EL piezīmes

Divu dienu pārgājiens Šveices Alpos uz Limerensee man mētājās starp grāmatzīmēm gadiem. Vienā no vasaras pēdējām siltajām diennaktīm beidzot pārvarēju visus tos muļķīgos iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, un vienkārši izrāvos ārā no komfortablās ikdienas Cīrihē. Lai arī došanās kalnos vienam nav prātīga doma, iespējams, tieši tas padarīja šo pārgājienu tik atmiņā paliekošu, un vēlējos piedzīvoto piefiksēt blogā. Agrā piektdienas rītā, kad devos uz darbu, nekas nelieicnāja, ka šīs būs tā diena. Vēlāk, papētot fantastisko laika prognozi (8 grādi naktī bez nokrišņiem un vēja) un paskaitot atlikušās vasaras dienas kalendārā, spriedu, ka šodien visticamāk ir pēdējā iespēja šosezon iziet sen kāroto Limeren maršrutu. Darbā līdz pusdienām paspēju visu samest pa vietām un pat iziet nepilnu stundiņu paskriet. Fiksi sametu somā telti, guļammaisu, paklājiņu, pusdienu pārpalikumus, gāzes baloniņu ar tējas maisiņiem un dažas drēbju kārtas. Pirms pametu mājas steigā mazliet satraucos, vai kaut ko neaiz...

Sacensības norisinājās 1200 metru virs jūras esošā Muller ciemata, kuru ieskāva stāvas klinšu sienas un augstumam atbilstošs skujkoku mežs. Uz pirmo punktu bija jāpaceļ 55 metri pa ceļu. Lēnām tipinot augšup, ceļa labajā malā vēroju mežonīgo apvidu, kurā tūliņ pašam būs jādodas iekšā. Kartē attēlotais baltais mežs bija akmeņains, ar nelīdzenu zemsedzi, sūnām apaugušiem izciļņi, neredzamiem caurumiem un stumbeņiem. Tuvojoties kontrolpunkta rajonam, jau laicīgi ieraudzīju milzīgu akmens bluķi, kura pakājē atradās prizma. Taču skriešus doties līdz mērķim nevarēju. Vienkārši nespēju pārvarēt bailes veiklāk izlēkāt pa minētajiem šķēršļiem mežā. Zemē gulošie stumbri un apsūnojušie akmeņi bija mikli un ļoti slideni. Tobrīd nodomāju, ka riskēt ar satraumēšanos šodien nav tā vērts, un labāk pataupīt spēkus atklātākiem distances posmiem. Tā kā apvidū pārvietojos lēni, tad orientēšanās ritēja gludi. Jau ceļā uz 2. kp panācu divus priekšā skrienošos, kuri, acīmredzot, komentētu pretējo. Uz 3. kp s...

Šveices vasarā vairāk kā  via-ferrata  un kalnu pārgājieni mani aizrauj orientēšanās sacensības Alpos. Jo augstāk, jo labāk! Trīsdienu tautas sacensības norisinājās augstkalnē starp Andermatt ciemu un Furka kalnu pāreju. Tā kā pāris reizes šajā rajonā jau biju pastaigājies ar ģimeni un draugiem, pirms pieteikšanās apmēram iztēlojos skriešanu pa pļavām un augstumam raksturīgo laikapstākļu maiņu.  Pieteikšanās brīdī mazliet māca šaubas, vai garā distance ar 400+ m kāpumu būtu šībrīža pieticīgajai fiziskajai sagatavotībai adekvāta, bet pēc MP komentāra: "Nav ko ākstīties," nolēmu tomēr iet uz pilnu banku. Programmā divas garās distances, 7.4 km, 495 m kāpums un nākamajā dienā 9.5 km, 400 m kāpums. Rakstā sīkāk iedziļināšos savos iespaidos par abiem skrējieniem.  Pirmās dienas rītā lija lietus, redzamība bija diezgan vāja. Kalnos vēlās biezi mākoņi, gaiss bija vēss un mitrs, bet brīdī, kad sasniedzām Andermatt, lietus mitējās. Sacensību centrs atradās 2400 m augstumā, un...

Oktobra sākumā startēju kārtējā Šveices orientēšanās kausa posmā, garajā distancē, kurš norisinājās Braunwald ciematā. Izvēlējos startēt Elites grupā, lai arī bija pieejamas vēl četras zemākas M21 kategorijas. Noskaņojums pirms sacensībām bija tāds, ka vēlējos pēc iespējas vairāk izbaudīt piedāvāto orientēšanās apvidu, un visgarākā 12.8 km garā distance ar 600 m kāpumu mani nebiedēja. Rezultāts šoreiz likās otršķirīgs. Iespējams, viena no būtiskākajām gatavošanās sastāvdaļām bija saliktajiem ogļhidrātiem bagātas četras maltītes pirms sacensībām. Garajās distancēs iepriekš tas izrādījies gana izšķirīgs aspekts, it sevišķi distances beigu daļā, bet citādi īpaši distanci negatavojos. Sacensību centrs atradās 1300 m virs jūras, un svētdienas rītā tas bija bieza miglā tīta. Ilgi neuzkavējos, parakstīju anti-dopinga līgumu, un laicīgi devos uz startu. Līdz startam kājām bija jāmēro 2.5 km ar gandrīz 400 metru kāpumu - labi iesildījos. Kad nonācu starta vietā, starp miglu un mākoņiem i...

Vasaras beigās tradicionāli Cīrihē viesojās vecāki un nu jau deviņgadīgais Kristofers, jaunākais brālis. Pastaigājām pa trošu ceļiem, startējām fantastiskās orientēšanās sacensībās un vienu dienu pavadījām arī Zermatt. Stundas brauciena attālumā no Cīrihes biju noskatījis salīdzinoši vienkāršu via-ferrata maršrutu pa klints kori apmēram 2000m augstumā., kas likās piemērots Kristoferam. Laiciņš pa dienu bija ļoti piemērots augstkalnei, tāpēc, daudz nedomādams, izlēmu ģimeni vest turp. Brālis un tēvs pieāķējušies pie tiltiņa Vispirms jāpiemin, ka kontrabandā no Latvijas vecāki ievērojami papildināja manus tūrisma inventāra krājumus. Telts, pumpis, alpīnisma sistēmas un karabīnes, kuras tagad pietiek ekspedīcījām četrām personām. Maršruts sākās tehniski vienkāršs, bet pamazām kļuva arvien sarežģītāks un bailīgāks. Jāpiemin, ka pa ceļam bija iespēja neturpināt maršrutu un doties lejup no kores, piemēram, gadījumos, ja kāpšana paliek nebaudāma vai pasliktinās laika apstākļi. Sasnieg...

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Tā kā jau ceturto nedēļas nogali pēc kārtas brīvdienu rītā pilnā slēpošanas ekipējumā ar vilcienu dodos Alpu virzienā, šajā rakstā vēlos rezumēt savu pieredzi Šveices slēpošanas kūrortos līdz šim. Brokastoju īsi pēc septiņiem no rīta, ārā vēl tumšs, termosā uzleju tēju līdzņemšanai. Zem sniega drēbēm apakšā pavelku muguras un astes aizsargus, kabatās sastumju mīļākos pilngraudu cepumus un riekstus. Savācu no pagraba sniega dēli, uzlieku uz muguras un lielajos zābakos sāku maršēt cauri savam rajonam dzelzceļa stacijas virzienā, pa ceļam no šķērsielām pievienojas arī citi ar ķiverēm galvās. Centrālajā stacijā jau dzirdama pamatīga rosība, ne mazāka kā darbadienu rītos. Uz perona burzmā satiekos ar brauciena kompāniju. Brīvas sēdvietas vagonā neredz, vilciens ir pārpildīts, atliek vien piesēst uz trepītēm, kaktos kaudzē samests ziemas aktivitāšu inventārs. Rīts augšā pie pacēlāja Ceļā pa logu vērojam kā no tumšā Alpu silueta aust saule, pārrunājam dienas plānu. Mazāk kā divās stun...

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...