EL piezīmes

Pagājušonedēļ braucot uz skolu un paralēli klausoties, manuprāt, smieklīgāko rīta radio programmu 101 FM, noklausījos, pagriežot skaļāk, jau trešo radiosinglu no Bena Hovarda pirmā studijas albuma, par kuru tad arī vēlēos dalīties iespaidos. Tā kā dziesma vibrēja galvā visu dienu, nolēmu lejupielādēt pilnu plati, un garajā treniņa paņēmu līdzi Podā atkārtošanas režīmā. 48 minūtes sanāca noklausīties trīsreiz, bet galīgi negribējās pārslēgt neko citu. Varbūt tas eiforijas dēļ, bet dziesmu no dziesmas pavadīja negaidīti pozitīvas emocijas, un, kaut arī lielāko daļu dzirdēju pirmo reizi, skaņdarbi likās tik dzīvelīgi un īsti, ka uzreiz vēlējos to pasludināt par visu laiku labāko skriešanas mūzikas albumu, kas kā gaidāms bija tikai pirmās reizes iespaids. Plate iesākas un arī noslēdzas ar pāris diezgan liriskiem un mierīgiem stīgu skaņu savirknējumiem un britiem raksturīgo balsi, kas atgādina māsas istabā nepārtraukti skanošo rudā īra, Ed Sheeran, tīņu hipsteru ...

Cik janvārī biju sajūsmā par treniņu kvalitāti un apjomu, tik februārī balanss starp skolu, skriešanu un atpūtu ir stipri sasvārstījies un vispār liekas, ka dažbrīd eju mīnusā. Četras dienas no vietas jūtos ideāli, piektajā - manēžā nevaru pacelt pat celi lecot antilopes, nogurums lien ārā no visām malām. Atpūsties? Šis nav tas gadījums. Liekas, ka ietekmējos no mēness fāzēm vai negatīvām enerģijām vairāk kā jebkad agrāk. It kā dienas režīmam nav ne vainas, pēdējās nedēļas konstanti aizmiegu pirms 23, un pieceļos bez modinātāja uzreiz pēc 7 (skola piespieda). Tas viss ir tīrais sīkums, salīdzinot ar atgadījumu trešdienas garā treniņa otrajā daļā. Negaidīti celis pateica visu, ko domā par mani, un pielika punktu skriešanai pa asfaltu. Tā kā skriet praktiski vairs nebija iespējams, paņemu divas brīvas diena. Brīvas tikai no skriešanas, jo slēpot Biķerniekos nebija nekāda vaina. +4 grādos kā ar ūdens slēpēm. Bet principā noskaņojums bija tāds, ka nekad vairs nevarēšu skriet. Kas, protams...

2012. gada 16. februāra versija daudzkārt pārspēja pēdējo gadu emocijas. Kaut arī galvenie dzērieni un kūkas nemainījās, tuvu draugu loks gada laikā ir manāmi pieaudzis, viesu saraksts sniedzās pāri Rīgas dzīvokļa ietilpībai. Tas, kas paliks prātā, ir priecīgās sejas un brokastu torte, uz kuru pāris minūšu laikā piektdienas rītā savācās pilna virtuve draugu, dažs tikko no pirmās lekcijas, citi tikko no vecpilsētas, citi tikko modušies. Pēc pusdienu cienīgiem gabaliņiem, braucām uz Jūrmalu ķert kaifu, vizinoties ar auto un ragavām pa rajonu. Laikam, iejūtoties bobsleja kamanās, izbēru telefonu, kuru atrast nav izdevies vēl līdz šim brīdim, tāpēc telefoniski mani sasniegt pašlaik nav iespējams. Pēc trakas dienas biju galīgi beigts un  izrubījos uz 14 stundām, lai nākamajā dienā dotos uz Tartu. Vecāki tāpat kā pērn uzdāvināja biļeti uz 31km slēpojumu klasikā.  Sniga, pūta un temperatūra knapi zem nulles. Mērķis pirms starta bija tikai viens - pārspēt 2011. gada rezult...

Varbūt tā nav pati labākā ideja, piestumt pilnu dzīvokli ar it kā tikai vistuvākajiem cilvēkiem, taču reizi dzīvē man tas ir jāuzņemas un jāizdara (vismaz mazbērniem būs ko stāstīt). Jo agrāk vai vēlāk es kļūšu par vecu tādām andelēm. Bet pirms tam par godu februāra 16. datumam simboliski kopā ar ZG noskriešu 21km skrējienu pa pilsētu. Ja tu šodien mani nesatiksi, un vispār neesi saticis pēdējos mēnešus, tad varu aiztaupīt intrigas, un no sirds paziņot, ka MAN IET PATIEŠĀM LABI. Esmu beidzot atradis šauru līdsvara taisni starp gandrīz visu, kas man nepieciešams, lai justos labi. Jaunā Adele: Emeli Sandīī - Next To Me

Plāns atsāk treniņciklu ir aizkavējies uz noteiktu laiku, pateicoties Laķu vīrusam (izslimoja praktiski visa ģimene divās dienās). No rīta pamodos ar sajūtām kā pēc trakas ceturtdienas Vērmanes dārza klubā oktobra beigās, tikai šoreiz bonusā nāca iekaisusi deguna gļotāda. Tagad galvenais neko nesasteigt. Nākamajās brīvdienās vajag kārtīgas ziemas izpriecas ar ragavām, slēpēm, pirti un vēl, bet galvenais - draugiem.

Rīgas čempionātā debitēju vieglatlētikas sacensības, 1,5 km skrējienā telpās. Biedri, kas to jau mēģinājuši, neslēpa, ka skriet tos deviņus apļus manēžā ir tīrā nāve, taču JT solīja, ka tas dod nozīmīgu pieredzi turpmākiem mačiem. Lai arī cik grūti ir mežā garās distances pēdējos kilometros, tas ir tīrais sīkums, salīdzinot ar sajūtām uz skrejceļa. Līdz pat pašam starta šāvienam par skrējienu centos nedomāt, pretējā gadījumā sāktu vemt. Pēc šāviena sapratu, ka sajūtas ir diezgan labas un pēdējais nepalikšu. Mazliet kurioza bija skriešana virāžās, kuru iekšmalā, protams, gribēja iespraukties visi 10 skrējēji, kā dēļ mazliet raustījos un pirmos apļus skrēju bara aizmugurē, kamēr biedri diktēja tempu priekšgalā. Pēc pirmajiem 800m jutos necerēti labi, tāpēc aizskrēju līdz 5. pozīcijai, uzreiz aiz Ausekļa puišiem. Trīs apļus pirms beigām spēcīgākie sāka izrāvienu, laidu garām, bet pats tikai cīnījos ar tempa saglabāšanu. Jāpiebilst, ka pēc skrējiena secināju, ka visu distanci manī valdīja ...

Nožēlojami. Saskrāpēju tēva busiņu pret citu džipu pagalmā, veicot manevru atpakaļgaitā. Domāju labas domas, centos kārtīgi stūrēt un skatīties apkārt, gribēju kā labāk, palīdzēt JT ar pārvākšanos, bet ne no kurienes savdabīgās skrāpēšanās skaņas pēc tam man nozaga savas 50 minūtes no dienas, aizpildot saskaņoto paziņojumu, un lielisko garastāvokli visai nedēļai. It kā varētu meklēt attaisnojumus, kāpēc tā, bet jebkurā gadījumā manas braukšanas prasmes kļuvušas bezatbildīgas. Un par jauniem zābakiem tagad varu aizmirsts, bradāšu ar vecajiem arī nākamziem. Piķis mīnusā. Aukstumam uzmetu, visus treniņus šonedēļ esmu aizvadījis telpās. Pārsvarā manēžā. Piektdien debitēšu vieglatlētikas sacensībās 1500m distancē. Prognozes ir ļoti pesimistiskas, jo vēl joprojām skrienu mazliet virs 3 min/km. Ceru uz brīnumu. Ja par sportu, tad viens nu ir skaidrs, kāpēc es studēju RTU. Ar lepnumu varu teikt, ka RTU Sporta Klubam interesē orientēšanās. Biju uz pārrunām ar kluba vadību, pastāstīju par...