Tā kā jau ceturto nedēļas nogali pēc kārtas brīvdienu rītā pilnā slēpošanas ekipējumā ar vilcienu dodos Alpu virzienā, šajā rakstā vēlos rezumēt savu pieredzi Šveices slēpošanas kūrortos līdz šim. Brokastoju īsi pēc septiņiem no rīta, ārā vēl tumšs, termosā uzleju tēju līdzņemšanai. Zem sniega drēbēm apakšā pavelku muguras un astes aizsargus, kabatās sastumju mīļākos pilngraudu cepumus un riekstus. Savācu no pagraba sniega dēli, uzlieku uz muguras un lielajos zābakos sāku maršēt cauri savam rajonam dzelzceļa stacijas virzienā, pa ceļam no šķērsielām pievienojas arī citi ar ķiverēm galvās. Centrālajā stacijā jau dzirdama pamatīga rosība, ne mazāka kā darbadienu rītos. Uz perona burzmā satiekos ar brauciena kompāniju. Brīvas sēdvietas vagonā neredz, vilciens ir pārpildīts, atliek vien piesēst uz trepītēm, kaktos kaudzē samests ziemas aktivitāšu inventārs. Rīts augšā pie pacēlāja Ceļā pa logu vērojam kā no tumšā Alpu silueta aust saule, pārrunājam dienas plānu. Mazāk kā divās stun...