EL piezīmes

Fakts, ka laboratorija ir ciet jau trešo nedēļu. Dzīvojos pa Cīrihes mitekli. Nav daudz pienākumu. Lai noturētu optimistisku noskaņojumu, uz loga uzrakstīju vienkāršu darba dienas režīmu. Spriežot pēc tā, cik daudz no tā sanāk izpildīt, ar disciplīnu mājās man ir gaužām švaki. Cerēju darbam atvēlēt septiņas stundas dienā. Realitātē izpildu mazāk kā trīs, bet pārējo nodeldēju muļķībās. Jāpiestrādā pie motivācijas, jāatgādina sev par nospraustajiem mērķiem, jāpaskatās, kā šī situācija izskatās ilgtermiņā. Pirms saulrieta aizeju skriet vai palokos uz paklājiņa. Parasti tā ir arī vienīgā reize dienā, kad izeju ārā. Tur tāda pēkšņa brīvības sajūta. Fiziski izsmeļošie skrējieni garīgā ziņā tieši uzlādē. Apkārt no visām malām plaukst pavasaris. Mežs smaržo pēc siltuma. Gribās orientēties, bet Šveices orientēšanās federācija aizliegusi treniņus ar kontrolpunktiem pašreizējo higiēnas prasību dēļ. Atcelti arī mani šīgada sporta mērķi - lielās orientēšanās un skriešanas stafetes. Pārdzīvošu. ...

Ekskursijas pikniks ar brāli Dažus mēnešus nepublicēju dienasgrāmatas ierakstus, iespējams, tīri slinkuma dēļ. Gada pirmajā rakstā konspekta veidā sakopoju notikumus, vērtējumus un vīzijas, kuras būtu vērts iemūžināt šajos pierakstos. Pērn decembrī tradicionāli sanāca biežāk kā parasti dzīvoties pa korporatīviem un privātiem pasākumiem. Piemēram, amerikāņu kolēģu organizētā Pateicības diena vai destruktīvu kopmītņu ballīti, kas mazliet atgādināja semestra noslēgumu Upsalā. Vai diametrāli pretējā noskaņojumā savā dzīvoklī adventes sveču gaismā sacepām kaudzi cepumu. Bet vispār 2019. gads atmiņā paliks ar pāris skaistām nedēļām Jaunzēlandē, vasarīgu Bon Iver koncertu, velosipēdiem un brokastīm Bāzelē un silto Vaivaru Balvas nakti. Cīrihē klājas labi. Gribas domāt, ka šī ir labākā vieta kur dzīvot vienam. Pēdējos mēnešus cenšos dažādot ikdienu, laiku aizpildu ar spontānām haltūrām uz velosipēda vai treniņiem. Pašlaik skrienu četrreiz nedēļā un papildus vēl apmeklēju spēka un līdzsva...

Dažas atziņas, fakti un sajūtas par gandrīz trim pavadītiem gadiem Šveicē. Kā arī pāris argumenti, kāpēc vēl joprojām ticu, ka Cīrihe nebūs manas mājas. Pirmkārt, sākšu ar pozitīvo. Vasaras mēnešos neprognozējami mainās laika daudzuma attiecība, ko veltu darbam un izklaidēm jeb lietām, par kurām saņemu algu un kurām to tērēju. Ir nedēļas, kad esmu neprātā aizrāvies ar zinātni un laboratorijā ienāku arī brīvdienās, un ir nedēļas, kad viss apnicis un pat darbadienā atļaujos spontāni paņemt brīvu, doties izklaidēties. Acīmredzami šefs par maniem rezultātiem un šādu viļņveida pieslēgšanos darbam nesūdzas, tāpēc rodas zināma laika brīvības ilūzija. Ir tāds patīkams komforts, kad nav jāuztraucas par primārajām vajadzībām ikdienā, un varu atļauties laiku pakārtot nodarbēm, kuras sagādā prieku. Piemēram, darba laikā aiziet pavingrot, aizskriet uz upi nopeldēties, aizbraukt uz pāris dienām kalnos. Savā ziņā tas šobrīd ir gana spēcīgs pretarguments iespējām Latvijā. Bet varbūt šī privilēģij...

Pasaules orientēšanās dienas 2019 sprinta distance Pasaules orientēšanās dienā universitātes pilsētiņā norisinājās orientēšanās sprinta sacensības ar vērā ņemamu konkurenci, tāpēc iespēju sacensties tepat Cīrihē uztvēru ļoti nopietni. Pēc tam tika noskaidroti ātrākie arī mežā, kur gan negāja tik gludi kā orientēšanās parkā. Rakstā mazliet sīkāk par abām orientēšanās distancēm.Vairāku trešdienu vakaros Cīrihes orientēšanās klubs pavasarī un rudenī piedāvā salīdzinoši īsas orientēšanās distances pilsētas mežos un parkos. Irchel parkā sprinta distanci skrēju jau trešo gadu pēc kārtas, un jāatzīst, ka distance likās gaužām līdzīga iepriekšējām, daži kp un etapi bija jau reizi skrieti. Uz pirmo kontrolpunktu bija jāizvēlas, vai apskriet minimālu līkumu pa gājēju celiņu vai rāpties augšup uz tiltu caur krūmiem, tomēr, salīdzinot etapu laikus, abi varianti izrādījās vienlīdz ātri. Ceļš uz nākamo kp veda pret kalnu, tāpēc ilgāku laiku skatījos kartē, papētīju nākamos etapus. Īsākais trešai...

Mēneša sākumā startēju Šveices lielākajā akadēmiskā sporta pasākumā, SOLA stafete, kur šogad skrēju savdabīgo trešo etapu, 5.91 km ar neatslābtošu 415 m kāpumu no pilsētas robežas līdz populārai panorāmas skatu vietai Uetliberg kalnā. Rakstā par gatavošanos sacīkstēm un paša iespaidiem skrējienā. Kad gada sākumā institūta menedžments izziņoja pieteikšanos kādā no četrām institūta komandām, pat iedomāties nevarēju, ka 14 cilvēku komandu spēsim nokomplektēt tikai no mana profesora zinātniskās grupas jo pērn bijām vien trīs, kuriem skriešana šķita dabisks brīvā laika pavadīšanas veids. Nezināma iemesla dēļ, mēnešiem ritot, arvien biežāk dzirdēju kā kolēģi pievērsušies skriešanai un lepojās ar kārtējo rekordu noskrieto km ziņā, un guvuši pārliecību pār saviem spēkiem, kandidēja uz arvien garākiem etapiem stafetē. Dažas nedēļas pirms stafetes pārdzīvojumi par skrējieniem, skriešanas inventāra salīdzināšana, skriešanas maršruti kļuva par ierastu sarunu tematu kafijas pauzēs un sapulcēs. Pēk...

Iepriekšējā dienā veiktais dažu stundu pārgājiens pa labi iekārtotu kalnu taku orientieristu kompānijai, iespejams, bija par vienkāršu, lai neteiktu garlaicīgu. Nospriedu, ka nākamajā dienā esam gatavi kam nopietnākam par laisku pastaigu sporta tērpā. Izvērtējot dažus Šveices aktīvās atpūtas ceļvežu piedāvājumus un mājās pieejamo inventāru, no rīta pie kafijas krūzēm izspriedām, ka v ia-ferrata  maršruts Bernes kantonā apmierinātu gan izsalkumu pēc aktivitātēm, gan fotoaparātus. Gandrīz 2h garajā ceļā ar auto šķērsojām Šveices centrālo daļu caur asiem serpentīniem un zeltīgu lapkriti, līdz sasniedzām Lauterbrunnen pilsētiņu Jungfrau pakājē. Pašu ielejā visvairāk piesaista viens no Alpu iespaidīgākajiem kalniem, Eigers, ar 1800 m augstu ziemeļu sienu. Ar vagona pacēlāju nonācām glītā kalnu ciematiņā, un, kamēr lielākā tūristu masa veikli iekārtojās saulainajās restorānu terasēs, mēs taisnā ceļā devāmies uz sporta preču īres vietu pēc pāris trūkstošajām alpīnisma sistēmām un ķiverēm...

Kad pirms pāris mēnešiem tapa zināms, ka manā Cīrihes dzīvoklī būs pieejama brīva istaba, tas likās perfekts iemesls uzaicināt orientieristu bandu beidzot viesoties pie manis Šveicē. Uz šādu avantūru pieteicās uzreiz pieci draugi. Lai arī tas ir divkārt vairāk kā dzīvokļa ietilpība, plānoto nedēļas nogali gaidīju tik nepacietīgi kā, piemēram, dzimšanas dienas ballīti. Principā, gatavojos tam, ko pats piedzīvoju nedēļas nogalēs Latvijā, tikai piecreiz trakāk. Divās daļās izklāstīšu piedzīvojumu hroniku no manā skatījumā. Lindenhof laukumā Piektdienas rītā pamodos jau mazliet nemierīgs, mēģinot pārliecināties, vai tagad varu un spēju pilnīgi aizmirst par pienākumiem darbā un ikdienā, lai pilnībā nodotos jautrībai ar draugiem tādā kā mazā atvaļinājumā. Pēc rīta tējas un vienošanās ar dzīvokļa biedriem par gaidāmo miskasti devos uz lidostu sagaidīt ZG, BB un GŠ. Pilsētu klāja bieza migla. Atbrīvojušies no mantām, taisnā ceļā devāmies uz manu mīļāko kafijas vietu centrā. Kad, turēdami...

Līdz gada lielākajam sporta notikumam Cīrihē atlikušas četras dienas. 14 etapu SOLA stafetē startēšu jau otro reizi. Pērn , pateicoties mērķtiecīgiem treniņiem, izdevās ļoti labs skrējiens, un uzrādītais rezultāts pārsteidza ne tikai komandas biedrus, bet arī vairumu kolēģu visā institūtā, par ko pats lepojos ar sevi, un cēla pašapziņu par savām spējām. Bet ne pirmo reizi dzīvē pie sasniegtā tā vienkārši neapstājos. Panākumi tikai uzdzen vēl lielāku izsalkumu pēc vēl augstvērtīgāka rezultāta. Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā...

Pikniks pēc kāpiena Patīkams siltums, jautra kompānija un spontānas izklaides stipri izmainījušas manu "darbs:atpūta" līdzsvaru pēdējās nedēļas. Renesansi piedzīvojis arī Instagram konts, kur tagad dalos ar izvēlētiem mirkļa kadriem. Pēdējā laikā sanāk vairāk laika veltīt atpūtai, piemēram, vairs neskrienu tik ātri mājās pēc darba, bet ap saulrieta laiku  campusa vidū mēdzam zem liepām nomesties uz dažam stundām pafilozofēt par nākotni. Vai, piemēram, piektdienas vakarā savācamies turpat netālu no universitātes mežā uz BBQ. Šādā veidā ar darba komandas saliedēšanu problēmu mums nav. Starp smiekliem un sarunām radās arī aša ideja nākamajā rītā satikties stacijā un labam laikam par godu aizbraukt uz kalniem. Tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par nelielu loku gar Walensee ezeru, kurš it kā ir viens no skaistākajiem valstī, nebija problēmu turpat uz vietas pārdesmit minūtēs ieskicēt maršruta plānu. Kā plānots, no rīta satikāmies vilcienā ceļā uz nelielu pilsētu Alp...

Jāatzīst, notikumi pēdējā mēneša laikā bija neliels šoks, un lika vēlreiz pārdomāt savas izvēles, paradumus un uzvedību. Pagātnē pieļāvu kļūdas, kuras tikai nesen tā pa īstam aptvēru, un tamdēļ dziļi vīlos sevī. Bet ne par to būs raksts. Saullēkts ceļā uz darbu Cīrihē gaisā jūtams pavasaris. Vējjakas atstāšana mājās un saulesbrilles kļuvušas par ikdienu. Ar KK esam pasākuši pusdienot āra. Brīvdienas pavadu svaigā gaisā, piemēram, īsākos un garākos izbraucienos ar velosipēdu vai piknikā ar draugiem un kolēģiem. Vispār, jūtams tāds neliels satraukums par vasaras tuvumu. Jau esmu ieplānojis dažus sen gaidītus ceļojumus un pasākumus Šveicē un citur Eiropā, kuriem agrāk varbūt pietrūka drosmes un līdzekļu. Bet ja par tagadni, tad siltums atgriežas arī Cīrihes reģiona mežos, un vietējais orientēšanās klubs atsācis pāris pēcpusdienas nedēļā organizēt atvērtos treniņus kartē, kurus ar lielu entuziasmu arī izmantoju. Līdz šim pārsvarā tikai skrēju pa meža ceļiem un takām, kas pēdējos mēne...

Retais svētdienas vakara atskats uz pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem un atziņām. Decembra vidū, kā allaž, rindā aizrit lielākas vai mazākas Ziemassvētku ballītes. Piemēram, šonedēļ paspēju apmeklēt jau divus svētku pasākumus - sava darba kolektīva rīkoto Hanuka un ikmēneša biologu laimīgo stundu, kas pretēji mēneša tendencēm tika aizvadīta saulainā Austrālijas tēmā. Par mūsu interpretāciju Ebreju svētkiem jāsaka, jautrākā daļā bija mežonīga dāvanu zagšanas spēle, kuras sākumā katrs viesis sarūpē 3 paša izvēlētus un estētiski iesaiņotus krāmus, un pēc tam ar metamā kauliņa palīdzību un pāris noteikumiem mēģina piesavināt citu dalībnieku paciņas. Rezultātā nedabū nevienu vai kaudzi dāvanas. Tikpat amizanta bija arī dāvanu atvēršana. Tipiski papīrā ietītie pārsteigumi bija saldumi pēc derīguma termiņa, izlasītas grāmatas, konferenču makulatūra, pusizdzerts alkohols, lelles un tādā garā. Skaitot arī pēc-ballīti, kas šaurākā lokā beidzās vēl pēc pusnakts, spriedu, ka šādi pasākumi pa...

Pēc Šveicē pavadītiem gandrīz diviem gadiem biju saticis vien uz pirkstiem skaitāmus Latvijas pilsoņus. Tas protams nav tik draņķīgi, cik latviešu valodu dzirdēju Upsalā, taču latviešu valodu Rietumeiropā cerēju dzirdēt biežāk kā vien pāris reizes mēnesī.  Valsts svētku nedēļas nogalē iepazinos ar vēl vismaz duci latviešu. Vispirms, 18. novembrī ar Ditu pievienojāmies latviešu skrējēju grupai, kas lēnā solī veica ap 15 km garu Latvijas robežas kontūrai līdzīgu maršrutu pa Cīrihes ielām. Skriešana bija gan diezgan simboliska, 6-7 min/km, bet vairāk socializēšanās, kur ar citiem latviešiem priecīgā gaisotnē bazarējām par sadzīviskiem jautājumiem. Pēc kopīga foto finišā spriedām, ka skrējiens sanācis kā lielisks svētku dienas sākums un jāpadara par tradīciju. Vakarā apmeklējām neatkarības dienai veltītu deju un koru koncertu, kas pulcēja vairāk kā simts tautiešu. Sākumā patriotiski nodziedāja himnu, pēc kuras atskaņoja Vējoņa kunga lasīto uzrunu ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, kuru...

Viens no iemesliem, kāpēc vēl joprojām notriecu stundas formatējot kārtējo subjektīvo laika atspoguļojumu savā blogā, ir pārliecība, ka agrāk vai vēlāk ieskatīšos Blogger arhīvā, it sevišķi, vājuma brīžos, kad pēkšņi vairs neredzu jēgu turpināt iesākto jeb vienkārši iztēloties konkrēto vietu un laiku perspektīvā. Varbūt analoģisks lekciju pierakstiem, kurus glabā gadiem pēc studiju beigām ar domu, ka hipotētiskā brīdī tos iedomātos pārlasīt. Nē, tā nenotiek! Pēc trīs mēnešiem pilna laika zinātniskā asistenta amatā nolēmu īsi aprakstīt manu ikdienu Cīrihē. Ap 7 no rīta izkāpju no gultas un vienatnē iekapāju šķiedrvielām bagātas brokastis. Pēc mazāk kā 30 minūtēm ar velosipēdu jau esmu pametis dzīvokli, un dodos uz universitātes campus , kas no dzīvokļa ir skatiena attālumā. Gandrīz 2 km garais ceļš uz darbu varētu šķist sīkums, taču ceļā vēl jāpārvar nepilnus 100 m augsts kāpums. Kā varēt noprast, laboratorijā ierodos jau gana možs, un parasti izvēlos nestāties rindā uz institūta kaf...

Iepriekšējā ziņā minētais saspringtais darbs pie publikācijas ir galā. Lai arī eksperimentāli nepaspējām atspēkot visus recenzentu komentārus, apkopojām pētījumu tādā stadijā kā ir, neplātoties ar nepārbaudītiem faktiem. Nākamās divas nedēļas atļāvos klaji saīsināt darba laiku, vairāk izklaidēties, padomāt ilgtermiņā. Ar KK izbraucām pavērot zelta rudeni ārpus Cīrihes nelielā velotūrē. Pārsteidza fantastiskais laiciņš, kas lauku ainavu uz Alpu fona padarīja izteikti fotogēnisku. Sasniedzot maršruta augstāko punktu, piestājām ceļmalā nelielam piknikam ar reģiona panorāmu. Spriedām, ka skats nemaz nav sliktāks par Gaujas senleju. Kopumā sanāca izbraukt ļoti interesantu maršrutu, ka sāku plānot jau nākamo.

Doktorantūra sākusies diezgan saspringti. Kopš augusta institūtā gādāju par to, lai tiktu publicēti mana maģistra darba pētījuma rezultāti. Zinātniskais raksts tika iesniegts žurnālam jau pavasarī, taču pirms nepilniem diviem mēnešiem saņēmām recenzentu komentārus un ieteikumus papildus eksperimentiem. Ja daži uzdevumi bija vienkārši un necerēti veikli paveicami, tad, mēģinot atrisināt atlikušos, radās virkne jaunu atklājumu, un vēl vairāk jautājumu bez atbildēm. Recenzenti uzstādīja termiņu mūsu atbildes sniegšanai, tāpēc vienmērīgs stress paspēt laikā pēdējās nedēļas bija kļuvis par manu ikdienu. Piemēram, tipiska izmisuma situācija, kad daudzsološākie analīžu rezultāti izvēršas pretrunā iepriekš pieņemtiem faktiem un eksperimentiem. Tādos brīžos, protams, sāku apšaubīt savus novērojumus, un nezinu, kam vairs ticēt. Tādos gadījumos cenšos pēc iespējas vairāk komunicēt ar kolēģiem par pētījuma attīstību, kā arī nepārliecinošos rezultātus kompensēt ar dziļāku datu analīzi. Kaut arī ...

Uz Limat dambja pie Werdinsel Šveicē vasara šķiet par pakāpi spridzīgāka kā Jūrmalā. Varbūt tāpēc, ka pēdējās nedēļas vairāk laiku atvēlu izklaidēm un tīrai atpūtai ar draugiem un kolēģiem no laboratorijas. Iepriekš jau minēju, ka neatņemama tveicīgas dienas sastāvdaļa Cīrihē ir upmalas apmeklējums. Bez tā vēl atklāju plostošanu, un jau pirmajās dienās izlēmu izlēmu investēt jaunā piepūšamajā laivā. Pirmajā nobraucienā pārliecinājos, ka upe ir stipri straujāka, kā pierasts Latvijā, un airus jāizmanto tikai stūrēšanai. Tāpat ērti, ka apmēram 2 stundu laivošanas galapunkts ir mazpilsētas dzelzceļa stacija ar skaistu piknika vietu un regulāru satiksmi atpakaļ mājās. Ar brāli Pie mēneša spilgtākajiem notikumiem jāpiemin Cīrihes Street Parade  apmeklējums, kas principā no Rīgas svētkiem atšķiras tikai ar auditoriju (~2 milj.), un doktorantu pašpārvaldes organizētais volejbola turnīrs starp amatieru komandām no dažādām bioloģijas pētnieku grupām  campusā. Tarzāniņā Š...

Šomēnes pārcēlos uz dzīvi Cīrihē. Nav tā, ka esmu baigā sajūsmā. Varbūt pārāk pieradu pret latviešu valodas vai kopdzīves, vai varbūt fantastiskais atvadu vakars ar draugiem īsi pirms aizbraukšanas iedvesa pamatīgu vientulību jaunajā dzīvesvietā. Pēdējo reizi tik skumji jutos, uzsākot praksi Bāzelē īsi pēc bakalaura diploma saņemšanas, un ilga vairākas nedēļas. Tobrīd sajūtas bija pilnīgi adekvātas, ņemot vērā, ka 23 gadus nebiju pametis dzimteni ilgāk kā nedēļu, bet beigās tās izdevās racionalizēt un tikt pāri. Savukārt, tagad liekas, ka varbūt esmu kļūdījies. Samulstu, vai lēmums pamest Latviju un doktorantūras ieguvumi ilgtermiņā atspēko cilvēciskas vajadzības īstermiņā. Darbakakts Esmu parakstījis darba līgumu kā zinātniskais asistents mikrobioloģijas institūtā uz vienu gadu. Lai arī pats to pozicionēju kā pašsaprotamu, patiesībā, kvalificēšanos tik prestižas augstskolas doktorantūras programmā neviens man tā nedāvinās. Lai sauktu sevi par filozofijas doktora kandidātu, sākumā...

Vasaras sākumā pabeidzu un aizstāvēju maģistra darbu. Mana pētījuma orālo prezentāciju Upsalā noklausījās pulciņš studentu, priekšmeta speciālists un eksaminētājs. Sākumā 20 minūtēs izklāstīju eksperimentu rezultātus, kam sekoja gandrīz pus stundu gara jautājumu un atbilžu sesija. Tā kā jutos gana kompetents, diskusija likās diezgan vienkārša. Prieks, ka pašā uzstāšanās prasmē, ja salīdzina ar bakalaura aizstāvēšanu Rīgā pirms 3 gadiem, ir acīmredzams progress. Vairs tik traki netrīc rokas, runas laikā spēju arī padomāt, augusi pašpārliecinātība. Tamdēļ vien jau bija vērts studēt. Nesen no Upsalas atsūtīja arī fizisku diplomu par zinātņu maģistra grāda ķīmijā. To arī pienācīgi ar dažiem draugiem nedēļas nogalē atzīmēju. Maģistra grāda iegūšana bija pēdējais uzdevums vecāku paspārnē manā piecgades plānā pēc vidusskolas beigšanas (pagājuši gan 7 gadi). Līdz ar studiju beigām padevās klēpjdators, kuru mācību vajadzībām saņēmu 1. kursā RTU. Ja par vismaz 6 gadu augstākās izglītības taku l...

Apmaiņas programma Cīrihē ir beigusies. Uz pāris nedēļām aizlidoju uz Upsalu. Dzīvoju pie RP, kura tāpat kā es šovasar cer veiksmīgi aizstāvētu tēzes, nokārtotu parādus un pabeigt maģistra studijas.   Pēc pacelšanās virs Cīrihes lidostas neviļus sāku izvērtēt apmaiņas programmas lietderību savā ķīmijas maģistra programmā. Ir tik daudz pozitīvu emociju un veiksmīgas sakritības, ka sākumā grūti iedomāties kādu trūkumu vai zaudējumu 9 mēnešu ilgajā pieredzē. Pirms gada, kad rakstīju pieteikuma vēstuli  Šveices mobilitātes programmai, kā galveno motivāciju minēju ģeogrāfisko lokāciju, pasaules klases studijas un tīklošanu. Tāpēc nolēmu padalīties iespaidos tieši no šiem trim aspektiem. Pazīstu Erasmus studentus, kas tiecas pēc padzīvošanas pie gaiši zilas jūras, konkrētas valodas, siltām ziemām vai dzīvi Eiropas metropolē. Mani Eiropā, šķiet, visvairāk vilina Alpi. Pirms diviem gadiem, kad dzīvoju Bāzelē, solījos Šveicē atgriezties vēlreiz un paceļot vairāk pa apkārtējām pilsē...

Reizi nedēļā Cīrihes orientēšanās klubs rīko apvidus treniņus pilsētas tuvākajos mežos. Izrādījās, ka kartografēti ir arī mežaparki blakus manai dzīvesvietai, kur līdz šim mēdzu skriet cauri tikai pa ceļiem. Lai arī distances nav traki izaicinošas un garas, man tomēr vairāk patīk skatīties kartē nekā tīri skriet. Pēc mēneša plānoju startēt tradicionālajā somu orientēšanās stafetē, kas tad ir arī vienīgā motivācija ievērot zināmu regularitāti savās sportiskajās aktivitātēs. Sūdzos tikai par karstumu. Svelmē nejūtos stiprs. Nākamnedēļ dodos uz ziemeļiem, atgriezīšos Upsalā. Tur gan plānoju profesionālākus orientēšanās treniņus, lai gatavotos Jukolas stafetēm. Laboratorijā pārstāju veikt jaunus eksperimentus. Lielāko daļu darba dienas tagad pavadu maģistra darba rakstiskai iztirzāšanai un prezentācijas zīmēšanai. Neraksturīgi, ka nav sajūta, ka kaut ko kavētu. Šonedēļ prezentēju savu pētījumu grupas sapulcē, kas bija sava veida ģenerālmēģinājums maģistra darba aizstāvēšanai Upsalas unive...