30 saulrieti

Nerakstīju sīkāk par Ungārijas festivālu, jo distancēs un rezultātos neko ievērības cienīgu nesaskatīju. Iespējams, viss būtu pagriezies savādāk, ja jau pirmajā dienā uz 1. kp nebūtu DSQ. Tas arī viss, ko par to pieminēšu.

Pēc tam nedēļu vēlāk es pabiju Alpos. Zīmīgi, ka jau otro reizi šovasar. Pēdējās neskolas dienas pa skaisto. Nemācēju līdz pašam Monblānam uzkāpt, bet līdz sniegam gan.

Es pārspēju savu personisko augstuma rekordu, 3815m virs jūras. Sajūtas? Retināto gaisu jūt un laime pāri malām. Pāris dienas vēlāk pavēroju varenu skrējienu, kurā piedalījās pāris tūkstoši dalībnieki, un distance veda apkārt Monblānam. Kāpums ap 9km un distance ap 160km. Es tikai vēroju to visu no malas. Bet nu tas ir jāredz, kā puiši un arī meitenes pārspēj visas manas iedomātās cilvēka spēju robežas. Ir doma pēc 10 gadiem arī pamēģīnāt. Bravo! tiem, kas finišēja. Un finiša brīdis bija īpaši aizkustinošs.

Tepat Latvijā bija jāatceras vecā taciņa uz Āgenskalnu. Tur mani sagaidīja manas meitenes, un četrstūris bija noslēdzies. Tā diena bija jāatzīmē, tāpēc ar piedzīvojumiem dalījāmies japāņu restorānā. Likās, ka viņas 3 par atkalradzēšanos bija lielākā starā nekā es, bet vasarlaika iespaidos padalījāmies. Pēcāk Magnētā sapratu, ka treniņs var būt lietderīgs, ja tam pienācīgi sagatavojas. T.i. bez ūdens un ogļhidrātiem nevar nekā.

Vakars ievilkās pie operas, kur satiku puišus. Piebrauca arī Robis, kuram jauns divritenis, glīts. Tad pēkšņi uzpeldēja Dace. Un tad nu jau sākās ballīte. Iemetām Arvi bagāžniekā un svīdām pie manis uz pirti. Tika pārspēts vēlviens rekords - 6 cilvēki iekš Polo (neticami!!!).

Pirtī iegājām!

Nākamjā dienā gulēt aizgāju pirms vakara iestāšanās, un nogulēju visu.

Šīvakara noskaņu rada 30 saulrieta dziesmas radio SWH ēterā. Lieliska mūzika. Ieslīkstu pagātnē un tā laika izjūtās.

Patīkamas sajūtas. Pazīstamas.