Baltic Junior Cup Zviedrijā

Jau minēju, ka nedēļas nogalē piekritu kavēt pāris lekcijas, lai piedalītos pēdējās starptautiskajās sacensībās kā juniors. Kaut arī kopumā brauciens bija diezgan psiholoģiski grūts, garās distances veikums paliks atmiņā kā viena no interesantākajām 10km+ distancēm sezonā. Varētu gausties par asajām eglītēm, dubļainajiem purviem un auksto laiku, distance vairāk sagādāja daudz pozitīvu emociju un 11500m pagāja ļoti ātri.
Uz startu ierados pus minūti par ātru, jo leģendas garajās distancēs neņemu līdzi. Sajūtas bija ļoti labas, taču jau pirmajos km atklājās, ka uz ātrumu šodien paņemt būs grūti. Pēc bakstīšanas uz pirmajiem kp, vairāk pievērsos tempa noturēšanai nekā kāpināšanai, un loģiski, ka jau garajā etapā uz 7. kp aiz muguras ieraudzīju savu tuvāko igauņu cīņubiedru KK, kurš startēja 3 min aiz manis. Tuvāko, jo divas reizes esam jau šogad tikušies mežā. Paskrējām kopā, līdz uz 11. kp izvēlējos visātrāko variantu apkārt pa ceļu, kamēr igaunis lauzās taisni. Izvirzījos minūti priekšā, taču jau pēc diviem etapiem atkal bijām kopā. Distance gandrīz katrā etapā piedāvāja vairākus konkurējošus variantus un iespēju pielietot orientēšanās meistarību plašā diapazonā. Pats vairākkārt nevarēju noturēt virzienu, pareizi iziet no kp vai precizēt atrašanās vietu kartē. Ļoti patika Zviedru stilā zīmētā karte 1:15 000 mērogā un 5m horizontāles. Uz 15. kp KK aizlidoja ārpus manas redzamības robežas, bet jau pie 18. kp atkal satikāmies, kad KK pamatīgi kļūdījās. Praktiski līdz finišam skrējām kopā, pievienojoties arī leitim, līdz KK izmežģīja kāju, skrienot uz pēdējo kp. Uzskatīju par pienākumu apjautāties, vai viss kārtībā un palīdzēt, kā dēļ sanāca arī pamatīgs līkums etapā apjukuma dēļ. Finišēju ar 12. rezultātu, atpaliekot vairāk kā 7 minūtes no uzvarētāja. Analizējot splitus ar KB, secināju, kas esmu stipri par lēnu, lai cīnītos par sešinieku, un arī ar tīru sacīksti trijniekā netiktu. Kļūdās kādas 3-5 minūtes, bet kā jau minēju sākumā, biju ļoti apmierināts ar savu sniegumu un distanci.
Stafetē startēju otrajā komandā. Pilnīgi neitrāla un vienmuļa 6.5 km distance. Skrēju pēdējo etapu un finišēju tajā pašā 8. vietā, kurā stafeti saņēmu. Mazliet palielināju ātrumu pēc skatītāju kp, kad aizmugurē ieraudzīju zviedru, bet vispār spriedzi praktiski nejutu.

Brauciena jautrākā daļa laikam jau bija spēļu vakars pēc pirmās dienas apbalvošanas. Katra valsts varēja piedāvāt sevis izvēlētu spēli, iesaistot citu valstu dalībniekus. Tas gan nebija šahs vai cirks, bet gan perversas izklaides nacionālajās tradīcijās. Atpakaļceļš ilga diennakti. Pēc nakts maza zviedru prāmja sēdvietās izlase tika aplaimota ar McD apmeklējumu Klaidpēdā, un tur gan skats pie kasēm bija izlases foto vērts.

3. izlase

Nelielu intrigu uzdzen aizkavējušies fakultātes stipendiju konkursa rezultāti. Pēdējā laikā ienākumu avotu meklējumi ir stipri aktualizējušies. Saderēju pats ar sevi, ka bez vecāku kabatas naudas iztikšu līdz Instrumentu koncertam decembra sākumā, un pagaidām veicas tīri labi.

Rīt uzreiz pēc savas pirmās sintēzes ķīmijas laboratorijā vilkšu pāri ģitārai, lai paspētu uz Stokholmas prāmi. Trešo reizi šosezon izlases sastāvā došos uz starptautiskām sacensībām. Lai arī pirms divām nedēļām stipri šaubījos, vai matemātikas un organikas lekciju kavēšana ir tā vērta, sponsoru atrašanās un motivācijas guvums mainīja manu viedokli, un jau sestdien mani sagaida 11,4 km garā distance, kas izskatās pēc smagākā pārbaudījuma kopš JWOC garās distances. Nav īsti nojausmas, kādu rezultātu varētu parādīt. Esmu pastrādājis ar garajiem treniņiem un ātruma izturību Magnētos un braukājot ar velo, taču treniņu skaits ir samazinājies uz pusi, salīdzinot ar sezonas sākumu. Svētdien aizraujoša stafete, kur pat pie nelielas veiksmes iespējams cīnīties par medaļām, un esmu nobriedis lauzt savu bēdīgo statistiku šajā distancē.

Vispār? Esmu atradis draugus. Iet labi.

Pirms kāda laika uz laika sienas pieminēju, ka noskatījos laikam jau skaistāko un vērtīgāko filmu manā mūžā Blue Valentine. Dziesmu listi tad nu pārsvarā veido Grizzly Bear un vēl arī šis.

Tikai svētdienas agrā rītā man atradies laiks un kompis, lai papildinātu blogu ar jaunāko. Nekas konkrēts.
Nedēļas vidū sāku studēt. Neizbēgami, ja gribu nākamnedēļ lekcijas aizstāt ar piecu dienu ekskursiju uz Baltic Junior Cup Zviedrijā, kaut arī pēdējie rezultāti garajās distancēs liek šaubīties, vai man tur būs ko darīt. Valmieras čempionātā pēc lieliskas vidējās, garā distance bija ilgas mocības vientulībā, finišējot ārpus trijnieka. Arī Cēsu Rudenī apstiprinājās fakts, ka, skrienot ilgāk par stundu, temps ir stipri gausāks, bet to varbūt var novelt uz manām nedēļas nogales aktivitātēm. Ar kurām gan laikam nelielīšos.
Es iestājos studentu korporācijā Selonija, un esmu lepns par to. Šķiet, ka esmu pavēris durvis uz jaunu dzīvi, jaunu vidi. Pirmajos trīs vakaros ieguvu tik daudz, ka tagad nesaprotu, kā to pielietot. Izskatās lieliski, jo dzīvei Blaumaņa ielā nu ir piešķirta kāda jēga.
Īsta jautrība ir velosipēda izmantošana par transportu uz Magnētu. Patērētais laiks ceļā ir aptuveni tāds pats, un vēl izdodas produktīvs treniņš. Un jāsaka, ka Rīga ir progresējusi velosatiksmes jomā, jo uz neviena auto vāka pagaidām neesmu nokļuvis. Pēc nogurdinošām 8h laboratorijās, tas bija tas, kas vajadzīgs.
Jā, iet labi. Tikai paliek vēss.

Rīgmala

Tak es nesaprotu, kas man jāraksta.

Pēdējās divas nedēļas es visu laiku steidzos. It kā kas pietrūktu.

Taču Coldplay jaunākais singls Paradise ir klausāms gabals saulainās Tērbatas ielas pēcpusdienās.

Nepāra nedeļa

Atgriežoties universitātē, jau pēc pirmajām lekcijām atcerējos, kāpēc es to izvēlējos. Studijas ir tieši tas, ko vēlos pašlaik darīt. Otrajā kursā piedāvātie priekšmeti kļuvuši stipri saistošāki. Daudz laboratorijas un ķīmijas. Arī lekciju saraksts ir lielisks, piektdienas un otrdienas brīvas. Esmu pārvācies uz dzīvi galvaspilsētas centrā un nodrošinājis vismaz simbolisku darbavietu ar pieklājīgu atalgojumu. Līdz ar septembri treniņi kļuvuši retāki un nepārdomātāki, izpildu tikai pašu minimumu, lai nedēļas nogalē varētu pakustināt pleznas Grīviņos. Aiz slinkuma esmu kļuvis atkarīgs no datorspēles, kas jau bija paredzams. Esmu mazliet iekūlies zemā pašapziņā pēc manām izklaidēm vasaras otrajā pusē. Bet tur neviens cits nav vainīgs, izņemot mani. Lai nu kā, mani sapņi par labāku dzīvi nemainās un pilnai laimei daudz jau arī nevajag.
Jā, uz nedēļas beigām slikto ziņu pienāk vairāk kā labo. Kaut arī dzīvoju akā, tomēr sadzirdēju, ka vesela komanda vienkārši ir aizgājusi vienā brīdī. Neaptverama traģēdija.

R.I.P. KS

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu.

Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs. Pāris nākamos kp skrējām kopā, arī nepareizus variantus ņēmām kopā, taču AL mani izvilka no kļūdas pie 11. kp, kad mazliet pazaudēju kontroli pār reljefu un atstāju lētas 30 sekundes, kas varēja beigties arī ar pāris minūtēm. Pēc tam jau atlika tikai vilkt līdz galam. No gaisa nāca pamatīga duša, kartē saskatīt detaļas bija praktiski neiespējami. Laimīgā kārtā pēdējie tricky punkti nesagādāja problēmas, un finišu sasniedzu ar rezultātu 27:07, kas ir par divām minūtēm lēnāks, kā minēts nolikumā. 

Taču pēc nepilnas stundas kļuva skaidrs, ka par piecām sekundēm esmu nodrošinājis vietu uz augstākā pakāpiena. Sākumā, protams, grūti tam noticēt, ka esmu sasniedzis vienu no lielākajiem panākumiem karjerā. Jāpiekrīt trenerei, ka esmu arī ticis ārā no bedres, kurā iekļuvu februāra Tartu maratonā . Žēl, ka ne tuvu šāda forma nebija pirms diviem mēnešiem.