Pie Upīša un Ottepē

Atvainojos par Krekliņs.
O jā, sešas dienas bez. Tagad uz brīdi tāds satraukums. Bet izskatās, ka vismaz četras vēl arī nebūs. Stulbi man? Gandrīz kā augustā.
Tā, man ir jāpieraksta pāris piedzīvojumi vēl pirms jaunā gada.

Pirmkārt, vinnēju JT ikgadējo Ziemassvētku sprintu šoreiz Kronvalda parkā, apsteidzot pēdējo divu gadu nepārspēto karali ZG. Sen nebiju skrējis sacensībās, tāpēc 21 minūte bija patiesa prieka un azarta pilna, un distanču plānotājs minēja, ka esot izsmēlis visas parka iespējas interesantai distancei, kura tika sadalīta trīs apļos un vienā mazā fināla aplī. Jau pirmajos kp varēja pamanīt pārdomāto etapu plānojumu un dinamiku starp sarežģītiem un vienkāršiem punktiem, kas ļāva attīstīt balansu starp ātrumu un piesardzību. Sākumā ar diviem lidojošiem apļiem nodrošināju vairāk kā 30" pārsvaru, taču trešajā pārlieku izvairījos no diskutablu mūrīšu un žogu šķērsošanas, apskrienot apkārt. Tāpēc ~ 300m garajā fināla aplīti sāku ar tikai pāris sekunžu handikapu pār ZG. Tad gan ieslēdzu manēžas paātrinājumu un neizlaidu uzvaru no rokām pēdējos trīs kp, un Ausekļa ielas dzīvoklī draugu pulkā priecājos par vērtīgo panākumu.
Kā katru gadu, starp Ziemīšiem un Vecgada vakaru devos uz treniņnometni. Šogad ierasto Valmieru nomainīja Baltijas slēpošanas centrs Igaunijas dienvidaustrumos ar cerību, ka varēs daudz slēpot. Sniega nebija, bet bija +8C grādi un stiprs vējš. Sanāca noslēpot vien pāris stundiņas pa mazu kalnainu aplīti, kurš noklāts ar, pieņemu, pērnā gada sniegu un miljons gribētājiem, taču meklētajām sajūtām pietika. Sākumā, protams, Auseklis izskatījās kā pīles uz ledus, taču pēdējā vakarā uz trases slēpojās, varētu teikt, izcili. Biju sajūsmā par slēpēm, par progresu tehnikā un iespēju atklāt sezonu, kad Tartu slēpošanas maratona trases vēl spīd zaļā zālē. Ja par orientēšanās treniņiem, tad pārsvarā nometnē manī valdīja dažādas sieviešu problēmas un garastāvoklis. Pēdējās dienās kritās pašapziņa un dažbrīd viss likās slikti. Varbūt tāpēc, ka neglābjami ar katru smagāku treniņu kritās elektrolītu līmenis asinīs, nesapratu futbolu vai raizējos par veselību in general. Bet ja par pozitīvo, tad jau pirmajā 90' skrējienā pa skolas apkaimi izkristalizējās fakts, ka Igaunijā viss ir labāks. Tā kā Siguldā, tikai vēl kvalitatīvāk. Pēdējo gada mačos, nometnes meistarībā, paliku otrajā vietā ar vāju sniegumu kalnos. Ja par skaitļiem, tad laikam nevienam tā arī neizdosies šonedēļ pārspēt AP iepriekšējās nedēļas kilometrāžu, kas kalpoja par labu motivāciju nedēļas garumā. Šovakar vēl rakstura audzināšanas distance Mežaparkā kontrastam un, manuprāt, gada apjomīgākā nedēļa būs galā.
Neaizmirsti pusnaktī, skanot Doma zvaniem, svecītē sadedzināt papīrīti ar vēlēšanos. Pēdējos gados visas manas vēlēšanās ir piepildījušās.

Krekliņš

Jes, pabeidzu semestri, iegādājos slēpītes un sagaidīju ziemīšus. Asfalta krāsas Ziemassvētkus.

Uzreiz pēc pēdējā nodotā darba universitātē, paņēmu jauno lampu un devos uz iknedēļas 10km nakts distancīti.  Kā jau minēja JT, lieliski izmantojam bezsniega apstākļus piepilsētas mežos, lai attīstītu attiecības ar kompasu un karti naktī. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir kas vairāk par vienkāršu tehnikas treniņu. Tas pārvēršas citā mistiskā telpā, kurā esi tikai tu, karte un lampas stars. Tad, kad skrien pilnīgi viens un koncentrējies tikai uz orientēšanos, ne tikai aizmirsti par pilsētā atstātajām problēmām, sāc gūt baudu no ierastā sporta pavisam citā līmenī. Treniņs pārvēršas par 90 minūšu sapni. Sapni.

Bet ja par realitāti, tad piektdienas rītā uzcepu pankūkas, smejoties pārskatot bildes no jautrās dzīvokļa 2in1 ballītes, atzīmējot abu dzīvokļa biedru otro pilngadību, atzinu, ka klusākie gada svētki iesākušies diezgan plaši. Pirmo reizi uz sauzemes pamēģināju ZG salvināto vecpilsētas karaoki. Tas bija jautri.

Tagad sēžu vilcienā, dodos uz ģimenes pusdienām pilsētas šikākajā restorānā, vismaz reizi gadā visi 7 Laķi pie viena galda. Un tūlīt jākāpj ārā, rakstu pabeigšu vakarā.

Pie galda bijām tikai 6, māsa aizsvinējās sekmību tā, ka nekustēj' no mājas.

Šovakar pasniedzu vienu no labākājām ziemassvētku dāvanām ever. Cik Zsvētku dāvanas vispār esmu 20 gados pasniedzis? Labi, ka vidusskolā meitenes ielika pamatus šajā jomā, citādi nekāds rūķis ar 26 bučām uz vaiga no manis neiznāktu.
Brīvdienas Jūrmalā. Mandarīni un decembra filmas. Jāiet uzskriet.

Gribu, gribu, gribu zināt

Raksts ir atskaites punkts man. Ja gaidi kaut ko interesantu. izlaid nākamo rindkopu. Vienkārši vienu no melnrakstiem šoreiz publicēju, jo tajā ir mazliet par tumši pelēko Āzenes ielas fakultāti manā redzējumā.

Viens, pēc tam, kad otrdienas vakarā pie dzīvokļa durvīm piezvanīja Ance ar eskortu un ienāca uz medus piparmētru tēju aprunāties par pēdējiem mēnešiem, aizdomājos par to, cik vērtīgas ir manas studijas. Vai tas ir tas, ko gribēju, vai esmu īstajā vietā. Līdz šim biju apmēram iepazinies ar iespējām, variantiem, kuri man pavērās pēc atestāta saņemšanas un varēja būt mana pašreizējā izglītības programma, un pēc trīs semestriem varu teikt, ka šeit man patīk un ķīmija kā zinātne patiešām ir saistoša. Kamēr tika mācīta matemātika, fizika, kurss bija labs izaicinājumi, kurus pārvarēju ar prieku un jutos ieguvis ļoti daudz. Tagad, kad vispārīgi priekšmeti beidzas, esmu mazliet noraizējies, vai nākamie gadi daudz šaurākā nozarē būs tikpat interesanti un saistoši.
Otrs, beigās, protams, vecā patiesība, ka viss atkarīgs no tā, cik darbu pats tajā ieguldīšu. Un šeit es sāku vainot laiku, tā trūkumu un vājās plānošanas spējas. Man nav dienām un naktīm no vietas jāmācās, studiju programma šķiet diezgan vienkārša, vienā priekšmetā nav jāizlasa daudz dažādu autoru biezas grāmatas un lasītais jāapkopo miljons vārdu esejā, lai to sekmīgi apgūtu. Man ir viena ~150 lpp bieza grāmatiņa, taču tajā jāzina katrs teikums, jāizprot shēmas, vienādojumi un jāmāk to visu vēl pierādīt. Septembrī, oktobrī, kad neskrēju un dzīvē bija vien pāris prioritātes, tas likās ļoti vienkārši, laiks pietika visam, mācību kvalitāte bija lieliska. Tagad laiks akadēmisko problēmu risināšanai ir stipri sašaurināts, un sāku just, ka ieskaites, mājasdarbus, testus kārtoju vien ķeksīša pēc. Un tas ir pretrunā ar to, kāpēc Valstij būtu jātērē pāris tūkstoši par manu bakalaura izglītību. Negribas ticēt, ka pāris stundas dienā treniņam var tik krasi samazināt vērtību studijām.
Trešais, bez rezultātiem ~ trīs nedēļas jau atkal meklēju iespējas, kā pilnvērtīgi apvienot ne tikai mācības un treniņus, bet arī draugus un izklaidi. Semestra otrajā pusē mācības neglābjami zaudēja, treniņiem uzliku veto,  un draugi, izklaide ņēma virsroku. Vai tas ir tas, ko vēlējos uzsākot treniņplānu - nedēļas nogales pavadīt vecpilsētā, dzīvokļa ballītes vai knīpot Selonijas pagrabā? Atlidojot augustā no Francijas, solīju sev piramīdu apgāzt otrādi, taču jau pēc pāris mēnešiem balansu esmu pazaudējis. Esmu vīlies, kaut arī dažbrīd liekas, ka nekā netrūkst un esmu laimīgs.

Biju uz Ziedoni JRT, nepatika beigas. Nopirku slēpes, tās piecus gadus vecās. Nākamnedēļ ceru uz gariem slēpošanas vakariem Otepē.
Rīt gan laikam uzrakstīšu par kaut ko jautrāku.

Tāpat

Ievērības cienīgs fakts nedēļas nogalē bija elastīgo bikšu nēsāšana 49 stundas no vietas. Sāku ar futbola treniņu piektdienas vakarā, tad treniņa turpinājums ar velo uz Jūrmalu mājās, kur uzreiz atlūzu dīvānā nenoģērbies līdz rītam. Gan sestdienas pankūkas, gan Vaivaru Balva vēl joprojām ar biksēm. Iegāju arī pirtī un pēc tam atkal ar tām atlūzu. Svētdien futbolā un 70' nakts distancē Carnikavā bikses kļuva par otro ādu. 50. stundu nesagaidīju, jo svētdienas vakarā pamatīgi noguris iegāju dušā. Sēnes vēl nebija sākušas augt, bet nometnes rekords tika pārspēts.
Vaivaru Balvā čempiona titulu par vairāk kā divām minūtēm nosargāja JT un saņēma tematisko šampānieti.
Orientieristu futbola turnīrā miegaini spēlēju kluba otrajā komandā, un visas spēles zaudējām sausā. Es centos, bet futbolu ir jāiemācās spēlēt. Sākšu ar atbilstošu apavu iegādi.

Nākamnedēļ braukšu uz EST. Cerams, slēpot. Taču vēl neesmu izvēlējies slēpītes klasikai. Jautājums slēpotājiem: Fischer RCS 2007. gada modeli vai pērnā gada ATOMIC Pro Classic?

#400

Man bija lieliska nedēļas nogale.
Ceturtdien līdz ar tumsas iestāšanos pametu analītikas laboratoriju, lai piedalītos kluba biedru rīkotajā nakts treniņā Kalngalē. Ļoti iespējams tāpēc, ka biju labi noskaņojies nakts distancei un sajūtas mazliet līdzinājās tām, kuras katru jūniju piedzīvoju Somijas dienvidos, sanāca uzvarēt treniņu. Biju pārsteigts par savām navigācijas spējām, jo ar vairākiem piņķerīgiem etapiem tiku galā bez aizķeršanās.
Uzreiz pēc tā Tērbatas ielas dzīvoklītī jautrā atmosfērā notika pirms-ballīte fakultātes Ziemas ballei. Tika pārspēts ietilpības rekords manai istabai, ja nemaldos 13 cilvēki. Gāja tik jautri, ka pašā ballē Kaļķos ieradāmies tikai pēc pusnakts. Balle gandrīz kā žetonvakars. Nē, nekas nespēs līdzināties žetonvakaram.
Sestdien pēc pankūkām ar zemeņu ievārījumu visu dienu praktiski nodzīvoju pa gultu, lai būtu gatavs koncertam, kuru gaidīju trīs mēnešus. Instrumentu performanci Arēnā nemaz nevar saukt par koncertu. Kaut ko tik pilnīgu un krāšņu koncertos es vēl nebiju redzējis, un viens ir skaidrs, tas ir sākums kaut kam lielam. Katra dziesma pārsteidza no jauna, un tagad The Time Is Now skan galvā skrienot. Pasākumu var pievienot topā līdzās MUSE Salacgrīvā un Brainstorm Tartu, kad pandas bija iesldītāji ar četrām dziesmām.
Nākamajā rītā brokastis piemājas Kabuki. Tas bija perfekts dienas sākums, jo tik ražīga diena man sen nebija bijusi. Izdarīju tik daudz, ka tagad, nedēļas vidū, atļāvos atbraukt mājās un aizmirst par skolu.

Vakarnakt noskatījos super komerciālu amerikāņu filmu. Un es biju sajūsmā. Neatceros, kad pēdējo reizi biju sēdējis sarkanajā krēslā pretī lielajam ekrānam un košļājis želejokonfektes. Ļoti iespējams tāpēc.
Šodien Jūrmalā spīdēja saule. Ideāls laiks, lai veiktu pēdējos labojumus Vaivaru kartei, kuras 2011. gada versija ir beidzot pabeigta. Pilnā salikumā to pirmo reizi izrādīšu sestdien, ikgadējā sētas mačā.

Zin' kā izskatās periodiskā tabula? Es tas pelēkais ar BĀRDU!

Mikronedēļas

Pēdējos 2..3 gadus treniņplāna pamatmodelis, kuru ieteica trenere, sastādot plānu, sastāvēja no trīs nedēļu treniņdarba, kurā ar katru uzdevumu auga apjoms un intensitāte. Ceturtā - atpūtas nedēļas, kurā intensitāte ir stipri mazāka un apjoms praktiski nekāds. Tā galvenās priekšrocības, manuprāt, bez pakāpeniskas organisma adaptācijas pie augošās slodzes nepārtraukti neceļot intensitāti un apjomu vēl ir vienkāršā iekļaušanās iknedēļas treniņos, kā manēžas, Magnēti vai baseins.

Kaut arī daudziem kluba audzēkņiem tas strādā nevainojami, pērn nācās atzīt, ka man tas buksē. Kad trenējos vairākas dienas pēc kārtas bez brīvdienas, zūd nākamo treniņu kvalitāte un tiek grauta motivācija. Galvenokārt, tāpēc, ka nepaspēju atjaunoties, daļēji saistīts ar nepietiekamu pārtiku (ar trīs ēdienreizēm dienā ir par maz) un miega trūkumu. Analizējot sīkāk, patiesā problēma ir nepietiekams brīvdienu skaits. Parasti nedēļā tika iekļauta maksimums brīva diena, parasti kādas 16 - 20h atpūtai.

Tāpēc radās ideja jaunajam treniņplānam: trīs pilnas brīvdienas divās nedēļās. Tā kā pirmajās divās nedēļās tas strādāja ļoti labi, pārrunās ar treneri ieteicu to attīstīt tālāk, un nonācām pie modeļa, kur divas nedēļas sadalās trīs..četrās mikronedēļās (3-4 dienas katrai mikronedēļai). Katrā no tām tiek nozīmēts konkrēts mērķis - spēks, izturība vai tehnika. Uz kādu no treniņu veidiem tiek likts uzsvars, piemēram, spēka mikronedēļā bez viena izturības skrējiena un tehnikas treniņa tiek izpildīti, piemēram, divi VFS treniņi. 

Katrā mikronedēļā vajadzētu iekļaut visus treniņu veidus, lai nezaudētu kopējo kvalitāti. Kas attiecas uz apjomiem, tie lineāri aug bez atkāpes, kā tas ir 3+1 metodē, un tas ir arī galvenais mīnuss, jo pēc 2 mēnešiem nākas skriet nenormālus apjomus. Vispiemērotākais laiks, manuprāt, šai metodei ir tieši treniņsezonas sākums, ~ pirmie divi mēneši. Un manā gadījumā tas decembrim izskatās šādi;

P 21	75’	Izturība
O 22	Manēža
T 23	85’
C 24	-
P 25	Nepabeigta manēža
S 26	Magnēts max ātrumā, 10km, 58’	Tehnika
Sv 27	Magnēts mierīgi, 12km, 82’
P 28	90’,
O 29	Manēža
T 30	-
C 1	105’	Izturība
P 2	Tehnikas treniņš Berģos
S 3	95’
Sv 4	-
P 5	Vingrošana	Spēks
O 6	Manēža
T 7	-
C 8	Tehnikas distance Kalngalē 75’	Tehnika
P 9	Manēža
S 10	TehnikaMagnētā / 110’
Sv 11	-
P 12	110’	Izturība
O 13	Manēža
T 14	Tehnikas distance / 115’
C 15	-
P 16	Manēža	Tehnika
S 17	Tehnika Magnētā/ 120’
Sv 18	120’ / Tehnika Magnētā
P 19	Vingrošana	Spēks
O 20	Manēža
T 21	Tehnikas distance
C 22	-
P 23	Manēža	Izturība
S 24	125’

Tas viss pagaidām ir tikai testa stadijā. Noteikti tuvākajā laikā parādīsies jauni trūkumi un būs jāmeklē risinājumi. Taču atdeve ir stipri palielinājusies, nākot klāt vienai brīvdienai divās nedēļās.

Skaitļi 2011 (pap.)

Pārskatīju treniņdienasgrāmatu, kartes, saskaitīju kļūdas un salīdzināju ar iepriekšējiem gadiem. Procentos norādīta relatīvā izmaiņa no 2010. gada.

No pērnā novembra līdz oktobrim saskriets:

276 treniņi (5.9 nedēļā) -15%

334h (7h nedēļā) +14.5%

2278.7km (48.5km nedēļā) -2%

48:28:15 kļūdās (6min28s jeb 6.68% vidēji no distances laika) +20.4%

Ja par treniņu skaitu, tad tas ir par ~ vienu mazāks nedēļā, jo pavasarī vairāk kā mēnesi treniņi bija ļoti neregulāri un slinkāk esmu devies atjaunojošajos skrējienos un rītarosmēs. Tā vietā vērtīgāk likās pastaigāties vai stundiņu pagulēt.
Treniņu apjoms stundās audzis gandrīz par tiem pašiem 15%, par kuriem pērn rudenī tā laika izlases treneris teica, lai augstāk viena gada laikā nelec. Km skaits gan nav ticis līdzi stundu lēcienam, jo laikā, kad bija jāskrien 20km+ treniņi, gultā cīnījos ar elpceļu iekaisumiem.
Vidējais laiks, kas atstāts kļūdās ir audzis ievērojami. Bet tas jau bija gaidāms pēc Francijas daudzdienu trešā etapa, kad vidējā distancē atstāju vairāk kā 15 minūtes, un ORingens piedāvāja sarežģītu orientēšanas gandrīz katrā etapā. Abās ~ desmitdaļa no distances laika pavadīts kļūdās.