Sacensības norisinājās 1200 metru virs jūras esošā Muller ciemata, kuru ieskāva stāvas klinšu sienas un augstumam atbilstošs skujkoku mežs. Uz pirmo punktu bija jāpaceļ 55 metri pa ceļu. Lēnām tipinot augšup, ceļa labajā malā vēroju mežonīgo apvidu, kurā tūliņ pašam būs jādodas iekšā. Kartē attēlotais baltais mežs bija akmeņains, ar nelīdzenu zemsedzi, sūnām apaugušiem izciļņi, neredzamiem caurumiem un stumbeņiem. Tuvojoties kontrolpunkta rajonam, jau laicīgi ieraudzīju milzīgu akmens bluķi, kura pakājē atradās prizma. Taču skriešus doties līdz mērķim nevarēju. Vienkārši nespēju pārvarēt bailes veiklāk izlēkāt pa minētajiem šķēršļiem mežā. Zemē gulošie stumbri un apsūnojušie akmeņi bija mikli un ļoti slideni. Tobrīd nodomāju, ka riskēt ar satraumēšanos šodien nav tā vērts, un labāk pataupīt spēkus atklātākiem distances posmiem. Tā kā apvidū pārvietojos lēni, tad orientēšanās ritēja gludi. Jau ceļā uz 2. kp panācu divus priekšā skrienošos, kuri, acīmredzot, komentētu pretējo. Uz 3. kp s...