Dažas atziņas, fakti un sajūtas par gandrīz trim pavadītiem gadiem Šveicē. Kā arī pāris argumenti, kāpēc vēl joprojām ticu, ka Cīrihe nebūs manas mājas. Pirmkārt, sākšu ar pozitīvo. Vasaras mēnešos neprognozējami mainās laika daudzuma attiecība, ko veltu darbam un izklaidēm jeb lietām, par kurām saņemu algu un kurām to tērēju. Ir nedēļas, kad esmu neprātā aizrāvies ar zinātni un laboratorijā ienāku arī brīvdienās, un ir nedēļas, kad viss apnicis un pat darbadienā atļaujos spontāni paņemt brīvu, doties izklaidēties. Acīmredzami šefs par maniem rezultātiem un šādu viļņveida pieslēgšanos darbam nesūdzas, tāpēc rodas zināma laika brīvības ilūzija. Ir tāds patīkams komforts, kad nav jāuztraucas par primārajām vajadzībām ikdienā, un varu atļauties laiku pakārtot nodarbēm, kuras sagādā prieku. Piemēram, darba laikā aiziet pavingrot, aizskriet uz upi nopeldēties, aizbraukt uz pāris dienām kalnos. Savā ziņā tas šobrīd ir gana spēcīgs pretarguments iespējām Latvijā. Bet varbūt šī privilēģij...