EL piezīmes

Pirmajās dienās viesnīcā no rītiem modos ap četriem. Dažas stundas bija jāpagaida, līdz uzaust saule. Likās, ka neliels skrējiens pa pilsētu svētdienas rītā ir labākais, ko varu darīt jaunā vietā. Jāatzīst, ka tas gan radīja diezgan nepareizu pirmo iespaidu par lielpilsētu, jo ielas, pakalpojumu vietas un transporta mezgli bija pārsteidzoši tukši. Tikai tuvojoties parka perimetram ievēroju cilvēku straumes, kas laikam tāpat kā es līdz ar gaismu pametuši ligzdas un svētdienu sākuši ar vieglu skrējienu. Manīju arī pāris entuziastus, kas pa šaurajiem parka celiņiem izpildīja AIIT, spriežot pēc bļaustīšanās tik dievīgi klusā stundā, lai dod ceļu. Skrienot caur debesskrāpju kvartāliem, apkārt uz brīdi neredzēju vispār nevienu dzīvu dvēseli, un baisi augstie stāvi nepavisam neizskatījās, ka kādreiz būtu apdzīvoti. Brīžos, kad sanāca uzskrēju kādā pakalnā virs pilsētas, skatam pavērās bezgalīgas platības ar smalku apbūvi. Vēl joprojām grūti aptvert, cik plaša ir pilsēta un cik liela daļa p...

Zinātniskā asistenta amatā esmu nostrādājis 16 mēnešus, bet tikai šonedēļ izpildīju pēdējo no rektora uzdevumiem, lai kļūtu par pilntiesīgu Cīrihes ETH doktorantu. Ar trīs profesoru parakstiem tika apstiprināts mans pētījuma plāns, un izturēju savu pirmo komitejas sēdi. Šoreiz neliels atskats par doktorantūras nosacītu pirmo trešdaļu un to, kā laika gaitā mainījās mans redzējums par to. Patīkamā 2017. gada augusta dienā uzsāku zinātnisko darbu un tiku pieskaitīts studenta statusam ar nosacījumu, ka gada laikā nokārtošu kvalifikācijas eksāmenu un ka prezentēšu saturīgu pētījuma plānu. Protams, ka tolaik māca šaubas, vai vispirms pārvarēšu eksāmenu, vai spēšu laicīgi tikt pie reprezentabliem pētījuma rezultātiem un vai pats un mans projekts vispār ir doktora grāda vērts, nerunājot nemaz par oficiālu pētījuma pieteikumu. Tāpat sarunās bija diezgan grūti kādam pamatot, kāpēc joprojām atrodos Šveicē, lai arī vairums manu vērtību un mērķu apzināti saistījās ar Latviju. Pērn šajā laikā biež...

Cīrihes ezers un pilsēta Vispirms dažas rindkopas, kā man veicās zinātnē, pēc tam par kārtējām latviešu kāzām un nobeigumā neliela atklāsme par manu vājprātu. Varbūt pašreiz svarīgākais fakts darbā ir nokārtots doktorantūras kvalifikācijas eksāmens. Tā kā ETH doktorantūrā stājos ar maģistra grādu no Zviedrijas universitātes, tad tāpat kā vairumam jauno doktorantu ir jāpierāda, ka iegūtā izglītība ir pielīdzināma ETH maģistram. Parasti tie ir 1-3 kvalifikācijas eksāmeni, kas jānokārto gada laikā pēc darba uzsākšanas. Pašam tika viens, kuru beigās pats varēju arī izvēlēties, kādā priekšmetā, tāpēc baigi par kvalificēšanos neiespringu. Pašam darbam laboratorijā vasaras mēnešos pievērsos manāmi mazāk kā agrāk, un vairāk laika veltīju izklaidēm un draugiem. Bet tāpat izdevās panākt zināmu progresu eksperimentu un jaunu rezultātu ziņā, par ko šefs jau mudina rakstīt jaunu publikāciju. Tagad strādāju pie vispārēja doktorantūras zinātniskā plāna. Cenšos saprast, ko tad dažos gados vēlo...

Doktorantūra sākusies diezgan saspringti. Kopš augusta institūtā gādāju par to, lai tiktu publicēti mana maģistra darba pētījuma rezultāti. Zinātniskais raksts tika iesniegts žurnālam jau pavasarī, taču pirms nepilniem diviem mēnešiem saņēmām recenzentu komentārus un ieteikumus papildus eksperimentiem. Ja daži uzdevumi bija vienkārši un necerēti veikli paveicami, tad, mēģinot atrisināt atlikušos, radās virkne jaunu atklājumu, un vēl vairāk jautājumu bez atbildēm. Recenzenti uzstādīja termiņu mūsu atbildes sniegšanai, tāpēc vienmērīgs stress paspēt laikā pēdējās nedēļas bija kļuvis par manu ikdienu. Piemēram, tipiska izmisuma situācija, kad daudzsološākie analīžu rezultāti izvēršas pretrunā iepriekš pieņemtiem faktiem un eksperimentiem. Tādos brīžos, protams, sāku apšaubīt savus novērojumus, un nezinu, kam vairs ticēt. Tādos gadījumos cenšos pēc iespējas vairāk komunicēt ar kolēģiem par pētījuma attīstību, kā arī nepārliecinošos rezultātus kompensēt ar dziļāku datu analīzi. Kaut arī ...

Šomēnes pārcēlos uz dzīvi Cīrihē. Nav tā, ka esmu baigā sajūsmā. Varbūt pārāk pieradu pret latviešu valodas vai kopdzīves, vai varbūt fantastiskais atvadu vakars ar draugiem īsi pirms aizbraukšanas iedvesa pamatīgu vientulību jaunajā dzīvesvietā. Pēdējo reizi tik skumji jutos, uzsākot praksi Bāzelē īsi pēc bakalaura diploma saņemšanas, un ilga vairākas nedēļas. Tobrīd sajūtas bija pilnīgi adekvātas, ņemot vērā, ka 23 gadus nebiju pametis dzimteni ilgāk kā nedēļu, bet beigās tās izdevās racionalizēt un tikt pāri. Savukārt, tagad liekas, ka varbūt esmu kļūdījies. Samulstu, vai lēmums pamest Latviju un doktorantūras ieguvumi ilgtermiņā atspēko cilvēciskas vajadzības īstermiņā. Darbakakts Esmu parakstījis darba līgumu kā zinātniskais asistents mikrobioloģijas institūtā uz vienu gadu. Lai arī pats to pozicionēju kā pašsaprotamu, patiesībā, kvalificēšanos tik prestižas augstskolas doktorantūras programmā neviens man tā nedāvinās. Lai sauktu sevi par filozofijas doktora kandidātu, sākumā...

Aprīļa vidū Cīrihē iestājās manāma rutīna. Arvien biežāk ielūkojos starptautisko transporta kompāniju mājaslapās, plānojot un rēķinot maršrutus bēgšanai no Šveices uz dzimteni. Lai ietaupītu pusi no tiešā avioreisa biļetes cenas, šoreiz izlēmu pamēģināt FlixBus nakts autobusu no Cīrihes līdz Berlīnes Ryanair lidostai, no kuriens līdz Rīgai var aizlidot par pārdesmit EUR. 12h autobusā atgādināja braucienu uz Glastonberiju pāris vasaras atpakaļ, un kārtējo reizi lika pārvērtēt manas komforta prasības. Kaut gan nebija tik traki, jo 800 km garajā ceļā izvadāja pa pāris Vācijas lielpilsētām, uzsēdināja uz prāmja pār Bodensee un varēju nepieklājīgi izvērsties pa divām sēdvietām. Uz Rīgu šoreiz nelidoju tikai satikt draugus un ģimeni. Vēlējos uzklausīt pēc iespējas vairāk viedokļu par manu turpmāko karjeru Cīrihē, jo izskatās, ka pirmējais plāns par atgriešanos Latvijā pēc maģistratūras nav nemaz tik daudzsološs, cik biju iztēlojies. Uz pjedestāla pa kreisi Ja par atsevišķiem iespaidi...

Brīvdienu vakars Pagājusi tieši puse maģistra darbam atvēlētā laika eksperimentu veikšanai laboratorijā. Rezumējot 7 nedēļas, jāsaka, ka ar pētījumu man veicas necerēti labi. Laikam tāpēc, ka līdz šim vēl nav sanācis tā kārtīgi iestrēgt pie pavirši izplānota eksperimenta. Ja arī kas ar pirmo mēģinājumu nesanāk kā cerēts, pāris dienu laikā tiek rast risinājums. Esmu pārsteigts, cik raitā tempā šeit tiek iegūti publicējami rezultāti. Sava bakalaura pētījuma laikā Rīgā mēdzu pavadīt pat vairākas nedēļas pie nesekmīga eksperimenta risināšana, līdz sasniedzu apmierinošu rezultātu. Nesen izpelnījos pagodinošu atzinību pat no institūta zinātniskā vadītāja par jauniegūtajiem datiem. Sen neesmu ar neko citu tā aizrāvies kā zinātnisko darbu tagad. Uz laboratoriju piestaigāju arī brīvdienās, bet tas drīzāk saistāms ar to, ka mājās nobeidzās laptops. Brīvajā laikā eju skriet vai apmeklēju vingrošana zāli universitātes sporta klubā. Pieminēšanas vērti ir kluba iknedēļas skriešanas koptreniņi. ...

Jau vairāk kā mēnesi veicu pētījumu maģistra darbam. Paspēju jau tikt pie pirmajiem publikācijas cienīgiem rezultātiem. Jūtu, ka projekts iet! Tas nenoliedzami palīdz no rīta agrāk iziet no mājas un dod zināmu pārliecību tālākiem eksperimentiem. Pa šo laiku izveidojās arī necerēti labas attiecības ar kolēģiem, pārsvarā ar institūta doktorantiem. Ja sākumā prognozēju, ka tikšu uztverts kā īslaicīgs apmaiņas students, tad patiesībā ķīmiķis mikrobiologiem ir gan eksotiska būtne. Pievienojos mikrobiologu galda spēļu vakariem. Līdz šim līdzīgas nedēļas nogales izklaides biju redzējis tikai TBBT seriālā. Vispār bieži doktorantu sadzīviskās situācijas asociēju ar ainām no TBBT. Tā kā pie viena spēļu galda sēž pārstāvji gandrīz no katra kontinenta, tad tas atspoguļojas arī groziņos. Tajā pašā laikā nav ne jausmas, kā man reprezentēt Austrumeiropas virtuvi. Pavasaris ir tad, kad maisā pagrāb sīpolus, bet visiem jau izlīduši loki.