Pāriet uz galveno saturu

Skrienamlaiks

Man augusts iesācies ar pamatīgiem treniņiem un laika pakārtošanu tikai tiem. Motivācija neizsīkst un katrs treniņs ir jauns piedzīvojums, jo maršrutus cenšos izvēlēties pēc iespējas interesantākus. Ja vēl šorīt otro reizi skrēju pa Rīgas ielām, tad pagājušajā nedēļas nogalē šķērsoju Ķemeru dumbrāju (mežš ūdenī). Viss ir labi!
Pēdējā laikā dzīvoju mājās. Pelnu piķi! Pagalmā uzturas dažādu tautību cilvēki. Tamdēļ guļu dīvānā - neko darīt. Bet nu esmu sācis iemest aci kastē, jo nekas cits jau neatliek drūmos vasaras rītos. Secināju, ka viss ko tur rāda ir tīrās ziepju putas! Velti apsists laiks.
Ak jā, nesen biju Tukumā pie AG. Parāpelējāmies pa veco Poļu kalna rampu. Protams, ka Geocaching's mūs tur pievelk. Tukumā ir forši!
Svētdien man tika uzticēts uzdevums, tēlot kārtīgu mazdēlu un aizvest vecmāmiņu uz otru Latvijas malu. Tā arī darīju un svētdienas rītā aizripoju (max 75km/h pa šoseju) uz Mazsalacu un Rūjienu, kur notika kkādi kapu svētki. Vareni jautri! vaine. Varen jautri bija gulēt, kāmēr vairākas omes apsprieda skaistākos sava dārza elementus. Bet uzdevumu es izpildīju, jo saņēmu īstos komentārus no Rūjieniešiem. Vispār dienu var izsvītrot no jebkāda plānotāja.
Kaut arī šodien nācās noskriet ''Magnēts pretīgais'' Inčupes purvos un zaļajos, vakaru savdabīgi skaistu padarīja piemirsts smaids un sejas vaibsti. Atgāzenes rajonā ēdu tārpainas plūmes un dalījos ar pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem.

Brīvdienas pavadīšu Valmierā.

Vai, un mans mūzikas saraksts ir atgriezies pie Tribes Of The City. Klausos skrienot.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...