EL piezīmes

Fakts, ka laboratorija ir ciet jau trešo nedēļu. Dzīvojos pa Cīrihes mitekli. Nav daudz pienākumu. Lai noturētu optimistisku noskaņojumu, uz loga uzrakstīju vienkāršu darba dienas režīmu. Spriežot pēc tā, cik daudz no tā sanāk izpildīt, ar disciplīnu mājās man ir gaužām švaki. Cerēju darbam atvēlēt septiņas stundas dienā. Realitātē izpildu mazāk kā trīs, bet pārējo nodeldēju muļķībās. Jāpiestrādā pie motivācijas, jāatgādina sev par nospraustajiem mērķiem, jāpaskatās, kā šī situācija izskatās ilgtermiņā. Pirms saulrieta aizeju skriet vai palokos uz paklājiņa. Parasti tā ir arī vienīgā reize dienā, kad izeju ārā. Tur tāda pēkšņa brīvības sajūta. Fiziski izsmeļošie skrējieni garīgā ziņā tieši uzlādē. Apkārt no visām malām plaukst pavasaris. Mežs smaržo pēc siltuma. Gribās orientēties, bet Šveices orientēšanās federācija aizliegusi treniņus ar kontrolpunktiem pašreizējo higiēnas prasību dēļ. Atcelti arī mani šīgada sporta mērķi - lielās orientēšanās un skriešanas stafetes. Pārdzīvošu. ...

Ekskursijas pikniks ar brāli Dažus mēnešus nepublicēju dienasgrāmatas ierakstus, iespējams, tīri slinkuma dēļ. Gada pirmajā rakstā konspekta veidā sakopoju notikumus, vērtējumus un vīzijas, kuras būtu vērts iemūžināt šajos pierakstos. Pērn decembrī tradicionāli sanāca biežāk kā parasti dzīvoties pa korporatīviem un privātiem pasākumiem. Piemēram, amerikāņu kolēģu organizētā Pateicības diena vai destruktīvu kopmītņu ballīti, kas mazliet atgādināja semestra noslēgumu Upsalā. Vai diametrāli pretējā noskaņojumā savā dzīvoklī adventes sveču gaismā sacepām kaudzi cepumu. Bet vispār 2019. gads atmiņā paliks ar pāris skaistām nedēļām Jaunzēlandē, vasarīgu Bon Iver koncertu, velosipēdiem un brokastīm Bāzelē un silto Vaivaru Balvas nakti. Cīrihē klājas labi. Gribas domāt, ka šī ir labākā vieta kur dzīvot vienam. Pēdējos mēnešus cenšos dažādot ikdienu, laiku aizpildu ar spontānām haltūrām uz velosipēda vai treniņiem. Pašlaik skrienu četrreiz nedēļā un papildus vēl apmeklēju spēka un līdzsva...

Oktobra sākumā startēju kārtējā Šveices orientēšanās kausa posmā, garajā distancē, kurš norisinājās Braunwald ciematā. Izvēlējos startēt Elites grupā, lai arī bija pieejamas vēl četras zemākas M21 kategorijas. Noskaņojums pirms sacensībām bija tāds, ka vēlējos pēc iespējas vairāk izbaudīt piedāvāto orientēšanās apvidu, un visgarākā 12.8 km garā distance ar 600 m kāpumu mani nebiedēja. Rezultāts šoreiz likās otršķirīgs. Iespējams, viena no būtiskākajām gatavošanās sastāvdaļām bija saliktajiem ogļhidrātiem bagātas četras maltītes pirms sacensībām. Garajās distancēs iepriekš tas izrādījies gana izšķirīgs aspekts, it sevišķi distances beigu daļā, bet citādi īpaši distanci negatavojos. Sacensību centrs atradās 1300 m virs jūras, un svētdienas rītā tas bija bieza miglā tīta. Ilgi neuzkavējos, parakstīju anti-dopinga līgumu, un laicīgi devos uz startu. Līdz startam kājām bija jāmēro 2.5 km ar gandrīz 400 metru kāpumu - labi iesildījos. Kad nonācu starta vietā, starp miglu un mākoņiem i...

Vasaras pirmajā nedēļas nogalē pie manis viesojās AG. Plāns bija pavisam vienkāršs - kalni, kalni, kalni. Trīs dienas nodzīvojāmies pa Alpiem, ka šķita, 72 stundu laikā vairāk atrodamies dabā nekā pilsētā. Rakstā mani komentāri par vienu perfektu dienu Šveices vidienē. Īsi pēc tikšanās lidostā nometām mantas dzīvoklī, no pagraba paķērām alpīnisma sistēmas, ķiveres un karabīnes, un taisnā ceļā devāmies uz Kandersteg, mazu ciematu  Kandertal ielejas augšgalā (1170). Kaut arī ģeogrāfiski vieta plašākai pasaulei pazīstama ar Instagram karsto punktu - Oeschinensee, mums padomā bija pievilcīgs via-ferrata maršrus ielejas otrā malā. Vispirms jāatzīst, ka lielu lomu fantastiskajai dienai spēlēja labais laiciņš, praktiski neviena mākonīša. Neizbēgami saule atstāja tumšu pigmentu uz ādas. Rīta saulē klints, pa kuru augšup uz Allmenalp (1729) veda mūsu maršruts bija patīkami uzsilusi. Līdzās gāzās iespaidīgs ūdenskritums, kurš, visticamāk, ūdeni gūst no kūstošā sniega virsotnēs. Posmos...

Mēneša sākumā startēju Šveices lielākajā akadēmiskā sporta pasākumā, SOLA stafete, kur šogad skrēju savdabīgo trešo etapu, 5.91 km ar neatslābtošu 415 m kāpumu no pilsētas robežas līdz populārai panorāmas skatu vietai Uetliberg kalnā. Rakstā par gatavošanos sacīkstēm un paša iespaidiem skrējienā. Kad gada sākumā institūta menedžments izziņoja pieteikšanos kādā no četrām institūta komandām, pat iedomāties nevarēju, ka 14 cilvēku komandu spēsim nokomplektēt tikai no mana profesora zinātniskās grupas jo pērn bijām vien trīs, kuriem skriešana šķita dabisks brīvā laika pavadīšanas veids. Nezināma iemesla dēļ, mēnešiem ritot, arvien biežāk dzirdēju kā kolēģi pievērsušies skriešanai un lepojās ar kārtējo rekordu noskrieto km ziņā, un guvuši pārliecību pār saviem spēkiem, kandidēja uz arvien garākiem etapiem stafetē. Dažas nedēļas pirms stafetes pārdzīvojumi par skrējieniem, skriešanas inventāra salīdzināšana, skriešanas maršruti kļuva par ierastu sarunu tematu kafijas pauzēs un sapulcēs. Pēk...

Lieldienu brīvdienās uz vairākām dienām paviesojos Latvijā, un piedalījos divās orientēšanās sacensībās. Ja neskaita pāris Magnētus ziemā, pirms 10 mēnešiem Pāvilostas kāpās bija arī pēdējā reize, kad skrēju ar karti. Tā kā pavasarī vidēji vismaz trīs stundas nedēļā tagad sanāk paskriet, tad nolēmu šogad sacensībās vēl neatstāt elites grupu, lai arī tas nozīmētu cīņu tikai par nepalikšanu rezultātu tabulas apakšā. Priecēja, ka abās distancēs pieteicās vērā ņemams pulks spēcīgu vietējo orientieristu, un bija patīkami salīdzināt savu sniegumu, ja ne kopvērtējumā, tad vismaz atsevišķos etapos ar pārējiem. Pirms sacensībām uzkāpu uz svariem - 82.5 kg. Esmu par 5 kg smagāks kā pērn šajā laikā. Pieņemšanās svarā šķiet loģiska pēc divkārt mazāka mēnesī noskrieto km apjoma un struktūrproteīnu īpatsvara pieauguma ķermenī. Tagad dažāda veida vingrošanās pavadu gandrīz trešdaļu no savām fiziskajām aktivitātēm. Šajā rakstā atstāstīšu savus iespaidus par vidējo distanci Ziemeļu Divdienās, pēc tam...

Tasmāna jūras pludmale Pēc karstās pludmales un palmām Fidžī pārlidoju uz Jaunzēlandi, kur pavadīju Ziemassvētku un Jaunā gada laiku. Christchurch lidostā, kas atrodas dienvidu salas austrumkrastā, ierados pirmajos Ziemassvētkos, dienā, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet pirmās dienas uzdevums tieši pretēji bija mērot gandrīz 600 km garo ceļu uz salas pretējo krastu, kur biju sarunājis naktsmājas. Tā kā Jaunzēlandē ierados tieši tūrisma sezonas karstumā, nogaidīt līdz nākamai dienai viesnīcā vai īrēt automāšīnu pēdējā brīdī izmaksātu neadekvāti dārgi. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka esmu gandrīz 28 gadus vecs, nav ģimenes un atbildības, nolēmu pilnībā paļauties uz stopēšanu. No paziņām biju dzirdējis, ka šajā valstī tas esot atzīts pārvietošanās veids, un noteikti drošāk kā citur pasaulē. Tiklīdz tiku cauri robežkontrolei lidostā, vispirms tuvumā esošajā kūkotavā pieprasīju kartona kasti, uz kuras uzzīmēju pāris apdzīvotu vietu nosaukumus, kas likās atpazīstami autobraucēj...

Pirmajās dienās viesnīcā no rītiem modos ap četriem. Dažas stundas bija jāpagaida, līdz uzaust saule. Likās, ka neliels skrējiens pa pilsētu svētdienas rītā ir labākais, ko varu darīt jaunā vietā. Jāatzīst, ka tas gan radīja diezgan nepareizu pirmo iespaidu par lielpilsētu, jo ielas, pakalpojumu vietas un transporta mezgli bija pārsteidzoši tukši. Tikai tuvojoties parka perimetram ievēroju cilvēku straumes, kas laikam tāpat kā es līdz ar gaismu pametuši ligzdas un svētdienu sākuši ar vieglu skrējienu. Manīju arī pāris entuziastus, kas pa šaurajiem parka celiņiem izpildīja AIIT, spriežot pēc bļaustīšanās tik dievīgi klusā stundā, lai dod ceļu. Skrienot caur debesskrāpju kvartāliem, apkārt uz brīdi neredzēju vispār nevienu dzīvu dvēseli, un baisi augstie stāvi nepavisam neizskatījās, ka kādreiz būtu apdzīvoti. Brīžos, kad sanāca uzskrēju kādā pakalnā virs pilsētas, skatam pavērās bezgalīgas platības ar smalku apbūvi. Vēl joprojām grūti aptvert, cik plaša ir pilsēta un cik liela daļa p...

Dažus mēnešu gadā Cīrihē trešdienu vakaros iespējams doties orientēties, un šoreiz rakstā par vienu no šīm nedaudzajām reizēm. Garas un izsmeļošas darbadienas beigās metos uz pavisam netālo mežu, kur vietējais orientēšanās klubs bija izlicis pāris salīdzinoši vienkāršas distances. Starta vietā pulcējās vairāki desmiti entuziasti, kur pret reģistrēšanos prastā žurnālā pretī saņēmu karti un īsus norādījumus par distanci. Lai arī spīdēja saule, apvidus pēc lietus vēl nebija izžuvis. Tas, savukārt, ļāva tā pa īstam sajust raksturīgo meža smaržu, ko pēdējo reizi, šķiet, atceros vien no pagājušās vasaras slapjajām trīsdienām Daugavas lokos. Turēt rokās sporta karti pēc pusgada pārtraukuma likās mazliet neveikli, bet vēlāk jau raiti iemanījos plānot etapus, pieskatīt kompasu un plūstoši manevrēt starp šķēršļiem ceļā uz kārtējo kontrolpunktu. Dažos etapos pat ar nelielu azartu sanāca sacensties ar citiem skrējējiem. Neiztiku bez dažām muļķīgām kļūdām tīri neuzmanības dēļ. Pēc nepilnas pusstun...

Iepriekšējā rakstā pārsvarā izklāstīju savus iespaidus un notikumus pirms sacensībām, bet tikpat, ja ne vēl aizraujošāka bija komandas dārza pēcballīte, kuras viesu sarakstu patiešam veidoja tikai ar komandu tieši saistītas personas. Kamēr uz grila cepām dārzeņus un gaļu, līdz vēlai stundai dalījāmies piedzīvojumos par katrs savu no dienas garumā noskrietajiem 14 etapiem, noniecinājām konkurentus un svinējām jaunas draudzības. Uzklausot komandas biedru pieredzi, pašam jau radās idejas, kuru etapu gribētu izmēģināt nākamreiz, ja būs tāda iespēja. Liela rosība notika virtuvē ap autentisku itāļu kokteiļu pagatavošanas meistarklasi komandas biedrenes izpildījumā, pēc kuras gūtās iemaņas uzreiz turpat varēju pielietot. Tādu kā 'komandas garu' sacensību brīdī tā īsti neizjutu, taču vakara jautrības laikā tas tika kompensēts ar uzviju. Pirmdienā, ņemot vērā, ka stafetē startēja vairāk kā puse institūta kolektīva četrās komandās, emocijas darbā vēl nebija rimušas. Piemēram, pie pu...

Šoreiz rakstā par manām, iespējams, gada svarīgākajām sacensībām sportā. Šī bija otrā reize, kad startēju Šveices masveidīgākajās skriešanas sacensībās. Šoreiz mazliet vairāk par to, kā uzvedos pēdējās dažas dienas pirms starta, un sīkāk iztirzāšu iespaidus trasē. Četras dienas pirms sacensībām noskrēju t.s. atslēgas treniņu (divi 12 minūšu intervāli sacensību tempā) pa gaidāmo trasi. Pēc seguma distancē izvēlējos piemērotākos apavus, iegaumēju dažus atskaites punktus un izpētīju distances divas smagākās vietas - 80 un 130 m stāvus kāpumus. Divas dienas pirms sacensībām noskrēju lēnu koptreniņu tīri fiziskās formas pieslīpēšanai un pašpārliecinātības celšanai. Palielā kompānijā izskrējām skaistu maršrutu apkārt ezeram, pa ceļam veicot dažus īsus sprintus. Skrienot netipiski daudz pļāpājām un motivējām viens otru gaidāmajam startam. Uzreiz pēc treniņa uzsāku striktu makaronu diētu. Divās dienās apēdu apmēram kilogramu, iekļaujot makaronus gandrīz katrā ēdienreizē. Pēdējā vakarā neform...

Līdz gada lielākajam sporta notikumam Cīrihē atlikušas četras dienas. 14 etapu SOLA stafetē startēšu jau otro reizi. Pērn , pateicoties mērķtiecīgiem treniņiem, izdevās ļoti labs skrējiens, un uzrādītais rezultāts pārsteidza ne tikai komandas biedrus, bet arī vairumu kolēģu visā institūtā, par ko pats lepojos ar sevi, un cēla pašapziņu par savām spējām. Bet ne pirmo reizi dzīvē pie sasniegtā tā vienkārši neapstājos. Panākumi tikai uzdzen vēl lielāku izsalkumu pēc vēl augstvērtīgāka rezultāta. Šogad skriešanas treniņiem piegāju par pakāpi nopietnāk kā pērn. Noskrieto kilometru un stundu ziņā trenējos par aptuveni piektdaļu vairāk. Bez papildus treniņa nedēļā sistemātiski piedomāju arī pie gatavošanās pirms un atjaunošanās pēc treniņa. Sekoju līdzi, vai pietiekami esmu uzņēmis enerģiju, vai fokusa muskuļu grupas ir gatavas gaidāmajai slodzei, un kā ķermenis jūtas kopumā. Savukārt pēc treniņa vēl nopietnāk kā agrāk pieeju staipīšanās sesijai. Tāpat mēģinu izprast, kāda būtu visoptimālākā...

Jāatzīst, notikumi pēdējā mēneša laikā bija neliels šoks, un lika vēlreiz pārdomāt savas izvēles, paradumus un uzvedību. Pagātnē pieļāvu kļūdas, kuras tikai nesen tā pa īstam aptvēru, un tamdēļ dziļi vīlos sevī. Bet ne par to būs raksts. Saullēkts ceļā uz darbu Cīrihē gaisā jūtams pavasaris. Vējjakas atstāšana mājās un saulesbrilles kļuvušas par ikdienu. Ar KK esam pasākuši pusdienot āra. Brīvdienas pavadu svaigā gaisā, piemēram, īsākos un garākos izbraucienos ar velosipēdu vai piknikā ar draugiem un kolēģiem. Vispār, jūtams tāds neliels satraukums par vasaras tuvumu. Jau esmu ieplānojis dažus sen gaidītus ceļojumus un pasākumus Šveicē un citur Eiropā, kuriem agrāk varbūt pietrūka drosmes un līdzekļu. Bet ja par tagadni, tad siltums atgriežas arī Cīrihes reģiona mežos, un vietējais orientēšanās klubs atsācis pāris pēcpusdienas nedēļā organizēt atvērtos treniņus kartē, kurus ar lielu entuziasmu arī izmantoju. Līdz šim pārsvarā tikai skrēju pa meža ceļiem un takām, kas pēdējos mēne...

Tieši laikā, kad Cīrihē uz brīdi parādījās tāds patīkams pavasara siltums, temperatūrai pakāpjoties virs desmit grādiem, ciemos uz nedēļas nogali atbrauca Dita. Jau iepriekš izplānojām vismaz vienu dienu pavadīt kalnos, kopā pasportot un principā tikai izklaidēties. Par dažiem no piedzīvojumiem būs šajā rakstā. Ļoti reti sanāk sportot kopā ar Ditu. Šoreiz pieaicināju uz manu mīļāko universitātes sporta kluba piedāvāto sporta nodarbību - skriešanas koptreniņu, kas mēģina vienkopus pulcēt gan ātrākus, gan ne tik ātrus skrējējus. Pirms dodamies ārā skriet, uz sporta kluba grīdas 15 minūtes izpildām vērtīgus muskulatūru stiprinošus vingrojumus. Tad seko 15 minūšu skrējiens ar tempu, kuru spēj noturēt arī lēnākie treniņa dalībnieki. Tālāk galvenā daļa - augstas intensitātes skriešanas intervālu sesija. Piemēram, šoreiz tie bija astoņi 30 sekunžu sprintiņi pret kalnu ar kopējo startu. Pēc intervāliem seko vienmērīgs skrējiens, kurā parasti grupa tiek sadalīta divās daļās - ātrie un ne tik ā...

Viens no iemesliem, kāpēc vēl joprojām notriecu stundas formatējot kārtējo subjektīvo laika atspoguļojumu savā blogā, ir pārliecība, ka agrāk vai vēlāk ieskatīšos Blogger arhīvā, it sevišķi, vājuma brīžos, kad pēkšņi vairs neredzu jēgu turpināt iesākto jeb vienkārši iztēloties konkrēto vietu un laiku perspektīvā. Varbūt analoģisks lekciju pierakstiem, kurus glabā gadiem pēc studiju beigām ar domu, ka hipotētiskā brīdī tos iedomātos pārlasīt. Nē, tā nenotiek! Pēc trīs mēnešiem pilna laika zinātniskā asistenta amatā nolēmu īsi aprakstīt manu ikdienu Cīrihē. Ap 7 no rīta izkāpju no gultas un vienatnē iekapāju šķiedrvielām bagātas brokastis. Pēc mazāk kā 30 minūtēm ar velosipēdu jau esmu pametis dzīvokli, un dodos uz universitātes campus , kas no dzīvokļa ir skatiena attālumā. Gandrīz 2 km garais ceļš uz darbu varētu šķist sīkums, taču ceļā vēl jāpārvar nepilnus 100 m augsts kāpums. Kā varēt noprast, laboratorijā ierodos jau gana možs, un parasti izvēlos nestāties rindā uz institūta kaf...

Gadskārtējais Sētas orientēšanās līgas vasaras posms Jūrmalā kopumā pulcēja gandrīz 20 dalībniekus, no kuriem uz starta kvalifikācijas skrējieniem iznāca 10 pretendenti. Pēc gada pārtraukuma Vaivaru ceļojošā balva atkal tika izcīnīta divās meistarības klasēs, vīru un sievu elitē. Saulainā pēcpusdienā Jaunķemeru kāpās norisinājās kvalifikācijas skrējieni apmēram 2 km garās distances, kuras piedāvāja orientēšanos gan smilšainā liedagā, gan mikroreljefa bagātā piejūras parkā. Kvalifikācijas distance Vīriem labāko laiku un  pole position finālam nodrošināja ZG,  veicot tehniski tīru skrējien un panākot priekšā startējošo AR jau pie 2. kp. Starp abiem sāncenšiem kvalifikācijas rezultātu tabulā iespraucās pieckārtējais čempions JT, kurš labākajam laikam zaudēja minūti. Kārtējo reizi pirmklasīgi startēja BZ, uzrādot ātrāko distances laiku meiteņu frontē, lai arī pamanījās satraumēties. Mežā savu varējumu elites grupā demonstrēja arī LT, uzrādot 2. ātrāko rezultātu. LT par sav...

Reizi nedēļā Cīrihes orientēšanās klubs rīko apvidus treniņus pilsētas tuvākajos mežos. Izrādījās, ka kartografēti ir arī mežaparki blakus manai dzīvesvietai, kur līdz šim mēdzu skriet cauri tikai pa ceļiem. Lai arī distances nav traki izaicinošas un garas, man tomēr vairāk patīk skatīties kartē nekā tīri skriet. Pēc mēneša plānoju startēt tradicionālajā somu orientēšanās stafetē, kas tad ir arī vienīgā motivācija ievērot zināmu regularitāti savās sportiskajās aktivitātēs. Sūdzos tikai par karstumu. Svelmē nejūtos stiprs. Nākamnedēļ dodos uz ziemeļiem, atgriezīšos Upsalā. Tur gan plānoju profesionālākus orientēšanās treniņus, lai gatavotos Jukolas stafetēm. Laboratorijā pārstāju veikt jaunus eksperimentus. Lielāko daļu darba dienas tagad pavadu maģistra darba rakstiskai iztirzāšanai un prezentācijas zīmēšanai. Neraksturīgi, ka nav sajūta, ka kaut ko kavētu. Šonedēļ prezentēju savu pētījumu grupas sapulcē, kas bija sava veida ģenerālmēģinājums maģistra darba aizstāvēšanai Upsalas unive...