EL piezīmes

Divu dienu pārgājiens Šveices Alpos uz Limerensee man mētājās starp grāmatzīmēm gadiem. Vienā no vasaras pēdējām siltajām diennaktīm beidzot pārvarēju visus tos muļķīgos iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, un vienkārši izrāvos ārā no komfortablās ikdienas Cīrihē. Lai arī došanās kalnos vienam nav prātīga doma, iespējams, tieši tas padarīja šo pārgājienu tik atmiņā paliekošu, un vēlējos piedzīvoto piefiksēt blogā. Agrā piektdienas rītā, kad devos uz darbu, nekas nelieicnāja, ka šīs būs tā diena. Vēlāk, papētot fantastisko laika prognozi (8 grādi naktī bez nokrišņiem un vēja) un paskaitot atlikušās vasaras dienas kalendārā, spriedu, ka šodien visticamāk ir pēdējā iespēja šosezon iziet sen kāroto Limeren maršrutu. Darbā līdz pusdienām paspēju visu samest pa vietām un pat iziet nepilnu stundiņu paskriet. Fiksi sametu somā telti, guļammaisu, paklājiņu, pusdienu pārpalikumus, gāzes baloniņu ar tējas maisiņiem un dažas drēbju kārtas. Pirms pametu mājas steigā mazliet satraucos, vai kaut ko neaiz...

Bariņš gājēju Viens no vasaras atmiņā paliekošākajiem piedzīvojumiem bija divu dienu pārgājiens Šveices Alpos. Augusta vidū ar draugiem un kolēģiem pirmo reizi nakšņoju kalnu mājā.  Tāpat izgājām vienu no garākajiem via-ferrata maršrutiem līdz šim, sasniedzot virsotni uz Šveices-Austrijas robežas. Rakstā par saviem piedzīvojumiem un iespaidiem grandiozajā tūrē. Lai arī bērnībā jau vairākkārt biju pavadījis naktis kalnu būdiņās Polijā un Slovākijā, kad ar vecākiem pārgājām pāri Tatriem, līdz šim Alpos pastaigas biju plānojis tik vienas dienas ietvaros, garākajos no tiem ceļā dodoties ap saullēktu un lejupceļu veicot jau tumsā. Ja parasti kalnos dodos nelielā kompānijā, tad šoreiz grupu veidoja vairāk kā 20 cilvēki, pārsvarā kolēģi un draugi. Kad no rīta tikāmies uz Cīrihes dzelzceļa stacijas perona, skats no malas ar mugursomām, alpīnisma inventāru un kalnu zābakiem atgādināja īstu ekspedīciju. Viens gājējs Devāmies uz St. Antonien ciemu netālu no Austrijas robežas, iele...

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...

Kad pirms pāris mēnešiem tapa zināms, ka manā Cīrihes dzīvoklī būs pieejama brīva istaba, tas likās perfekts iemesls uzaicināt orientieristu bandu beidzot viesoties pie manis Šveicē. Uz šādu avantūru pieteicās uzreiz pieci draugi. Lai arī tas ir divkārt vairāk kā dzīvokļa ietilpība, plānoto nedēļas nogali gaidīju tik nepacietīgi kā, piemēram, dzimšanas dienas ballīti. Principā, gatavojos tam, ko pats piedzīvoju nedēļas nogalēs Latvijā, tikai piecreiz trakāk. Divās daļās izklāstīšu piedzīvojumu hroniku no manā skatījumā. Lindenhof laukumā Piektdienas rītā pamodos jau mazliet nemierīgs, mēģinot pārliecināties, vai tagad varu un spēju pilnīgi aizmirst par pienākumiem darbā un ikdienā, lai pilnībā nodotos jautrībai ar draugiem tādā kā mazā atvaļinājumā. Pēc rīta tējas un vienošanās ar dzīvokļa biedriem par gaidāmo miskasti devos uz lidostu sagaidīt ZG, BB un GŠ. Pilsētu klāja bieza migla. Atbrīvojušies no mantām, taisnā ceļā devāmies uz manu mīļāko kafijas vietu centrā. Kad, turēdami...

Karstā nedēļas nogalē Šveicē ar draugiem un kolēģiem izlēmām glābties no svelmes, dodoties pastaigā pa kalniem. Izmantojām nacionālās dzelzceļa kompānijas piedāvājumu ietaupīt, iegādājoties vilcienu un gondolu pacēlāju ar atlaidi. Tiekoties stacijā sestdienas rītā īsi pēc septiņiem, ievērojām necerēti lielas ļaužu masas, kuras tāpat kā mēs ar mugursomām maršēja perona virzienā. Iekāpuši vilcienā secinājām, ka tas ir pārpildīts un atlika vien sēdēt uz kāpnītēm pie durvīm. Izkāpuši ielejā Sargans stacijā, nolēmām lielo masu palaist pa priekšu, un, gaidot nākamo autobusu, mierīgi izdzērām pa kafijai un uzmetām aptuvenu pārgājiena plānu. Bijām izvēlējušies vienu no populārākajiem Šveices vienas dienas maršrutiem, kas ved gar pieciem dažādiem kalnu ezeriem. Tank Nonākuši Pizol Alpu pakājē, sākumā ar vagoniņu pa ziedošu nogāzi pacēlāmies līdz augstumam, kur kokus un zāli nomainīja pliki akmeņi. Vispār Pizol kurortā jau biju atbraucis gada sākumā slēpot, tāpēc likās interesanti pavērot, ...

Pasaules orientēšanās dienas ietvaros piedalījos pasākumā tepat Cīrihē. O-sprinta distanci gribēju apvienot ar mierīgu skrējienu pēc darba, un, dodoties uz universitātes parku, spriedu šoreiz neiespringt uz rezultātu, jo visticamāk ķermenis nemaz nav gatavs sacensību slodzei. Taču atzīmējoties starta stacijā un paņemot rokā karti ar vairākiem interesantiem etapiem un nelielu kāpumu.distanci, uzreiz sajutu to nedaudz piemirsto azartu, kas lika skriet stipri ātrāk. Tā kā Irchelpark jau biju orientējies, dažās epizodēs neapzināti sanāca izvēlēties variantus, balstoties uz atmiņu. Biju mazliet pārsteigts, ka kājas pēc vairāku dienu pauzes nelikās stīvas un skrējās gana raiti arī 3,5 km sprinta beigu daļā. Ja kāds etaps distancē nelikās sarežģīts, vienkārši palielināju tempu, kas, patiesībā, arī padara šo sportu tik aizraujošu. Konkurence šoreiz nebija liela un, lai arī startēju bez kompasa, neizdarīju neko muļķīgu tehnikas ziņā, tāpēc finišā uzrādīju labāko laiku. Tāda patīkama mazā uzvar...

Tieši laikā, kad Cīrihē uz brīdi parādījās tāds patīkams pavasara siltums, temperatūrai pakāpjoties virs desmit grādiem, ciemos uz nedēļas nogali atbrauca Dita. Jau iepriekš izplānojām vismaz vienu dienu pavadīt kalnos, kopā pasportot un principā tikai izklaidēties. Par dažiem no piedzīvojumiem būs šajā rakstā. Ļoti reti sanāk sportot kopā ar Ditu. Šoreiz pieaicināju uz manu mīļāko universitātes sporta kluba piedāvāto sporta nodarbību - skriešanas koptreniņu, kas mēģina vienkopus pulcēt gan ātrākus, gan ne tik ātrus skrējējus. Pirms dodamies ārā skriet, uz sporta kluba grīdas 15 minūtes izpildām vērtīgus muskulatūru stiprinošus vingrojumus. Tad seko 15 minūšu skrējiens ar tempu, kuru spēj noturēt arī lēnākie treniņa dalībnieki. Tālāk galvenā daļa - augstas intensitātes skriešanas intervālu sesija. Piemēram, šoreiz tie bija astoņi 30 sekunžu sprintiņi pret kalnu ar kopējo startu. Pēc intervāliem seko vienmērīgs skrējiens, kurā parasti grupa tiek sadalīta divās daļās - ātrie un ne tik ā...

Vagonā Pēcpusdienas kalnu pārgājiens Interlaken apkārtnē iespējams bija iespaidīgākais piedzīvojums Šveicē līdz šim. Dienas pirmajā pusē no Cīrihes ar 3 vilcieniem caur Lucerni un Interlaken izkāpām mazā dzelzceļa stacijā, ielejā pie Eigera ziemeļu sienas. Nav noslēpums, ka vilciens Šveicē ir viens no dārgākajiem Eiropā. Taču pārbrauciens ar panorāmas vilcienu pa Centrālšveices Alpiem noteikti bija viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt autentiskās ainavas un mazos ciematus pa ceļam. Atpakaļceļā braucām pa to pašu ceļu ar auto, taču ceļš pārsvarā veda pa gariem tuneļiem apkārt pilsētām. Plānotais maršruts sākās ~ 980 m virs jūras un lielākoties veda pa Eiger Ultra maratona takām. Pirmajā stundā pamatīgi iesvīdām, paceļoties gandrīz pus kilometru pa stāvu kāpumu caur vairākām kalnu viensētām un ganību pļavām. Pelēkie laikapstākļi atgādināja pārgājienu Bergenas apkārtnē, daudz strautiņu, mitru pļavu un neviena cilvēka apkārt. Pakāpjoties augstāk, mākoņiem paklīstot un un atsedzot...