EL piezīmes

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Tā kā jau ceturto nedēļas nogali pēc kārtas brīvdienu rītā pilnā slēpošanas ekipējumā ar vilcienu dodos Alpu virzienā, šajā rakstā vēlos rezumēt savu pieredzi Šveices slēpošanas kūrortos līdz šim. Brokastoju īsi pēc septiņiem no rīta, ārā vēl tumšs, termosā uzleju tēju līdzņemšanai. Zem sniega drēbēm apakšā pavelku muguras un astes aizsargus, kabatās sastumju mīļākos pilngraudu cepumus un riekstus. Savācu no pagraba sniega dēli, uzlieku uz muguras un lielajos zābakos sāku maršēt cauri savam rajonam dzelzceļa stacijas virzienā, pa ceļam no šķērsielām pievienojas arī citi ar ķiverēm galvās. Centrālajā stacijā jau dzirdama pamatīga rosība, ne mazāka kā darbadienu rītos. Uz perona burzmā satiekos ar brauciena kompāniju. Brīvas sēdvietas vagonā neredz, vilciens ir pārpildīts, atliek vien piesēst uz trepītēm, kaktos kaudzē samests ziemas aktivitāšu inventārs. Rīts augšā pie pacēlāja Ceļā pa logu vērojam kā no tumšā Alpu silueta aust saule, pārrunājam dienas plānu. Mazāk kā divās stun...

Pretojos skarbajiem laikapstākļiem Gaužām reti pēdējos gados sanāk piedalīties orientēšanās sacensībās. Tā kā Lieldienu brīvdienas pavadīju Latvijā, tad pie reizes izlēmu startēt arī tradicionālajā Lieldienu Balvā, kas šogad norisinājās Pētersalā. Pieteicos vīru elites grupā, jo jau divus mēnešus sistemātiski trenējos (pēdējā mēnesī 24h), un esmu sasniedzis zināmu fizisko sagatavotību, lai 4 km īsajā distancē nepaliktu kaunā. Izvirzīju pat ambiciozu mērķi ieskriet labāko desmitniekā. Nedēļu pirms sprinta sacensībām veicu speciālu treniņu, lai atsvaidzinātu orientēšanās prasmes pilsētvidē. Agrā svētdienas rītā Cīrihes vecpilsētā izskrēju 3 daļās sadalītu sprinta distanci, vēršot uzmanību kartes lasīšanai, etapu plānošanai skrienot. Sacensību dienā uzsniga sniegs, distances rajons bija dubļains un slidens. Pirms starta pilnvērtīgi iesildījos, noskrienot 20 minūtes un izpildot dažus paātrinājumus. Dodoties pie kartēm, jutos koncentrējies un gatavs gaidāmajam reisam. Distance ar...

Tieši laikā, kad Cīrihē uz brīdi parādījās tāds patīkams pavasara siltums, temperatūrai pakāpjoties virs desmit grādiem, ciemos uz nedēļas nogali atbrauca Dita. Jau iepriekš izplānojām vismaz vienu dienu pavadīt kalnos, kopā pasportot un principā tikai izklaidēties. Par dažiem no piedzīvojumiem būs šajā rakstā. Ļoti reti sanāk sportot kopā ar Ditu. Šoreiz pieaicināju uz manu mīļāko universitātes sporta kluba piedāvāto sporta nodarbību - skriešanas koptreniņu, kas mēģina vienkopus pulcēt gan ātrākus, gan ne tik ātrus skrējējus. Pirms dodamies ārā skriet, uz sporta kluba grīdas 15 minūtes izpildām vērtīgus muskulatūru stiprinošus vingrojumus. Tad seko 15 minūšu skrējiens ar tempu, kuru spēj noturēt arī lēnākie treniņa dalībnieki. Tālāk galvenā daļa - augstas intensitātes skriešanas intervālu sesija. Piemēram, šoreiz tie bija astoņi 30 sekunžu sprintiņi pret kalnu ar kopējo startu. Pēc intervāliem seko vienmērīgs skrējiens, kurā parasti grupa tiek sadalīta divās daļās - ātrie un ne tik ā...

Mēneša pašā sākumā organizēju Ozona orientēšanās treniņu Jaunķemeros. Plānojot distances, pie reizes pakoriģēju arī pašu karti. Ja Vaivaru Balvas vajadzībām karti zīmēju 1:5000 mērogā, tad Ozona nakts treniņu seriālam palielināju līdz 1:7500. Lai uzlabotu kartes lasāmību, izdzēsu virkni sīku detaļu. Treniņā startēja vairāk kā 20 dalībnieki, no kuriem vairums šeit orientējās pirmo reizi, tāpēc beigās bija interesanti dzirdēt atsauksmes par karti, distanci un apvidu. Skaidrs, ka jāturpina ģeneralizēt un saprotamāk izzīmēt paralēlās vigas, kamēr liedags un taku tīkls ir vairāk vai mazāk saprotams. Rezultāti Ozona mājaslapā .  Iespējams, viena no vispriecīgākajām ziņā šogad ir, ka pirmo reizi mans vārds parādīsies indeksētā zinātniskajā žurnālā. Beidzot tika apstiprināta zinātniskā publikācija, pie kuras gatavošanas strādāju arī es. Drīzumā pētījums tiks nodrukāts un publiski pieejams, tad arī sīkāk iztirzāšu savu ieguldījumu. Šoziem ar Ditu pievienojāmies ģimenes tradicionālajam ...

Retais svētdienas vakara atskats uz pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem un atziņām. Decembra vidū, kā allaž, rindā aizrit lielākas vai mazākas Ziemassvētku ballītes. Piemēram, šonedēļ paspēju apmeklēt jau divus svētku pasākumus - sava darba kolektīva rīkoto Hanuka un ikmēneša biologu laimīgo stundu, kas pretēji mēneša tendencēm tika aizvadīta saulainā Austrālijas tēmā. Par mūsu interpretāciju Ebreju svētkiem jāsaka, jautrākā daļā bija mežonīga dāvanu zagšanas spēle, kuras sākumā katrs viesis sarūpē 3 paša izvēlētus un estētiski iesaiņotus krāmus, un pēc tam ar metamā kauliņa palīdzību un pāris noteikumiem mēģina piesavināt citu dalībnieku paciņas. Rezultātā nedabū nevienu vai kaudzi dāvanas. Tikpat amizanta bija arī dāvanu atvēršana. Tipiski papīrā ietītie pārsteigumi bija saldumi pēc derīguma termiņa, izlasītas grāmatas, konferenču makulatūra, pusizdzerts alkohols, lelles un tādā garā. Skaitot arī pēc-ballīti, kas šaurākā lokā beidzās vēl pēc pusnakts, spriedu, ka šādi pasākumi pa...

Vagonā Pēcpusdienas kalnu pārgājiens Interlaken apkārtnē iespējams bija iespaidīgākais piedzīvojums Šveicē līdz šim. Dienas pirmajā pusē no Cīrihes ar 3 vilcieniem caur Lucerni un Interlaken izkāpām mazā dzelzceļa stacijā, ielejā pie Eigera ziemeļu sienas. Nav noslēpums, ka vilciens Šveicē ir viens no dārgākajiem Eiropā. Taču pārbrauciens ar panorāmas vilcienu pa Centrālšveices Alpiem noteikti bija viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt autentiskās ainavas un mazos ciematus pa ceļam. Atpakaļceļā braucām pa to pašu ceļu ar auto, taču ceļš pārsvarā veda pa gariem tuneļiem apkārt pilsētām. Plānotais maršruts sākās ~ 980 m virs jūras un lielākoties veda pa Eiger Ultra maratona takām. Pirmajā stundā pamatīgi iesvīdām, paceļoties gandrīz pus kilometru pa stāvu kāpumu caur vairākām kalnu viensētām un ganību pļavām. Pelēkie laikapstākļi atgādināja pārgājienu Bergenas apkārtnē, daudz strautiņu, mitru pļavu un neviena cilvēka apkārt. Pakāpjoties augstāk, mākoņiem paklīstot un un atsedzot...