Awfully crazy

Ir tāda laba sajūta, kad piektdienas pēcpusdienā izskrien ārā no skolas ar tukšām rokām un vēju matos. Nedēļas nogale sākās kinoteātrī, kur miljons* draugu saskrējās īstajā vietā un laikā. Mans mērķis bija redzēt Taking Woodstoc, tāpēc garās sarunās par pārsteigumiem neiedziļinājos, bet ar puišiem devos tālāk. Pati filma gan nebija tas, ko es gaidīju, jo pietrūka mūzikas, bet hipijus parādīja no visām pusēm.

Tad aizlidoju uz Jūrmalu, un, kad iegāju iekšā mājā, acīs iecirtās dūmu mākonis. ~20 mazgadīgas meitenes skraida pa pagalmu peldkostīmos (hot hot hot) un stipri pārspīlē ar grādīgiem dzērieniem. Kaut kāds stulbums.* Aizeju gulēt diezgan vēlu, jo to ķērkšanu tak nevar izturēt.

Nākamajā rītā spiedu uz Cēsīm. Tur notika Džungļu Rudens 2009. Pēdējos gados šīs sacensības savu līmeni tur ļoti augstu. Šoreiz ar bija saulains. Par distanci, cerams, uzrakstīšu vēlāk.

Viss labi līdz uzzinu, ka Robim šodien liela diena, bet man par to pasaka parkinga kasieris. Forši? Visu palaidu garām!

Lai nu kā, visa diena pagāja čukstēšanā, jo tapa pārsteigums kam citam. Bija skaidrs, ka vakarā balēsimies, jo jāsvin mazie svētki, uzvaru un 17. Vareni. Neticēju, ka tik daudz no tā visa sanāks. Bija krietni tumšs, kad visi satikāmies Mežciemā, mājā, kurā gribas atgriezties vienmēr. Kāršu spēlēs mums vairs nepadodas un jauni cilvēki starp mums vienmēr ir pārbaudījums. Cik jēli iesākas, tik grandiozi beidzās.

Vakara gaitā tik centos salīdzināt dejošanu ar orientēšanos. Ziniet, tur tik daudz kā kopīga, principā pilnīgi nekas.

Ai, būs ko atcerēties.

*Dārta