EL piezīmes

Rakstā minēšu pāris nesen labu iespaidu atstājušus notikumus. Pirmkārt, kārtējā dzimšanas dienas ballīte izvērtās stipri jestrāka, kā sākumā to iztēlojos, un, otrkārt, mēnešiem gaidīts mūzikas notikums, pēc kura dzīve tagad mazliet citādāka.  Man jau 28 gadi. Lai slāpētu skumjas par vecumu, nevarēju iedomāties labāku scenāriju jubilejai, kā pavadīt to Latvijā un svinēt tuvu draugu lokā, kur jautrība garantēta principā vienmēr. Pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, blandoties pa pasauli, biju patiesi noilgojos pēc dzimtenes, tāpēc pats sev uzdāvināju nu jau tipiskas nedēļas nogales aviobiļetes uz Rīgu. Sešpadsmitais februāris šogad iekrita sestdienā, kad Latvijā valdīja netipiski silts un saulains laiks un kad Kaņiera ezera takas tik tikko bija atsedzis kūstošais sniegs. Turp arī uzaicināju viesus nelielā pastaigā līdz saulrietam. Svētku vakariņās iekodām burgerus manā mīļākajā Ragaciema ēstuvē "Ribas". Vakaru turpinājām vecāku mājās Jūrmalā, kur kurinājām pirti un līdz vēlai stu...

Novembra pašā sākumā jau saņēmu pamatīgu patriotisma devu, apmeklējot kora koncertu Terra Choralis Cīrihē. Programmā latviešu un šveiciešu kori izpildīja viens otra populārākās dziesmas, kā arī bija dažiem pārsteigumi, piemēram, kvintets "Tautumeitas", kura mērķi šai pasākumā tā arī nesapratu, un autentisks jodelējums, kuru, savukārt, vēroju ar atplestu muti, jo pirms tam neko tādu nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. Auditorijā ar KK&KK spriedām, ka tovakar sajūta bija kā mazos dziesmu svētkos, ņemot vērā, ka koris tribīnēs nekautrējās laist vilni, klāt bija Latvijas televīzija un ka koncerts tika noslēgts ar "Saule, Pērkons, Daugava" un "Pūt Vējiņi". Savukārt, Lāčplēša dienā Cīrihes latvieši tika aicināti uz kinoteātri, kurš man bija pazīstams tikai pēc jautrās vakarēšanas vasaras beigās ar draugiem. Vēlā svētdienas rīta seansā tika izrādīta aizkustinoša Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika". Filma likās ļoti interesanta, un b...

Daži notikumi vasaras pirmajā pusē palikuši atmiņā tik skaidri, ka saņēmos pārtraukt sausuma periodu blogā ar nelielu atskatu uz vērtīgākajiem no tiem. Pirmkārt, galvā vēl joprojām jūtama tā duna un vājprāts, kuru piedzīvoju Arcade Fire koncertā. Pirms došanās uz Cīrihes, šķiet, labāko koncertzāli nebija īsti priekšstata, cik spējīgi grupa spēlē uz skatuves un ko sagaidīt programmā. Bet par koncertu sapņoju jau kopš pērna gada sākuma, kad viens pēc otra iznāca singli no gaidāmā studijas albuma Everything Now. Bieži tos klausījāmies nedēļas nogalēs Rīgā. Tiklīdz tika izziņota koncertturneja ar pieturu arī Cīrihē, pāris biļešu dāvanā Ziemassvētkos likās loģisks solis. Likās, mūzikas pasākumi ir viena no tām lietām, kas mums patiešām sanāk. Taču nākamie mēneši līdz koncertam pagāja pilnīgi citā gultnē, un beigās pat raisīja jautājumu, vai vispār kopā vērts koncertu apmeklēt. Bet, pienākot lielajai dienai, neticamā veidā spēju aizmirst par realitāti, un pilnībā ļauties priekam un ritmam,...

Jāsaka, ka biju vīlies pēc Red Hot Chilly Peppers koncerta Lucavsalā. Tā kā koncerta teritorijā ieradāmies dažas stundas pirms sākuma, tad viena no laika īsināšanas nodarbēm bija FBI rīkotā pasākuma salīdzināšana ar trīs dienu mūzikas festivālu Salacgrīvas Zvejnieku parkā. Pirmais, kas iecirtās acīs, bija sabiedrības atšķirības, Rīgas mikrorajonu pamatiedzīvotāji pretstatā Baltijas hipster jaunatnei un ģimenēm. Pirms koncerta uzkrāto sajūsmu varēja ātri aizmirst, galvenokārt, diametrāli pretējās savstarpējās sapratnes un pieklājības normu dēļ. Salacgrīvā vairāku mākslinieku uzstāšanās Tāpat mūzikas pasākumiem nepieradinātā publika tā vien gaidīja brīdi, kad pēc iespējas lielāku daļu iemūžināt draņķīgā video materiālā, kamēr Positivus nepacietīgos atturēja no telefona izstiepšanas virs galvas, skaidri ziņojot, ka viss kultūras saturs pēc pasākuma būs skatāms televīzijā. Nevaru nepieminēt primitīvos skatuves gaismošanas risinājumi, kurus tā arī nepapildināja neviens specefekts pipar...