EL piezīmes

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...

Japānu pametu vēlā vakarā ar nakts reisu uz Fidži salām Klusajā okeānā. Pēc garām pastaigām pa Tokiju todien nebija problēmu vismaz uz pāris stundām lidmašīnā arī iemigt, ko nevarētu teikt par blakus sēdošo tēvu, kuram bez neapmierināmiem bērniem blakus vēl arī pārstāja darboties video ekrāns filmas Neiespējamā Misija laikā. Līdzjūtīgi piedāvāju mainīties vietām, taču ģimenes atvaļinājums šķita jau norakstīts. Neviļus iztēlojos sevi šajā situācijā, bet ne par to stāsts. No rīta nolaidos Nadi, mazā lidostā salas ziemeļos. Izkāpjot no lidmašīnās salona, pirmais, ko sajutu, bija spiedīgi karstais klimats, it kā kāds pūstu fēnu sejā. Tobrīd temperatūra bija virs +30 grādiem, un jau ceļā uz termināli steidzos tikt vaļā no biezajām drēbēm pēc Japānas ziemas. Tad taisnā ceļā ar taksometru devos uz noskatīto apmešanās vietu okeāna krastā. Radās iespaids, ka tūristu apkalpošana ir ienesīgākais bizness uz salas. Bet lielākais pārsteigums, kad šoferis nekautrējās uzjautāt, vai man ir draudzen...

Pikniks pēc kāpiena Patīkams siltums, jautra kompānija un spontānas izklaides stipri izmainījušas manu "darbs:atpūta" līdzsvaru pēdējās nedēļas. Renesansi piedzīvojis arī Instagram konts, kur tagad dalos ar izvēlētiem mirkļa kadriem. Pēdējā laikā sanāk vairāk laika veltīt atpūtai, piemēram, vairs neskrienu tik ātri mājās pēc darba, bet ap saulrieta laiku  campusa vidū mēdzam zem liepām nomesties uz dažam stundām pafilozofēt par nākotni. Vai, piemēram, piektdienas vakarā savācamies turpat netālu no universitātes mežā uz BBQ. Šādā veidā ar darba komandas saliedēšanu problēmu mums nav. Starp smiekliem un sarunām radās arī aša ideja nākamajā rītā satikties stacijā un labam laikam par godu aizbraukt uz kalniem. Tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par nelielu loku gar Walensee ezeru, kurš it kā ir viens no skaistākajiem valstī, nebija problēmu turpat uz vietas pārdesmit minūtēs ieskicēt maršruta plānu. Kā plānots, no rīta satikāmies vilcienā ceļā uz nelielu pilsētu Alp...

Uz Limat dambja pie Werdinsel Šveicē vasara šķiet par pakāpi spridzīgāka kā Jūrmalā. Varbūt tāpēc, ka pēdējās nedēļas vairāk laiku atvēlu izklaidēm un tīrai atpūtai ar draugiem un kolēģiem no laboratorijas. Iepriekš jau minēju, ka neatņemama tveicīgas dienas sastāvdaļa Cīrihē ir upmalas apmeklējums. Bez tā vēl atklāju plostošanu, un jau pirmajās dienās izlēmu izlēmu investēt jaunā piepūšamajā laivā. Pirmajā nobraucienā pārliecinājos, ka upe ir stipri straujāka, kā pierasts Latvijā, un airus jāizmanto tikai stūrēšanai. Tāpat ērti, ka apmēram 2 stundu laivošanas galapunkts ir mazpilsētas dzelzceļa stacija ar skaistu piknika vietu un regulāru satiksmi atpakaļ mājās. Ar brāli Pie mēneša spilgtākajiem notikumiem jāpiemin Cīrihes Street Parade  apmeklējums, kas principā no Rīgas svētkiem atšķiras tikai ar auditoriju (~2 milj.), un doktorantu pašpārvaldes organizētais volejbola turnīrs starp amatieru komandām no dažādām bioloģijas pētnieku grupām  campusā. Tarzāniņā Š...

Šomēnes pārcēlos uz dzīvi Cīrihē. Nav tā, ka esmu baigā sajūsmā. Varbūt pārāk pieradu pret latviešu valodas vai kopdzīves, vai varbūt fantastiskais atvadu vakars ar draugiem īsi pirms aizbraukšanas iedvesa pamatīgu vientulību jaunajā dzīvesvietā. Pēdējo reizi tik skumji jutos, uzsākot praksi Bāzelē īsi pēc bakalaura diploma saņemšanas, un ilga vairākas nedēļas. Tobrīd sajūtas bija pilnīgi adekvātas, ņemot vērā, ka 23 gadus nebiju pametis dzimteni ilgāk kā nedēļu, bet beigās tās izdevās racionalizēt un tikt pāri. Savukārt, tagad liekas, ka varbūt esmu kļūdījies. Samulstu, vai lēmums pamest Latviju un doktorantūras ieguvumi ilgtermiņā atspēko cilvēciskas vajadzības īstermiņā. Darbakakts Esmu parakstījis darba līgumu kā zinātniskais asistents mikrobioloģijas institūtā uz vienu gadu. Lai arī pats to pozicionēju kā pašsaprotamu, patiesībā, kvalificēšanos tik prestižas augstskolas doktorantūras programmā neviens man tā nedāvinās. Lai sauktu sevi par filozofijas doktora kandidātu, sākumā...