uz kuras saāķēti dzelži ložņāšanai. Tas izskatās pēc Mežakaķa, tika dzīvajā. Tik aizraujošu Via Ferrata vēl nebijiu gājis. Uz vertikālās, brīžiem negatīvās, sienas bez klasiskiem trošu ceļiem vēl atradās daži nestabili tiltiņi, trepes un pāris franči.
Vakarpusē uznāca stiprs negaiss, kā dēļ tika pārcelts ultra-maratona starts. Tikai īsi pirms pusnakts, kad kalnos lietus jau pārvērtās sniegā, pie pilsētas baznīcas lietū pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai klātienē vērotu 2,3 tūkstošus laimīgo, no kuriem pieci ir mūsu tautieši. Ģērbušies plānās drēbītēs un mazu mugursomu uz muguras, dalībnieku rinda izskrēja pilsētas galveno ielu, zipspuldžu izgaismoti un vēlējumu pavadīti, skanot saviļņojošai mūzikai, kura vienmēr asociēsies tieši ar šo momentu.
Šodien sākšu lidot uz Latviju. Izskatās, ka Klubu stafetēs skriešu pēdējo etapu, bet pēdējais skriešanas treniņs bija pirms vairāk kā divām nedēļām.

Kāpšanas aktivitātes norimušās, laiks tiek pavadīts pilsētiņā. Uz galvenās ielas tiek krāmētas barjeras, reklāmas un karogi gaidāmajam skrējienam, pa ielu pretīm nāk ne mazums cilvēku ar zīmīgiem t-krekliem, kas apliecina dalību kādā no trim ultra-maratona distancēm. Filmiņa par UTMB.

Taču šajā desmitgadē startēt vēl neesmu ieplānojis, tāpēc viens no gaidītākajiem notkumiem noteikti bija MTB brauciens pa ieleju. Jau iepriekšējā dienā apstaigāju visus velo nomas punktus pilsētā, lai izvēlētos labāko piedāvājumu. Rezultātā tikām pie elegantiem, zili baltiem kalnu divriteņiem, ar kuriem īsi pirms pusdienslaika atradāmies ciemta centrālajā dzelzceļa stacijā, lai ar vilcienu dotos uz ielejas otru galu, netālu no Šveices robežas, kur startējām.

Sākumā 200 m kāpums pa kalnu akmeņainajām takām, kad lielākā daļa grupas mani kritizēja par sliktu maršrutēšanu, bet pēc kalnu pārejas šķērsošanas celiņa kvalitāte stipri uzlabojās, ātrums ievērojami palielinājās un mīšanās nebija nepieciešamas, jo atlikusī daļa veda tikai lejup pa ieleju. Atzinu, ka šādos nobraucienos tiek izmantoti visi velosipēda resursi un kam domāti braucamie ar full-susppension. Braukšana pilnīgi pārvēršas no tās, ko saprotam, vizinoties pa Latviju, kad nepieklājīgā ātrumā jāmanevrē starp lielākiem un mazākiem akmeņiem. Māsa paspēja izklāties uz takas un tā sasist roku, ka nācās evakuēt ar tuvāko transportu.

Ja par transportu, tad franču vilcienā ļauts ievietot tikai piecus velosipēdus, kas pamatīgi izbojāja garastāvokli, jo lielākajai daļai latviešu velobraucēju nācās palikt aiz durvīm.

Restorānos piedāvātās franču pankūku cenas mani pamudināja brokastīs uzcept pašam. Receptes googlē netrūkst.

Jā, vēl joprojām iet labi!

4810

Pirmoreiz Chamonix pilsētiņā ierados pirms diviem gadiem, kad neplānoti sanāca neaizmirstamu piedzīvojumu nedēļa 1924. gada ziemas olimpisko spēļu pilsētiņā. Sākot ar MTB izbraucieniem un beidzot ar pakāpšanos kalnos līdz sniega robežai .Šogad mērķēju stipri augstāk, iekarot Alpu augstāko kori - Monblānu. Latviešu grupa, kas saulainā pēcpusdienā sasēdās vilcieniņa, kurš uzved virs mežu zonas, sastāvēja no 12 biedriem, ieskaitot māsu, tēvu, LP u.c.

Pirmajā dienā uzkāpām līdz savdabīgai telšu pilsētiņai akmeņu laukā (3204) un pārlaidām nakti, lai agri no rīta varētu relatīvi droši šķersot, manuprāt, maršruta bīstamāko vietu Lielo Kuluāru. Pār taku šajā posmā regulāri nāvējošā ātrumā lido akmeņi un klints šķembas. Posmu šķērsoju ar lielu adrenalīna devu. Lai arī pārskrēju pāri veiksmīgi, akmeņu uzbrukumu pirmoreiz mūžā izbaudīju nedaudz vēlāk, kad līdzīgi kā pārējā grupa pēc draudu kliedzieniem paslēpos zem tuvākā klints bluķa un vēroju nepielūdzamo akmeņu lietu no apakšas, cerot, ka netrāpīs. Līdz pusdienslaikam bijām sanieguši nākamo telts vietu sniega zonas sākumā (3782).
Telts celšana sniegā, kad apkārt lidinās helikopters, un dzīvošanas apstākļi, kad tēja tiek vārīta no sniega, likās fantastiska. Gulēt ilgi nesanāca, jo telti plosīja krusas negaiss un 1:00 naktī tika plānota ateja* uz virsotni, lai līdz pēcpusdienia paspētu vēl nokāpt līdz lejai.
Ceļš uz virsotni sākās baltā tumsā ar ietērpšanos inventārā, kas sastāvēja no vairākiem metālu izstrādājumiem un sasaites starp mani un māsu. Māsa jau pēc iziešanas sūdzējās par augstuma slīmību un pēc pirmā kāpuma evakuējās atpakaļ uz bāzi. Turpinājām ceļu divatā stipri ātrākā tempā, lai noķertu pārējos grupas biedrus un baudītu saullēktu uz stāvas kores, kas ved uz virsotni.
Kore, tas ir šaura iebrista taciņa sniegā, kurai abās pusēs ir pārsimts metru brīvais kritiens līdz ledājam vai stāva nogāze, taču apjausma par to, ka varētu būt bail, radās tikai kāpjot lejā. Interesanti bija arī atrasties retinātajā gaisā, kad ātri ejot pa līdzenumu nācās pat aizelsties.
Eiropas jumta sasniegšana, protams, bija varens brīdis līdzās zviedram un ukrainim. Apkārtējie kalni beidzot likās tik zemi. Pāris foto, uzvarētāju tēja un saldumi. Laboju personīgo augstuma rekordu par vairāk kā kilometru. Twitterī ieliku virsotnes bildi.
Jāpiekrīt, ka iešana lejā bija fiziski vissmagākā. Pa sniegu līdz bazes nometnei gāja viegli, taču otra puse pa akmeņiem un klintīm līdz vilcienam izsmēlu visu. Sajūtas kā 13h rogainingā. Varētu gausties par smago mugursomu vai milzīgajiem zābakiem, vai atspiestajām pēdām, taču nokāpjot lejā tas pēkšņi kaut kā kļūst mazsvarīgi.

*Laila: Darbības vārds, foto publicēti ar attiecīgu vienošanos.
Zilajā Nano: Arcade Fire - Spravl II (Mountains Beyond Mountains)

Pirmā daļa Francijas brīvdienām

Pēdējās astoņas dienas pavadīju Francijas orientēšanās sešdienās, o-festivālā, kas norisinājās tajā pašā laikā un kartēs, kur pasules čempionāts pieaugušajiem. Ja par pašu orientēšanos, tad tas ļoti iespējams bija augstākais līmenis, kādā esmu bijis, daudzejādā ziņā. Nepārtrauktu kartes lasīšanu prasoši etapi, neprognozējams balanss starp izrobotiem kalniem un neskrienamiem zaļajiem, izaicinošas elites distances, sarežģīta pārvietošanās pa mežu, internacionāla konkurence junioru grupā un franču alpu ainavas visapkārt. Rezultāi? Pirmo dienu garajās distancēs mans sniegums bija stipri viduvējs, galvenokārt, pateicoties nenopietnajai attieksmei un traumām, mazliet pašķaidīju augštilba muskuli jau otrajā dienā uzlidojot virsū negaidītām drātīm. Taču pēdējās dienās rezultāti stipri uzlabojās un piektās dienas vidējā distancē uzrādīju labāko laiku, kas pēc stabili noskrietas pēdējās dienas ļāva kopvērtējumā ierindoties 5. vietā, un ar to esmu ļoti apmierināts.Ja no rīta skrējām distances, tad pēcpusdienā finiša arēnā, lielājā ekrānā, vērojām dramatiskus notikumus pasaules čempionāta fināla distancēs. Kronis visam bija sieviešu stafetēs pēdējais etaps, kur līderkomanda nomainījās katrā etapā un zeltu somijai finišā izrāva MinnaK. Manāms, ka pēdējos gados orientēšanās ir kļuvis par skatāmu sporta veidu, ko ļauj sekošanas ierīces, video kontrolpunkti, komentētāji, arēna un distances plānojums. Varbūt nākamo čempionātu varēšu vērot televīzijā.

Tagad es atrodos ģimenes apartamentos Chamonix. Pēc mazliet mazāk kā stundas mēs startējam uz augšu. Plānots iekarot Eiropas virsotni. Par to plašāk nākamajā ziņā.
Sauc pusdienās.

Man iet labi. Ataugusi bārda, sponsori apmierināti un mazliet piedegusi āda.

Pirms izlidošanas

Pēdējās dienās pie jaunās kartes piestrādāju diezgan pamatīgi, lai līdz garajām brīvdienām Francijas Alpos kartes galvenā daļa būtu gatava. Tālākos kaimiņos esmu iemantojis slavu kā potenciālais zādzību plānotājs, kurš gaišā diennakts laikā pēta māju, slēpjoties mežā. Nevienam īsti neliekas ticama versija, ka es jau pāris gadus dienu dienā skrienu treniņus garām šīm teritorijām un neesmu nolēmis spert kāju privātīpašumā.
Ja par treniņiem tad jau otro nedēļu normāli atlaižu. Jau pirms pāris mēnešiem, pārskatot kalendāru, izsecināju, ka šis ir vislabākais laiks, lai sadziedētu traumas, uzēstu masu un pievērstos problēmām mājās. Esmu pasācis biežāk izmantot velosipēdu. Ļoti iespējams jau rudenī tas kļūs par manu galveno transportlīdzekli.
Rīt lidoju uz Milānu. Pēc tam ar auto 400 km uz rietumiem. Sen vairs nav noslēpums, ka piedalīšos grandiozā orientēšanās festivālā ar sešām distancēm Francijas Alpos. Lielākais izaicinājums būs nedēļu nodzīvot teltī 1200 m augstumā. Nē, smagākais būs no rīta izlīst no guļammaisa. Bet šī nav vienīgā avantūra, uz kuru ik gadu parakstos augusta beigās. Tagad jau ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka mēģināšu iekarot Eiropas virsotni, kad nākamo nedēļu pavadīšu Chamonix kopā ar ģimeni, un uzreiz pēc tam atgriezties Latvijā uz Klubu stafetēm, nakti pārlaižot šoreiz Ryanair Briseles lidostā. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Centīšos ziņot no notikumu vietas visa ceļojuma laikā tieši šeit vai čiveklī.

Fotografēts pirms diviem gadiem. Šogad plāns atgriezties ar lielākām mugursomām un augstākiem mērķiem.

iTunes: Bon Iver

Lietas nesarežģīt

Nedēļas nogalē atradu darbavietu pāris nākamajiem mēnešiem pilsētas centrā, netālu no jaunās dzīvesvietas. Uzreiz nopelnīju mazliet naudas, lai brīvdienās varētu satikties ar draugiem Zeltiņos, kur noskrēju vienas no kvalitatīvākajām un interesantākajām sacensībām Latvijas Kausa kalendārā ar mērķi savākt ranga punktus un pārbaudīt, kā ir skriet "uz svaigumu". Attieksme pret sacensībām jau ar vidējās distances startu bija vairāk kā nenopietna, taču pēc pāris kļūdām tomēr centos saņemties un uzrādīt pieklājīgu rezultātu. Ieslīkt dziļākās analīzēs laikam gan nav vērts, taču pieminēšu, ka otrās dienas garā distance šajās sacensībās tiek sākta ar iedzīšanu. Varbūt tieši tāpēc, ka gandrīz visus 9 km skrēju redzamības robežās kopā ar pāris konkurentiem, izdevās saglabāt labu tempu līdz galam. Kaut arī vietu sadalījums aiz uzvarētāja KB tika izšķirts, uztaustot pēdējo kp, distances pēdējos trīs etapos nācās atzīt, ka man nepiemita cīnītāja gars, jo tā vietā, lai domātu par  iespēju apsteigt konkurentus, vienkārši sekoju un palaidu garām pāris lieliskas izdevības tikai tāpēc, ka nevarēju noticēt sev un saņemties neskriet līdzi kļūdā. Rezultātā no zemākā pjedestāla pakāpiena braucu mājās ar medus burku.
Līdz mājām svētdien, protams, netiku. Tā vietā piestāju pie DD ieēst, uzspēlēt volejbolu, un vakarā apmeklējām pilsētas mazo festivālu Briāna ielā. Instrumentu vietā saņēmām pilnu skatuvi ar valstī pazīstamiem mūziķiem, kuri, manuprāt, sniedza vienu no emocionāli skaistākajiem priekšnesumiem vasarā un dēvē sevi par Viegli. Neskatoties uz lietu, svētdienas vakars bija izdevies ar uzviju.
Tagad turpinu ņemties ar kartes zīmēšanu un nebeidzamu zāles pļaušanu mājās. Šonedēļ solījos nopelnīt naudu atkal jaunām izklaidēm un aizmīties līdz Atgāzenes ielai.
Iet labi, taču tieši pēdējā laikā mierā neliek pretrunas sevī.


Ziemā nebija laika klausīties, bet tagad gan Viegli.

Map sample #3

Tā kā jāskrien nav, naudas nav un visu dienu pavadu mājās, sāku zīmēt jauno karti Vaivaru Balvai 2011. Nodarbe, kurā stundas paiet nemanot. Lai paveiktu to, kas redzams attēlā, man bija nepieciešamas precīzi trīs stundas. Līdz Francijas garajām brīvdienām jāpaspēj uzzīmēt vismaz piecas reizes lielāks apgabals desmit dienās.

Paziņojums presei: tradicionālā Vaivaru Balva šogad norisināsies vēl orientēšanās sacensībām neizmantotā apvidū un jaunā kartē.

Laptopu vai iPad

Pirms vairākiem mēnešiem, 20. dzimšanas dienā, sponsori pa telefonu paziņoja, ka dāvinās man, 21. gadsimta studentam, it kā tik ļoti nepieciešamo ierīci - laptopu. Protams, pirmajā momentā atteicos. Tāpēc, ka veiksmīgi visu nepieciešamo studijām spēju paveikt univesitātes bibliotēkas jaudīgajos datoros un blogošanai un izklaidei pietika ar kādu no mājās atrodamajiem kompjiem. Vieglprātīgi atbildēju, ka līdz augustam vecāki mierīgi var atslābt par simtiem latu investēšanu ierīcē, no kuras ieguvumu īpaši daudz neredzēju.

Pienāca augusts un arī laiks, kad jāpārvācas uz dzīvi lielpilsētā un izbraucieni ārpus mājām un valsts kļuva garāki un biežāk. Ja arī sākumā likās, ka bez vispasaules tīmekļa varu iztikt nedēļām, tad tagad vajadzība pēc WiFi uztveroša apratā ir stipri aktualizējusies.

Noformulējot savas prasības - ērti pārnēsājams, nekādu vadu, diennakti izturīga baterija, izmantot galvenokārt kā pārlūku web un MS Office failiem, zem 300 Ls, - piedāvājumā uzpeldēja Apple iPad. Pārskatot planšetes piedāvātās iespējas darbam un mācībām, par laptopa izvēli sāku stipri šaubīties. 

Darbadienas vidū devos uz ābolu veikalu pie gudriem pārdevējiem, lai noskaidrotu, vai iPad patiešām spēj solīto. Ierīce it kā atbalsta visu, kas man būtu nepieciešams, taču brīdī, kad jāsāk dalīties ar failiem, sākas problēmas. iPad nav USB ieejas, viss notiek caur iTunes, kam tad arī nepieciešams vēl viens dators. Un tas nav vienīgais mīnuss, tā pat kā neskaitāmo plusu.

Vai man izvēlēties pārbaudītas vērtības, ko piedāvā desktops, vai par tādu pašu cenu mēģināt appple brīnumu, kurš pārsteidz ar ērtumu un inovatīvām iespējām?