EL piezīmes

''Vai esat kādreiz aizdomājušies kāpēc nēģeri olimpiādē ātri skrien, bet baltie uzvar šaušanā?'' Diāna. Nepastāvīgi laikapstākļi jauc prātu manai imūnsistēmai, un diezgan regulāri nākas piestaigāt pie tējkannas. Bet tas atmaksājas, jo rudens klepu palaidu garām veiksmīgi. Brīvdienās jāmauc padsmit kilometri pa purvu. Itkā gatavojos, bet pēdējās dienās sapratu, ka arvien vairāk prātā nāk posms, kad oficiāli būs jāaizmirst par karti un intervāliem. Jau tagad plānoju, kas būtu jāpaspēj tajos pāris mēnešos.

Tākā laiks šovakar bija daudz, netīšām iegremdējos atmiņās par tuvo pagātni. Par to kā viss ir pagriezies, un kā par visu domāju tad un tagad. Viss kļūst vēl aizraujošāks, ja to pieraksta. Bet ne par to ir stāsts. Nedēļas nogale. Brīvdienās piestrādāju tepat mājās un nopelnīju vairākus latus, un tas ir sākuma kapitāls manā krājkasē. Piektdien secināju, ka es neko nekrāju, bet tagad man ir uz ko tiekties. Vēl es pabiju Maltuves purvā, kur 197 komandas piedalījās Tautas rogainingā. Es tā arī nepieteicu savu komandu. Iespējams, tāpēc, ka dalības maksai līdzekļu man nebija. Tā vietā dabūju izgulēties svētdienas rītā un ierasties tieši 2,5h pirms finiša. Karti man iedeva par brīvu, un treniņa apstākļi bija ideāli. Skrienamlaiks sanāca mazliet par garu, bet jutos ļoti gandarīts. Ko gan nevarētu teikt par 5dienas vakaru. Šovasar laikam nav lemts redzēt Instrumentus. Kaut gan 23:00 biju gatavs doties uz arēnu, bet nemācēju atrast kādu draugu.

Kamēr grupas līderi skrēja Zviedrijā, es piedalījos vienās no pēdējām Latvijas kausa sacensībās. Fiziski viss bija labi. Braucu uz Raiskumu ar pārliecību uzvarēt, jo tikai tas var palīdzēt man grupas rangā. Patīkama atmosfēra valdīja arēnā. DJ viennozīmīgi pārspēja visus citus šajā vasarā redzētos. To apliecināja arī fakts, ka katrs mežā dungoja kko no viņa ''priekšstarta superseta''. Jau uz 1. kp horizontāles izskatījās pārāk neizteiksmīgas, un ar to jau sākās. 2. kp - līdzīgi nevaru iztēloties reljefa formas, un paskrienu garām kp. Kopā jau 2 minūtes nočakarētas. Tas liek palielināt ātrumu, un jau pēc pāris kp esmu noķēris Egīlu un Šaci. Jūtu, ka viņi šodien nespiež uz ātrumu, tāpēc dodu prom, bet atduros pret kļūdu. Atkal jāsāk viss no sākuma. Paspēju noķert un mazliet atrauties, kad atkal uztaisu kļūdu, kas šoreiz maksāja vairāk kā minūti, un tikai veiksmīgi izvēlēts variants garajā etapā ļauj noķert abus. Bet arī varianti šodien mani pievila. Tā vietā, lai skaisti ...

Ziniet, tik ilgi veicies man nebija sen. Liekas, ka vairāk kā mēnesi mans garastāvoklis ir augstu mākoņos. Esmu izvairījies no neskaitāmām problēmām, un caur adatas aci izlīdis no neveiksmēm. Plus vēl tas, ka jūtos pārlieku brīvs. Nav kur aizķerties. Pienākumu ir tik maz, ka ar sajūsmu ķeros pie matemātikas mājasdarba. Man liekas, ka tas ko nozīmē. Tur kaut kam ir jābūt. Pirmās atzīmes ir izcilas, un tā tas ir vienmēr. Semestri vajag iesākt uz viļņa, lai Ziemassvētkos nebūtu tik dziļi jāslīkst. Tās bija šīsdienas priecīgās ziņas. Pēcpusdienā pilēja, tāpēc, lai skrietu smagāko treniņu šonedēļ, es noslinkoju. Tā vietā izklaidēju draugus. Staigājot pa pilsētu visur gribas meklēt skaitli. Pirmo reiz ar to iepazinos Coldplay blogā. Arvien vairāk lasot par to, tas iesēdās prātā, un meklēju jaunas likumsakarības tam. L man ļoti izpalīdzēja ar laika aizpildīšanu. Vispār viņa tajā ir pro. Trešdienas vakaros piestaigāšu uz Bioloģijas fakultāti. Paldies, L. Nu jā, visi Imantas meži ir pretīgi. Šo...

Tā nu ir pienācis brīdis, kad ir jāiztēlojas nākotne. Ilgi centos ignorēt tos jautājumus: ''Par ko tu kļūsi, kur mācīsies tālāk, ko darīsi pēc ĀVĢ?'' Bet tagad ir jāsāk izkristalizēt virziens kurā došos. Sāku sadalīt prioritātes starp mācību priekšmetiem. Nelēmu laiku mācībām pieckāršot, un izmantot to maksimāli lietderīgi. Tagad plānoju kārtot 5 ex, kuru starpā būs Bio un Ķīmija. Liekas, ka šiem eksāmeniem nav dziļas vērtības, ja to rezultāti nav augsti, tāpēc ir jāstrādā papildus. Manuprāt ,lielisks risinājums ir kursi, un par tiem šodien tiku izglītots ļoti sīki. Viss izklausījās vienkārši, bet laiks. Tas vienmēr rada problēmas tur, kur to nav. Braucot mājās un skrienot, to vien plānoju, kā nākamos 8 mēnešus. Sākumā nonācu pie izvēles: Bio,Ķīm vai JWOC. Nemācēju atteikties, tāpēc sīki uzzīmēju nedēļas ideālo modeli vēlreiz. Pārplānoju ierasto dienas kārtību, atzīmēju prioritātes, pārsktīju laikus, izvērtēju iespējas, un beigās sanāca, ka man ir ļoti daudz brīvs laiks...

Ir tāda laba sajūta, kad piektdienas pēcpusdienā izskrien ārā no skolas ar tukšām rokām un vēju matos. Nedēļas nogale sākās kinoteātrī, kur miljons* draugu saskrējās īstajā vietā un laikā. Mans mērķis bija redzēt Taking Woodstoc, tāpēc garās sarunās par pārsteigumiem neiedziļinājos, bet ar puišiem devos tālāk. Pati filma gan nebija tas, ko es gaidīju, jo pietrūka mūzikas, bet hipijus parādīja no visām pusēm. Tad aizlidoju uz Jūrmalu, un, kad iegāju iekšā mājā, acīs iecirtās dūmu mākonis. ~20 mazgadīgas meitenes skraida pa pagalmu peldkostīmos (hot hot hot) un stipri pārspīlē ar grādīgiem dzērieniem. Kaut kāds stulbums.* Aizeju gulēt diezgan vēlu, jo to ķērkšanu tak nevar izturēt. Nākamajā rītā spiedu uz Cēsīm. Tur notika Džungļu Rudens 2009. Pēdējos gados šīs sacensības savu līmeni tur ļoti augstu. Šoreiz ar bija saulains. Par distanci, cerams, uzrakstīšu vēlāk. Viss labi līdz uzzinu, ka Robim šodien liela diena, bet man par to pasaka parkinga kasieris. Forši? Visu palaidu garām! Lai ...

Laika izjūta man pēdējā laikā ir diezgan vāja. Jau biju ievērojis, ka attopos mājās bišku pēc deviņiem, bet nevaru nosaukt nevienu iemeslu, kāpēc 4 stundas pavadīju ceļā no skolas. Literatūras stundas velkas mūžību, bet psiholoģijās zvans noskan ļoti agri. Tam nav ne vaina, taču šodien gadījās pavisam nelāgi. Pērkot vilciena biļeti, secināju, ka tikko aizbraucis mūsu vilciens, kaut arī brīdi iepriekš biju pilnīgi pārliecināts, ka laiks kā jūra. Tad nu nācās atteikties no iespējas skriet 15niecē, bet tā vietā beidzot atrast RIX2. Ja atceries, tad decebrī bijām Slapjajām kājām . Šoreiz, vērojot lidmašūnu pacelšanos, kārbu atradām. Pārējo skrējiena daļu varētu nosaukt par ''virziens uz atmiņu''. Itkā būtu kkas jāuzraksta par to, ko darbadienās es daru dienas pirmajā pusē, bet tas lasāms visur. Lainuko ķīmija ir ieguvusi manas mīļākās stundas statusu, un arvien vairāk sliecos kārtot fizikas eksāmenu. Un vēl, Muse nostiprinājušies manā ''most played'' topā tā...

Anšlava Eglīša ''Līgavu Mednieki'' bija mana pagājušo brīvdienu aizraušanās. Pamostos un, pirms izkāpšnas no gultas, stundiņu palasu. Brokastojot netīšām izlēju tēju, jo uzmanību koncentrēju uz grāmatu. Iekāpu šūpuļtīklā un, kamēr citi mājinieki darīja kko lietderīgu, lasīju. Braucam uz laukiem, protams, es visu ceļu lasu. Uz jautājumiem neatbildu (nu lab šitas ir ar citreiz). Kamēr citi skatās, kā Dinamo tiek sagrauti mājās, es esmu iedziļinājies grāmatā. Varētu teikt, ka 10 stundas diennaktī ieurbos tajās 300 lpp. Acis vienkārši kubā. Bet darbs izlasīts Vijai par prieku. Sestdienas vēlā vakarā, kad biju gana daudz dalasījis, pēkšņi izlēmu, ka jāaizbrauc uz Vecrīgu. Tur māksla aiz katra stūra. Miegs par laimi nenāca, tāpēc paspējām redzēt gana daudz + tūre pa Vecrīgas spotiem, kuri gaida savu kārtu manā plānā. Mūsu uzmanību Baltajā naktī visvairāk izpelnījās Ķīmijas bārs. Vīrs no pašas Amsterdamas atceļojis ar laboratoriju, no kuras plūst NH3 jeb sausā ledus baltās mēl...

Vasara bija forša. Tajā notika viss, ko gaidīju, ko negribēju un ko tikai sapņos ieraudzīju. Bagātākā vasara so far. Un Muse: Resistance albūms dārd pa istabu.

Bļāviens, ir sācies skolas laiks. Ir sācies skolas dienas režīms. Itkā cenšos tam pretoties, bet tikuntā par rīta brīvību var aizmirst, jāmežģa acis grāmatās, jāmēro ceļš līdz Rīgai un atpakaļ katru darbadienu, vakars jāpavada pie galda lasot, konspektējot un atkārtojot vēlreiz, un vēl jāpaspēj aiziet gulēt pirms 24iem. Arī personālais dators aizņem aizvien lielāku daļa mana laika. Jā, ir dažas lietas arī viduskolā, kas mani paceļ gaisā, bet to ir pārāk maz. Tāpēc es mēdzu tam visam uzmest, un pievērstiem kam aizraujošākam. Gribas vienkārši lekt ārā no tās vienveidības un skriet!, ko biju pieradis saulainos vakaros. Aizmirsu par Viju un nedēļas vidū vnk nelasīju ''Līgavu Medniekus'', bet aizbraucu uzskriet ''rietumkrasta zaļajā''. Nu un, ka kājas sprāgst no nātrēm un distance ir pārāk primitīva, lai par to vēl maksātu. Nu un, ka man bija jādara kas cits tai laikā. Skrēju un jutos ļoti labi. Ko nu te želoties par to. Labak būtu ēdis. Mando Diao vēljopropj...

Ir pirmdienas vakars. Parasti šajā laikā es ieslēdzu SWH un klausos jauno mūziku Lielajā vakarā. Tagad tas vairs nav (Vēljoprojām sēroju). Tā vietā vājprātīgi maldos tīmeklī, meklējot, kas palicis pāri no tā visa. Šodien atgriezos vēlreiz pie vidējās distances kartes. Grafiki, splitlaiki un ceļa varianti mani veda uz augstu rezultāu. Tā nebūtu uzvara, bet par medaļu es būtu cīnījies. Es parasti neveiksmes aizmirstu ātri, bet šodien galvā tā kļūda sēdēja diezgan bieži. Varētu teikt, ka iedziļinājos tajās 6 minūtēs līdz katrai sekundei. Radās jaunas teorijas par to, kāpēc es vispār kļūdos, un kas būtu jādara lietas labā. Meklēju komandu Tautas rogainingam. Miera mūzika šovakar.

Rudens pirmajās brīvdienās pabiju tuvāk Baltijas jūrai, Ventspilī. Sarežģītā piejūras reljefā norisinājās Latvijas čempionāts vidējā distancē un stafetē. Saulains un vēss laiks bija ideāli piemērots skriešanai. Pirms starta gatavojos pierādīt, ka vidējās distances šogad ir mana specialitāte. Es biju gatavojies uz tehniski sarežģītu distanci. Jutos labi gan fiziski, gan psiholoģiski. Visam vajadzēja būt kārtībā. Ātri sāku distanci, un tik pat ātri arī visu zaudēju. Kā redz, pēc 2. kp skrēju daudzmaz pareizā virzienā, bet tad ieraudzīju apkārt vairākus cilvēkus staigājot apkārt un rokot. Man, protams, arī vajadzēja apstāties, sākt šaubīties, skriet visiem pakaļ un pieņemt stulbus lēmumus par manu atrašanās vietu. Tā rezultātā atstāju 4,5 minūtes un kkādu rezultātu. Kad kp tika atrasts, izdomāju planu turpmākajai distancei - paļauties tikai uz veiksmi. T.i. orientējos diezgan rupji un skrēju maksimāli ātri. Protams, ka tā darīt nav gluži prāta darbs, un finišā man paziņoja, ka neesmu paņē...

Nerakstīju sīkāk par Ungārijas festivālu, jo distancēs un rezultātos neko ievērības cienīgu nesaskatīju. Iespējams, viss būtu pagriezies savādāk, ja jau pirmajā dienā uz 1. kp nebūtu DSQ. Tas arī viss, ko par to pieminēšu. Pēc tam nedēļu vēlāk es pabiju Alpos. Zīmīgi, ka jau otro reizi šovasar. Pēdējās neskolas dienas pa skaisto. Nemācēju līdz pašam Monblānam uzkāpt, bet līdz sniegam gan. Es pārspēju savu personisko augstuma rekordu, 3815m virs jūras. Sajūtas? Retināto gaisu jūt un laime pāri malām. Pāris dienas vēlāk pavēroju varenu skrējienu, kurā piedalījās pāris tūkstoši dalībnieki, un distance veda apkārt Monblānam. Kāpums ap 9km un distance ap 160km. Es tikai vēroju to visu no malas. Bet nu tas ir jāredz, kā puiši un arī meitenes pārspēj visas manas iedomātās cilvēka spēju robežas. Ir doma pēc 10 gadiem arī pamēģīnāt. Bravo! tiem, kas finišēja. Un finiša brīdis bija īpaši aizkustinošs. Tepat Latvijā bija jāatceras vecā taciņa uz Āgenskalnu. Tur mani sagaidīja manas meitenes, un ...