EL piezīmes

Tā kā jau ceturto nedēļas nogali pēc kārtas brīvdienu rītā pilnā slēpošanas ekipējumā ar vilcienu dodos Alpu virzienā, šajā rakstā vēlos rezumēt savu pieredzi Šveices slēpošanas kūrortos līdz šim. Brokastoju īsi pēc septiņiem no rīta, ārā vēl tumšs, termosā uzleju tēju līdzņemšanai. Zem sniega drēbēm apakšā pavelku muguras un astes aizsargus, kabatās sastumju mīļākos pilngraudu cepumus un riekstus. Savācu no pagraba sniega dēli, uzlieku uz muguras un lielajos zābakos sāku maršēt cauri savam rajonam dzelzceļa stacijas virzienā, pa ceļam no šķērsielām pievienojas arī citi ar ķiverēm galvās. Centrālajā stacijā jau dzirdama pamatīga rosība, ne mazāka kā darbadienu rītos. Uz perona burzmā satiekos ar brauciena kompāniju. Brīvas sēdvietas vagonā neredz, vilciens ir pārpildīts, atliek vien piesēst uz trepītēm, kaktos kaudzē samests ziemas aktivitāšu inventārs. Rīts augšā pie pacēlāja Ceļā pa logu vērojam kā no tumšā Alpu silueta aust saule, pārrunājam dienas plānu. Mazāk kā divās stun...

Šoziem vairākkārt saņēmu uzaicinājumus pievienoties lielākiem un mazākiem atpūtas braucieniem uz Alpu slēpošanas kūrortiem pēc darba, kas beigās mani piespieda Cīrihē nogādāt savu sniega dēļa inventāru. Šveicē nacionālā dzelzceļa kompānija piedāvā apvienotu vilciena un pacēlāja biļeti, ļaujot ietaupīt uz abiem. Par aptuveni 60 EUR iegādājos 1 dienas biļeti mazam slēpošanas kalnam Pizol netālu no Lihtenšteinas. Tikšana no mājām līdz pacēlājam prasīja divas stundas, kas ir ievērojami ilgāk, salīdzinot ar slēpotāju autobusiem kūrortā. Septiņos no rīta Cīrihes stacijā peroni pilni cilvēkiem slēpjzābakos. Vagonā gar sienām un virs krēsliem sastutētas slēpes. Pētot līdzbraucējus, spriedu, ka vairums vietējo ziemā slēpo regulāri, salīdzinot ar publiku gada sākumā Austrijas kūrortā, kur lielu daļu veidoja Austrumeiropas un Krievijas pilsoņi ikgadējā atvaļinājumā. Izkāpjot no vilciena pie kalna, pa ielejā pūta silts vējš, un apkārt nekas neliecināja par sniegu, izņemot baltās kalnu virsotnes. ...

Mēneša pašā sākumā organizēju Ozona orientēšanās treniņu Jaunķemeros. Plānojot distances, pie reizes pakoriģēju arī pašu karti. Ja Vaivaru Balvas vajadzībām karti zīmēju 1:5000 mērogā, tad Ozona nakts treniņu seriālam palielināju līdz 1:7500. Lai uzlabotu kartes lasāmību, izdzēsu virkni sīku detaļu. Treniņā startēja vairāk kā 20 dalībnieki, no kuriem vairums šeit orientējās pirmo reizi, tāpēc beigās bija interesanti dzirdēt atsauksmes par karti, distanci un apvidu. Skaidrs, ka jāturpina ģeneralizēt un saprotamāk izzīmēt paralēlās vigas, kamēr liedags un taku tīkls ir vairāk vai mazāk saprotams. Rezultāti Ozona mājaslapā .  Iespējams, viena no vispriecīgākajām ziņā šogad ir, ka pirmo reizi mans vārds parādīsies indeksētā zinātniskajā žurnālā. Beidzot tika apstiprināta zinātniskā publikācija, pie kuras gatavošanas strādāju arī es. Drīzumā pētījums tiks nodrukāts un publiski pieejams, tad arī sīkāk iztirzāšu savu ieguldījumu. Šoziem ar Ditu pievienojāmies ģimenes tradicionālajam ...