EL piezīmes

IK Auseklis komanda Jukola 2019 orientēšanās safetei  Savā dzimšanas dienas ballītē februārī ar Zigmāru spriedām, ka šogad būtu labs laiks atgriezties Auseklis IK Jukolas komandā. Tāpat gribējās izvirzīt kādu lielāku mērķi, un no visām orientēšanās sacensībām, šķiet, Jukolas nakts stafetes sagādā vislielāko gandarījumu un sportam raksturīgo emociju klāstu. Sacensībām gatavojos četrus mēnešus. Pirmos divus salīdzinoši zemā intensitātē, un ar pāris nedēļas izlaidu slimības dēļ, taču līdz ar pavasari treniņu apjoms dubultojās, un pēdējās piecas nedēļas trenējos jau 5-6 h. Vidēji nedēļā trīs līdz četras reizes gāju skriet, divas vingroju. Bet orientējos šogad kopā tikai septiņas reizes, tāpēc biju pamatoti nobažījies, vai navigācijas spēs tikt līdzi ātrajām kājām. Uz Somiju ar pilnu busiņu devāmies jau dienu iepriekš. Uz brīdi iegājām mežā papētīt apvidus īpatnības, aizbraucām nopeldēties, iegājām arī saunā (simboliski). Vakarā iekārtojāmies dzīvoklī Tamperē, G un I pasniedza mak...

Vasaras pirmajā nedēļas nogalē pie manis viesojās AG. Plāns bija pavisam vienkāršs - kalni, kalni, kalni. Trīs dienas nodzīvojāmies pa Alpiem, ka šķita, 72 stundu laikā vairāk atrodamies dabā nekā pilsētā. Rakstā mani komentāri par vienu perfektu dienu Šveices vidienē. Īsi pēc tikšanās lidostā nometām mantas dzīvoklī, no pagraba paķērām alpīnisma sistēmas, ķiveres un karabīnes, un taisnā ceļā devāmies uz Kandersteg, mazu ciematu  Kandertal ielejas augšgalā (1170). Kaut arī ģeogrāfiski vieta plašākai pasaulei pazīstama ar Instagram karsto punktu - Oeschinensee, mums padomā bija pievilcīgs via-ferrata maršrus ielejas otrā malā. Vispirms jāatzīst, ka lielu lomu fantastiskajai dienai spēlēja labais laiciņš, praktiski neviena mākonīša. Neizbēgami saule atstāja tumšu pigmentu uz ādas. Rīta saulē klints, pa kuru augšup uz Allmenalp (1729) veda mūsu maršruts bija patīkami uzsilusi. Līdzās gāzās iespaidīgs ūdenskritums, kurš, visticamāk, ūdeni gūst no kūstošā sniega virsotnēs. Posmos...

Iepriekšējā dienā veiktais dažu stundu pārgājiens pa labi iekārtotu kalnu taku orientieristu kompānijai, iespejams, bija par vienkāršu, lai neteiktu garlaicīgu. Nospriedu, ka nākamajā dienā esam gatavi kam nopietnākam par laisku pastaigu sporta tērpā. Izvērtējot dažus Šveices aktīvās atpūtas ceļvežu piedāvājumus un mājās pieejamo inventāru, no rīta pie kafijas krūzēm izspriedām, ka v ia-ferrata  maršruts Bernes kantonā apmierinātu gan izsalkumu pēc aktivitātēm, gan fotoaparātus. Gandrīz 2h garajā ceļā ar auto šķērsojām Šveices centrālo daļu caur asiem serpentīniem un zeltīgu lapkriti, līdz sasniedzām Lauterbrunnen pilsētiņu Jungfrau pakājē. Pašu ielejā visvairāk piesaista viens no Alpu iespaidīgākajiem kalniem, Eigers, ar 1800 m augstu ziemeļu sienu. Ar vagona pacēlāju nonācām glītā kalnu ciematiņā, un, kamēr lielākā tūristu masa veikli iekārtojās saulainajās restorānu terasēs, mēs taisnā ceļā devāmies uz sporta preču īres vietu pēc pāris trūkstošajām alpīnisma sistēmām un ķiverēm...

LT fotosesija mežā Karstajā nedēļas nogalē izvēlējos nepalikt pilsētā, bet doties uz franču Alpiem satikt latviešu draugus un paziņas. Piektdienas pēcpusdienā pametu pienākumus darbā, lai pēc četrām stundām vilcienā un divām pārsēšanām nonāktu Francijā. Satiku LT un JT, un ar nomas auto joņojām augšup kalnos uz mazu ciematu, kurā divas naktis apmetos lieliskā divstāvu namā mazapdzīvotos franču laukos. Latvieši šeit bija ieradušies startēt daudzdienu orientēšanās sacensībās kalnos, tāpēc arī pats vismaz reizi bez kompasa un laika kontroles ieskrēju mežā. Tā kā nebiju iepriekš reģistrējies, tad vienatnē skrēju iepriekšējās dienas distanci bez izliktiem kontrolpunktiem, satiekot vien pāris stirnas. Skriešanas laikā nemitīgi lija, un vienubrīd pat mežā parādījās migla, ko patiesi izbaudīju pēc neizturami karstās nedēļas. Skriet un lasīt karti akmeņainajā mežā tīri labi patika, bet pietrūka tā sacensību garša un plūdums, kur bez kompasa nespēju sasniegt. Bez orientēšanās dienas lielāko...

Daži notikumi vasaras pirmajā pusē palikuši atmiņā tik skaidri, ka saņēmos pārtraukt sausuma periodu blogā ar nelielu atskatu uz vērtīgākajiem no tiem. Pirmkārt, galvā vēl joprojām jūtama tā duna un vājprāts, kuru piedzīvoju Arcade Fire koncertā. Pirms došanās uz Cīrihes, šķiet, labāko koncertzāli nebija īsti priekšstata, cik spējīgi grupa spēlē uz skatuves un ko sagaidīt programmā. Bet par koncertu sapņoju jau kopš pērna gada sākuma, kad viens pēc otra iznāca singli no gaidāmā studijas albuma Everything Now. Bieži tos klausījāmies nedēļas nogalēs Rīgā. Tiklīdz tika izziņota koncertturneja ar pieturu arī Cīrihē, pāris biļešu dāvanā Ziemassvētkos likās loģisks solis. Likās, mūzikas pasākumi ir viena no tām lietām, kas mums patiešām sanāk. Taču nākamie mēneši līdz koncertam pagāja pilnīgi citā gultnē, un beigās pat raisīja jautājumu, vai vispār kopā vērts koncertu apmeklēt. Bet, pienākot lielajai dienai, neticamā veidā spēju aizmirst par realitāti, un pilnībā ļauties priekam un ritmam,...

Iepriekšējā rakstā pārsvarā izklāstīju savus iespaidus un notikumus pirms sacensībām, bet tikpat, ja ne vēl aizraujošāka bija komandas dārza pēcballīte, kuras viesu sarakstu patiešam veidoja tikai ar komandu tieši saistītas personas. Kamēr uz grila cepām dārzeņus un gaļu, līdz vēlai stundai dalījāmies piedzīvojumos par katrs savu no dienas garumā noskrietajiem 14 etapiem, noniecinājām konkurentus un svinējām jaunas draudzības. Uzklausot komandas biedru pieredzi, pašam jau radās idejas, kuru etapu gribētu izmēģināt nākamreiz, ja būs tāda iespēja. Liela rosība notika virtuvē ap autentisku itāļu kokteiļu pagatavošanas meistarklasi komandas biedrenes izpildījumā, pēc kuras gūtās iemaņas uzreiz turpat varēju pielietot. Tādu kā 'komandas garu' sacensību brīdī tā īsti neizjutu, taču vakara jautrības laikā tas tika kompensēts ar uzviju. Pirmdienā, ņemot vērā, ka stafetē startēja vairāk kā puse institūta kolektīva četrās komandās, emocijas darbā vēl nebija rimušas. Piemēram, pie pu...

Pikniks pēc kāpiena Patīkams siltums, jautra kompānija un spontānas izklaides stipri izmainījušas manu "darbs:atpūta" līdzsvaru pēdējās nedēļas. Renesansi piedzīvojis arī Instagram konts, kur tagad dalos ar izvēlētiem mirkļa kadriem. Pēdējā laikā sanāk vairāk laika veltīt atpūtai, piemēram, vairs neskrienu tik ātri mājās pēc darba, bet ap saulrieta laiku  campusa vidū mēdzam zem liepām nomesties uz dažam stundām pafilozofēt par nākotni. Vai, piemēram, piektdienas vakarā savācamies turpat netālu no universitātes mežā uz BBQ. Šādā veidā ar darba komandas saliedēšanu problēmu mums nav. Starp smiekliem un sarunām radās arī aša ideja nākamajā rītā satikties stacijā un labam laikam par godu aizbraukt uz kalniem. Tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par nelielu loku gar Walensee ezeru, kurš it kā ir viens no skaistākajiem valstī, nebija problēmu turpat uz vietas pārdesmit minūtēs ieskicēt maršruta plānu. Kā plānots, no rīta satikāmies vilcienā ceļā uz nelielu pilsētu Alp...

Jāatzīst, notikumi pēdējā mēneša laikā bija neliels šoks, un lika vēlreiz pārdomāt savas izvēles, paradumus un uzvedību. Pagātnē pieļāvu kļūdas, kuras tikai nesen tā pa īstam aptvēru, un tamdēļ dziļi vīlos sevī. Bet ne par to būs raksts. Saullēkts ceļā uz darbu Cīrihē gaisā jūtams pavasaris. Vējjakas atstāšana mājās un saulesbrilles kļuvušas par ikdienu. Ar KK esam pasākuši pusdienot āra. Brīvdienas pavadu svaigā gaisā, piemēram, īsākos un garākos izbraucienos ar velosipēdu vai piknikā ar draugiem un kolēģiem. Vispār, jūtams tāds neliels satraukums par vasaras tuvumu. Jau esmu ieplānojis dažus sen gaidītus ceļojumus un pasākumus Šveicē un citur Eiropā, kuriem agrāk varbūt pietrūka drosmes un līdzekļu. Bet ja par tagadni, tad siltums atgriežas arī Cīrihes reģiona mežos, un vietējais orientēšanās klubs atsācis pāris pēcpusdienas nedēļā organizēt atvērtos treniņus kartē, kurus ar lielu entuziasmu arī izmantoju. Līdz šim pārsvarā tikai skrēju pa meža ceļiem un takām, kas pēdējos mēne...

Šomēnes pārcēlos uz dzīvi Cīrihē. Nav tā, ka esmu baigā sajūsmā. Varbūt pārāk pieradu pret latviešu valodas vai kopdzīves, vai varbūt fantastiskais atvadu vakars ar draugiem īsi pirms aizbraukšanas iedvesa pamatīgu vientulību jaunajā dzīvesvietā. Pēdējo reizi tik skumji jutos, uzsākot praksi Bāzelē īsi pēc bakalaura diploma saņemšanas, un ilga vairākas nedēļas. Tobrīd sajūtas bija pilnīgi adekvātas, ņemot vērā, ka 23 gadus nebiju pametis dzimteni ilgāk kā nedēļu, bet beigās tās izdevās racionalizēt un tikt pāri. Savukārt, tagad liekas, ka varbūt esmu kļūdījies. Samulstu, vai lēmums pamest Latviju un doktorantūras ieguvumi ilgtermiņā atspēko cilvēciskas vajadzības īstermiņā. Darbakakts Esmu parakstījis darba līgumu kā zinātniskais asistents mikrobioloģijas institūtā uz vienu gadu. Lai arī pats to pozicionēju kā pašsaprotamu, patiesībā, kvalificēšanos tik prestižas augstskolas doktorantūras programmā neviens man tā nedāvinās. Lai sauktu sevi par filozofijas doktora kandidātu, sākumā...