EL piezīmes

Tā kā kaut kāda forma pašlaik ir, pieteicos skolas komandā stafetēm Uzvaras parkā un 2km krosam Aniņmuižā. Vakar lietainā pēcpusdienā Uzvaras parka slēpošanas trases aplis tika sadalīts 10 etapos (~140 m katrs). Norisinājās ikgadējais stafešu skrējiens starp Rīgas izglītības iestādēm. Mūsu skola attiecīgajā vecumu grupā bija favorīti, jo pēdējos gadus nekas zemāks par uzvaru neesot bijis, un šogad nekas neliecināja, ka mēs to nevarētu turpināt. Es skrēju 5. etapu. Komandai sākums nebija spožs, jo pirmajā maiņā kaut kas nogāja greizi ar kociņa nodošanu un otrais etaps straujā, slapjā līkumā, grūstoties ar citiem dalībniekiem, krita. Tas mūs atmeta uz pirmspēdējo vietu, bet tas bija tikai sākums. 3. etapā redzēju, ka strauji kāpjam uz augšu, bet 4. etapā jau blakus līderu grupai. Savā etapu maiņā ideāli sanāca stafetes kociņa nodošana, kas ļāva no maiņas izskriet kā pirmajām un pašā etapā vēl atrauties. Arī nākamie etapi turpināja iesākto un komanda finišēja ar vairāk kā pietiekamu atrāv...

Man jau likās, ka sen ar manu organismu nav nekas noticis ārkārtējs, izņemot nelielas pārpūles. Jau pirmdienas rīta sapratu, ka kaut kas tomēr ar imūnsistēmu nav kārtībā. Lielais vairums leikocītu beidzot dabūja pasvīst, jo kaut kāda mikroskopiska biokultūra paviesojās manā gļotādā, un ne jau ar saudzīgiem nodomiem. Bet pagaidām izskatās, ka ar visu tikuši galā apsveicami, jo par iesnām nekas tālāk gluži nav parādījies, izņemot nelielas galvas sāpes. Visu var atrisināt ar pastiprinātu devu šķidruma! Neraugoties uz aizdomām par kādu spēcīgāku vīrusu, otrdienas vakarā aizplivināju uz Siguldu. Treniņā starp pārējiem jutos vājš, jo kājas pret kalnu sen nebija kustinātas un tas vīrus spieda miokardu strādāt pārlieku veikli. Jā, patiess prieks par uzaicinājumu piedalīties treniņā. Pēc tā šodien pēcpusdienā bija jāveic kļūdu labojums svētdienas distancei, kas tikai apstiprināja apvidus sarežģītības pakāpi, un beigās nosaucu šo vietu par jauno kluba mājas apvidu (līdzīgi kā hokeja klubiem māja...

Visi zināja, ka šodien, iespējams, būs vissarežģītākā distance visā sezonā, tā tas arī bija. Vairāk kā puse no distances veda pa sīki izzīmētām reljefa formām, kas prasīja super orientēšanos. Taktika bija etapa sākumā skriet ātri virzienā, un tuvāk punktam meklēt piesaisti. Vispār plānam nebija nekāda vaina, līdz mans virziens vairs neturējās kopā un dažbrīd pazaudēju kontroli vispār. Līdzīgi kā vakar mani piemeklēja neveiksmes pie paša kp, pie 1. tas prasīja pat 20 sekundes. Tātad man ir palielas problēmas kp rajonā. Vairums kļūdu līdz 15. kp tika pieļautas tieši kartes nelasīšanas dēļ, gribējās ātrāk kustēties uz priekšu un cerēt, ka ''tuvāk pie kp kaut ko izdomāšu, jo virziens jau ir pareizs.'' Bet, protams, ka ne vienmēr tas strādā, principā tas strādā ļoti reti, bet kopumā ņemot līdz 15. kp kļūdas vēl bija ciešamas. Kļūda uz 16. kp mani patiešām sadusmoja. Viss sākās jau ar nelielu pastaigāšanos pie 15. kp, izskrēju ar domu, ka nu viss tas murgs ir beidzies, un ...

So far, so good! Tātad šodien Bumbukalnā norisinājās mana kluba rīkotās sacensības - Rīgas Kausi, kas bija arī pirmās atlases uz junioru izlasi, beidzot tās pienāca. Starts bija samērā vēlu, un, tā kā dzīvoju ~ 40 minūšu braucienā no sacensību centra, tad vēl 12os mājas mierīgi lasīju romānu. Iesildīšanās posmu šoreiz sāku neierasti agri, kas nebija laba doma, jo +/- 400 sekundes nācās nedarīt neko, un tikai starta koridorā tā pa īstam atcerējos, kas man tagad jādomā. Pirms starta biju pārliecināts, ka ātrums šoreiz samērā maz ko izteiks rezultātos, jo gaidāma orientēšanās mikroreljefā, ar ko salvena šī karte, bet patiesībā bija pilnīgi pretēji. Distance veda pa kartes līdzenāko daļu, kur, manuprāt, jāpārvietojas ar vidējo ātrumu zem 5 min/km. Lai nu kā, pirms starta izdarīju visu, izņemot paskatīšanos leģendā uz punktu numuriem, tie šoreiz bija tādi paši kā Magnētā. Kā parasti sāku ļoti strauji, jo pirmie kp likās vienkārši. Tā tas arī bija. Skrienot uz 3. kp un ieraugot, cik slapjš i...

Pēc ilga pārtraukuma beidzot pabiju pie Arēna Rīga ledus laukuma. Protams, emocija šoreiz kā Dinamo play-off'os nebija gaidāmas, bet pavērot hokeja spēli klātienē ir daudz citādāk, kā skatīties šaurā kastē. Kaut vai tāpēc, ka nebija dzirdama Anatolija balss, kas sākumā likās mazliet jocīgi, jo nevarēju izprast laukumā notiekošo. Tā kā uz laukuma mūsu izlasi aizstāvēja vairums izlases kandidātu un jauno hokejistu, tad, protams, tehniski baudāmu momentu īpaši daudz nebija, bet pirmo vārtu 9nieks bija tieši mūsu acu priekšā. Jā, un Oļegs arī vēl nav Latvijā, varbūt tāpēc spēle likās tāda pasīva. Biļetes dabūju par divarpus latiem katru. Vispār māsas mani uzaicināju uz spēli un solīja, ka mēneša beigās būs jāiet arī uz Baltkrievijas maču. Rīt, 14:41, es, kā pirmais no grupas, atklāšu atlases sacensības uz Latvijas junioru izlasi. Sacensības notiks man nebūt svešajā apvidū - Bumbukalnā. Neslēpšu, ka mērķis ir ieskriet 3niekā, kas nav nekas neizpildāms. Tieši šīs un Latvijas čempionāts m...

Nedēļas sākumā pirmais iepriecinošais notikums bija mans jaunais PB 600m distancē- 1:35. Tas ir par vairāk kā 12 sekundēm ātrāk kā pirms 5 mēnešiem, un pirms gada skrēju 1:52. Manēžā patiešām iemācījos skriet. Tas deva pamatīgu stimulu pēdējās dienas pirms atlasēm padarīt ko smagu. Bēt, viss izgāzās jau 2dien. Netiku ne uz Garciemu, ne uz Siguldu. Par pēdējo man neērti runāt, jo patiesībā tā ir lieliska iespēja, kur kaut kā bail izmantot slidenu iemeslu dēļ. Man nepietiek tikai ar Dāvja ''nu braucam!'' Tā vietā pa tumsu pārvietojos gar jūru. Sen nebija skriets mājās. Tumšā pludmale ar TheWhiteStripes ausīs bija fantastiska. Daudz domāju par gaidāmo startu. Likās, ka nu mani muskuļi ir gatavi spridzināšanai, ko gan nevarēja just šodienas garajos intervālos. Kaut ko es atkal izdarīju nepareizi! Bet mazliet vēl laiks ir, ~60h. Skolā berzējos, rīvējos ūn stiepjos. Viss tur kļūst tāds vaļīgs, ieskaitot stundu sarakstu. Aizvien biežāk dzirdamas frāzes: ''Nu nesabojās...

Nē, nu nav jau tā, ka 300 minūtes ķīmijas vienā dienā būtu par daudz. Šodien bija pēdējā reize, kad tik lielu daļu no svētdienas kaut kam tādam atdodu. Šoreiz pasniedzēja mani pārliecināja, ka organiskā ķīmija vidusskolas līmenī ir īsa un vienkārša, nekas neiespējams. Jā, tā tas patiesībā arī ir, es noticēju. Bet sarežģīti man ir atcerēties sēra alotropijas struktūras n' stuff . Lai nu kā pāris stundas iepriekš, pusnaktī, es vēl stāvēju zem otra Lielupes tilta Jūrmalā. Mums tas sanāk! Liekas, ka Geocaching sezona atdzīvojas Latvijā, jo neaktīvo slēpņu īpatsvars ir krasi samazinājies. Jāplāno tūre! Un es vēl neesmu šogad ar riteni braucis. Bet pirms tam, šovakar, jāpabeidz treniņnedēļa. Varu teikt, ka bijusi ļoti produktīva gan apjoma, gan kvalitātes ziņā. Vispār bez sacensībām, manuprāt, trenēties ir vieglāk un efektīvāk. Tagad arī es to apstiprinu. Redzēs, kas no tā visa sanāks. Jau pēc 5 dienām. Klausos pagājušā gada Eiropas stadionu rokgrupu nr.1.

Otro reizi 3 gadu laikā mana klase piedalās kādā sporta spēļu turnīrā skolā, katru gadu tiek rīkot pāri pa 10. Šoreiz futbolā (3pret3 zālē). Smieklīgi, bet pirmo spēli savā apakšgrupā uzvarējām. Spēli interesantu padarīja mūsu komandas katra dalībnieka meistarība. Gunārs - cilvēks, kurš guļ ar bumbu, Raimonds - nē, nu kaut kāda jēga uz laukuma viņa ir un es - no 9 iespējām 9 netika izmantotas. Nākamnedēļ jāspēlē pret skolotāju komandu, kuras sastāvs ir tieši tāds pats.

Šoreiz mani aizrāva intervija ar Positivus Music vadību. Diezgan skaidri Positivus tēvs Ģ.M. stāstīja par koncertu biznesu Baltijā. Arī kāpēc tieši Salacgrīva un kāpēc 30k. Iknedēļas izdevums IR tas, ko vēlos lasīt. Varens žurnāls, kaut arī noķert viņu ir diezgan sarežģīti. Pašlaik man pirmajā vietā tomēr ir gatavošanās sacensībām aiznākamajā nedēļas nogalē. Izzīmējās gandrīz perfekts plāns, kurš, protams, atkal ir pilnīgi jauns un maz pārbaudīts. Bet visam ir jāsanāk. Šonedēļ mājās sanāk atnāk tikai ar tumsu, kas spiež uz dienas režīmu un tiem mazajiem darbiņiem. Tas nekas, ka nāk klāt un jautā, vai nav skumji. Galvenais, neko nepalaist garām. Gribu izklaidēties, gribu kinoteātri, klausīties skaļu mūziku un ēst daudz saldumus. Sen tā nav gribējies, bet tieši šajā nedēļas nogalē jābūt kā svētajam. Kam negadās. Gribu aiziet uz teātri. Ar M.

Brīvdienas noslēdzu ar ikgadējo pavasara braucienu pa kādu upi. Vecpiebalgā un Ērgļos pilnīgi nekas nav mainījies.Bet ja par upi, salīdzinājumā ar pagājušo gadu , atklāt peldsezonu tā īsti nesanāca. Laikam kaut ko bijām pārrēķinājuši ar laivu izvēli. Upes līmenis un ātrums bija vēl labāks kā pērn, bet laiva bija garlaicīgi stabila. Pārējie grupas biedri gan pāris reizes izmērcējās līdz ādai, bet pašam sanāca tikt cauri tikai ar slapjiem cimdiem. Upes krasts izskatījās izķemmēts, jo pirms pāris dienām ūdens līmenis esot bijis metrus divus virs normas, par ko liecināja ledus blāķi krastā. Cik sākumā upe turējās pie mierīgām krācēm, tik otra puse bija strauja un atslābināties daudz neļāva. Jebkurā gadījumā ar airi varēja izvicināties no sirds. Bēt šodien beidzot tiku pie sava IR. Un uz jautājumu, kāds sakars ''Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.''* atbildi es neatradu, bet pašam rakstam nebija ne vainas, iesaku. Esmu nobažījies par savu angļu valodas eksāmena vērtējumu ...

Nu ja jau kā agrāk, tad pie sienas pieliku Cortina d'Ampezzo reģiona karti. Patīkami atcerēties maršrutus un nobraucienus no pagājušā gada. Pirmos divus sprinta posmus izlaidu. Rīt Latvijas Kausa 2. posmā nestartēšu. Un arī dalība nākamās nedēļas sacensībās Madonā ir zem lielas jautājuma zīmes. Manas o-izklaides tiek ierobežotas līdz minimumam. Par to jāpateicas tikai un vienīgi sponsoriem. Bet uz atlasēm es būšu atpakaļ! To es apsolu. Tā vietā pagaidām skrienu vieglus treniņus un kārtoju lietas, lai šajā sezonā varētu savākt vismaz minimālo startu skaitu. Kamēr citi skrēja pie zvēriem, es apmeklēju Nagliņas kundzes lekciju Dzirciema ielā, jo izmēģinājuma eksāmenā ķīmijā saņēmu 74%, un vienīgais, ko skolotāja ieteica, ''Vēl vajadzētu parisināt uzdevumus''. Varētu teikt, ka 3h bija tā vērtas, lai izniekotu pusi sestdienas. Pamatīgs priekšstats par fosilajiem kurināmajiem man tagad ir, un to papildināja arī latviešu filma par skaļākajām problēmām pasaulē - Laika Jautā...

Patīkams pārsteigums vārda dienā. Atnāku mājās un vecmāmiņa rokās iedod baltu kastīti, kura pārlīmēta ar daudz, daudz uzlīmēm. Sūtījums no štatiem par 13,45 USD. Pirms mēneša ebay izsolē nopirku piektās paaudzes iPod Nano. Ja vēl nezini, tad šis bija man jau trešais mēģinājums. Iepriekšējie divi bija neveiksmīgi, bet tas viss bija kā pieredzes krāšana šajā jomā. Vairāku mēnešu neatlaidība atmaksājās. Samaksāju 110USD par produktu un 13,45 par shipingu. Tas ir ne vairāk, ne mazāka kā uz pusi lētāk nekā mūsu zemē. Tagad man ir pašam sava pārnēsājamā mūzikas bibliotēka. Treniņu kvalitāte un apjoms tikai no tā iegūs. Šodien esmu patiešām sajūsmā no dāvanām, jo arī turpmāk mans finiša laiks sacensībās būs par vismaz sekundi ātrāks. Protams, es nezinu kā lai tagad atlīdzina. Bet šitādas vārda dienas sen nav bijušas. Par prieku klasesbiedriem vakar tradicionālo šokolādes konfekšu vietā izcepu daudz cepumus, un šodien katru, kurš pasmaidīja, cienāju ar perfektiem pašceptiem cepumiem. Lūk tādas...

Izkausē 150g sviesta, pieber glāzi cukura, karoti sodas, pievieno mazliet sāli un sāc maisīt, berot klāt 2 karotes miltu un 2 olas. Ja esi pazīstams ar vanilīncukuru, tad tējkarote nenāks par skādi. Dzeltenajai masai jāber klāt daudz, daudz auzu pārslu ~ 4 glāzes. Šajā brīdī liksies, ka nekas nesanāks, bet atstāj salipušās pārslas uz 60 minūtēm uzbriest. Pēc tam pannai uzliec cepampapīru, un veido cepumu formai atbilstošas bumbiņas, kuras rūpīgi izkārto uz papīra. Kad panna pilna, liec cepeškrāsnī, kuras temperatūrai jau nu vajadzētu būt pie visiem 200 grādiem pēc Celsija. Neskaties uz pulksteni, bet vēro kā mainās krāsa cepumiem. Tad, kad ir zeltaini brūni, fiksi velc ārā. Ja nepieciešams, salipušos cepumus atdali un pielabo to formu. No pannas tos samet lielā kaudzē uz kāda skaista trauka. Pasniedz siltus ar tēju bez cukura. Easy!

Aiziet, sezona ir sākusies! Kā katru gadu 1. kausa posms - Kurzemes Pavasaris, kurš vienmēr izcēlies ar augstu kvalitāti. Kādu laiku atpakaļ paanalizēju pēdējo gadu rezultātus šajās sacensībās. Sanācis uzrādīt labu rezultātu vidējā distancē, bet garajā distancē zaudēt ļoti daudz. Mačam morāli biju gatavojies nedēļas divas. Vairākkārt pārdomāju iespējamos distanču modeļus, apvidus īpatnības un izvērtēju savas spējas sasniegt augstu rezultātu. Skumji atzīt, bet treniņi kartē pēdējo 2 mēnešu laikā bija atstāti novārtā sniega dēļ, bet pāris reizes Baldonē, manuprāt, bija pietiekami, lai iejustos mērogā. Tātad, sestdienas rīts Ventspils apkārtnē bija nepatīkami vēss, saules nebija vispār. Sēžot uz soliņa uz pozējot māksliniecei Liepenes kempingā, kur šogad atradās sacensību centrs, apkārt staigāja neprofesionālas meitenes, piedāvājot RedBull, Pirms starta O_o? Pirms starta izpildīju jau iepriekš izplānoto iesildīšanās procedūru, kas starta koridorā ļāva justies ļoti labi. Startēju pēdējais...

DS, iespējams, bija vienīgais, kāpēc jau nedēļas sākumā ar sabiedrisko transportu drāzos uz to 100km tālo ciemu. Tā kā rīt iet gaisā o-sezona, padomāju, ka vajadzēja savilkt kopā galus. Uzreiz pēc manas ierašanās aizsūtīja uz Riekstukalnu. Jap, kalna treniņš tā, ka zils gar acīm. Bet tieši šeit izpaudās Siguldā gūtais spēks. Nākamajā dienā ātruma intervāli tika apvienoti ar aklu virziena treniņu, ar ko atkal man ir palielas problēmas, bet ' 'kompass vainīgs!'' Bija arī dīvaini treniņi, kuru mērķi, iespējams, arī nekad neuzzināsim, bet vislielākais prieks, ka varēja orientēties apvidū, kurā nav sniega, šajā gadījumā Morisonkalna pļavas. Sajūtas vispār ir labas. Protams, neatņemama nometnes sastāvdaļa ir futbols pēc 22:00. Tieši tad atveras vislielākais cīņas spars. Pēc gada pārtraukuma atkal iepraktizēju galda tenisu un arī uzrīkoju nometnes turnīru, kurā nebūt neuzvarēja favorīti. Baldonē noteikti nometnes tiks rīkotas vēl, jo neapšaubāmi šī ir izdevīgāka vieta par Val...