EL piezīmes

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Pikniks pēc kāpiena Patīkams siltums, jautra kompānija un spontānas izklaides stipri izmainījušas manu "darbs:atpūta" līdzsvaru pēdējās nedēļas. Renesansi piedzīvojis arī Instagram konts, kur tagad dalos ar izvēlētiem mirkļa kadriem. Pēdējā laikā sanāk vairāk laika veltīt atpūtai, piemēram, vairs neskrienu tik ātri mājās pēc darba, bet ap saulrieta laiku  campusa vidū mēdzam zem liepām nomesties uz dažam stundām pafilozofēt par nākotni. Vai, piemēram, piektdienas vakarā savācamies turpat netālu no universitātes mežā uz BBQ. Šādā veidā ar darba komandas saliedēšanu problēmu mums nav. Starp smiekliem un sarunām radās arī aša ideja nākamajā rītā satikties stacijā un labam laikam par godu aizbraukt uz kalniem. Tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par nelielu loku gar Walensee ezeru, kurš it kā ir viens no skaistākajiem valstī, nebija problēmu turpat uz vietas pārdesmit minūtēs ieskicēt maršruta plānu. Kā plānots, no rīta satikāmies vilcienā ceļā uz nelielu pilsētu Alp...

Cik gan svarīga varētu šķist 27. dzimšanas diena? Spriedu, ka šogad dzimšanas dienas svinības mierīgi varētu izlaist. Vēlējos vien uz nedēļas nogali atlidot uz Rīgu, iekost ar Ditu labu burgeru, un varbūt mazliet paslēpot. Nenojautu, ka 16. februāris varētu izvērsties par vienu no neaizmirstamākajām dienām manā dzīvē. Pirmkārt, dzimšanas dienas rītā uzzināju, ka mans vārds tagad ir lasāms amerikāņu vadošajā zinātniskajā žurnālā. Publikācija ir par pētījumu, pie kura Cīrihē sāku strādāt maģistratūras pēdējā semestrī un sākās doktorantūra. Pirms gada, kad pirmo reizi tikos ar savu tā laika darba vadītāju, raksta pirmo autoru, jautāju, vai mani pūliņi laboratorijā vainagosies ar rezultātiem kādā indeksētā rakstu krājumā, iztēlojos vien formālu savārstījumu šaurā žurnālā. Tobrīd likās gana svarīgi savu akadēmisko karjeru beigt vismaz ar kaut kādu uzskatāmu liecību zinātnes vēsturē. Kad uzzināju, ka raksts tiek tēmēts uz Science, sākumā negribēju tam ticēt, un sarunās ar paziņām žurnāla...