EL piezīmes

Komandējums Tokijas universitātē jau aiz muguras, tomēr nolēmu vēl pakomentēt notikumus pēdējās dienās Tokijā pirms došanās īstā atvaļinājumā (par to nākamajā rakstā). Ķīmijas fakultātes ēka Pirmkārt, pavadītās pāris nedēļas darba vietā dabiski izveidoja zināmas attiecības ar cilvēkiem līdzās. Visvieglāk sapazīties un sastrādāties sanāca ar pāris zinātniekiem, kuru tiešie pienākumi un redzējums par darāmo laboratorijā līdzinās manam. Piemēram, AV, kurš, šķiet, tagad kļuvis par draugu ne tikai profesionālajā vidē, pēc bakalaura Maskavas Valsts universitātē vairākus gadus studēja Bostonā un beigās tā vietā, lai atgrieztos strādāt Krievijā, izvēlējās pārcelties uz Tokiju un turpināt iesākto akadēmijā. Spriedām, cik Rīga un Maskava patiesībā ir līdzīgas pēc darba iespējām zinātnē, ja neskaita militāros projektus. Otrkārt, noslēgumam pašam tāds vērtīgs izaicinājums likās brīvprātīgi uzstāties iknedēļas grupas sapulcē, kura, starp citu, notiek sestdienas rītos. Tur 30 minūšu publis...

Pirmajās dienās viesnīcā no rītiem modos ap četriem. Dažas stundas bija jāpagaida, līdz uzaust saule. Likās, ka neliels skrējiens pa pilsētu svētdienas rītā ir labākais, ko varu darīt jaunā vietā. Jāatzīst, ka tas gan radīja diezgan nepareizu pirmo iespaidu par lielpilsētu, jo ielas, pakalpojumu vietas un transporta mezgli bija pārsteidzoši tukši. Tikai tuvojoties parka perimetram ievēroju cilvēku straumes, kas laikam tāpat kā es līdz ar gaismu pametuši ligzdas un svētdienu sākuši ar vieglu skrējienu. Manīju arī pāris entuziastus, kas pa šaurajiem parka celiņiem izpildīja AIIT, spriežot pēc bļaustīšanās tik dievīgi klusā stundā, lai dod ceļu. Skrienot caur debesskrāpju kvartāliem, apkārt uz brīdi neredzēju vispār nevienu dzīvu dvēseli, un baisi augstie stāvi nepavisam neizskatījās, ka kādreiz būtu apdzīvoti. Brīžos, kad sanāca uzskrēju kādā pakalnā virs pilsētas, skatam pavērās bezgalīgas platības ar smalku apbūvi. Vēl joprojām grūti aptvert, cik plaša ir pilsēta un cik liela daļa p...

Pulkstenis rāda 3:15 naktī pēc vietējā laika, pilnībā izgulējies. Cīnos ar laika zonu maiņu, un, kamēr gaidu rītausmu, nolēmu uzrakstīt, kā šeit nonācu. Pirms pāris mēnešiem šefs īsā e-pasta vēstulē atklāja, ka esot sarunājis ko interesantu saistībā ar manu projektu, un ir pieejami līdzekļi tehnoloģiju pārnesei un sadarbībai ar zinātnisko institūtu ārzemēs. Piedāvājumu neizlasīju līdz galam, bet, tiklīdz tekstā izlasīju pasaules metropoles nosaukumu, jau skatījos kalendārā un rakstīju atbildi ar datumiem, kuros būtu gatavs doties braucienā. Nevarēju noticēt, kas tas patiešām notiks, tāpēc vairākas nedēļas vienkārši par gaidāmo komandējumu nevienam nestāstīju, jo kaut kā liekas, ja mazāk par ko runāju, tad lielāka iespēja, ka tas piepildīsies.  Skaidrs, ka komandējums vai konference uz tālu vietu pasaulē ir viens no tiem mazajiem doktorantūras mērķiem, taču negaidīju, ka tas varētu notikt jau tik agri.  Ja par pašu braucienu, tad vairāku stundu lidojumi, apšaubāms ēdiens ...

Zinātniskā asistenta amatā esmu nostrādājis 16 mēnešus, bet tikai šonedēļ izpildīju pēdējo no rektora uzdevumiem, lai kļūtu par pilntiesīgu Cīrihes ETH doktorantu. Ar trīs profesoru parakstiem tika apstiprināts mans pētījuma plāns, un izturēju savu pirmo komitejas sēdi. Šoreiz neliels atskats par doktorantūras nosacītu pirmo trešdaļu un to, kā laika gaitā mainījās mans redzējums par to. Patīkamā 2017. gada augusta dienā uzsāku zinātnisko darbu un tiku pieskaitīts studenta statusam ar nosacījumu, ka gada laikā nokārtošu kvalifikācijas eksāmenu un ka prezentēšu saturīgu pētījuma plānu. Protams, ka tolaik māca šaubas, vai vispirms pārvarēšu eksāmenu, vai spēšu laicīgi tikt pie reprezentabliem pētījuma rezultātiem un vai pats un mans projekts vispār ir doktora grāda vērts, nerunājot nemaz par oficiālu pētījuma pieteikumu. Tāpat sarunās bija diezgan grūti kādam pamatot, kāpēc joprojām atrodos Šveicē, lai arī vairums manu vērtību un mērķu apzināti saistījās ar Latviju. Pērn šajā laikā biež...