Šovasar viens no atvaļinājuma sportiskākajiem notikumiem bija Latvijas čempionāts orientēšanās sprinta distancēs Valmierā, kuram ieguldīju zināmu treniņdarbu skriešanas ātruma uzlabošanā. Sešu nedēļu treniņplāna galvenie uzdevumi bija skriet vismaz četras reizes un viena vingrošanas nodarbība nedēļā, ko lielā mērā izdevās arī realizēt, taču bija epizodes, mēģinot apvienot darba stundas un skriešanu, kad ķermenis ziņoja par pārpūli. Specializēti pilsētas orientēšanās treniņi diemžēl izpalika, kas beigās izrādījās arī galvenai klupšanas akmens sacensībās. Taču fiziski jutos konkurētspējīgs. Nedēļu pirms mača pusnaktī pēc tveicīgas dienas izgāju noskriet desmitnieku uz Jaunķemeru veloceliņa, tobrīd sajutu arī cerēto vieglumu kājās. Visticamāk, divi tempa intervālu treniņi nedēļā deva lielāko pienesumu manai čempionāta kaujas formai. Pirms izklāstu savus iespaidus par divām sprinta distancēm divās dienā, jāpiemin neredzēti augstā organizatoriskā kvalitāte. Bagāta infrastruktūra, ērtīb...