Pāriet uz galveno saturu

Purvs

Vēlviena iespēja izcīnīt Latvijas čempionāta medaļas tika dota maratona distancē, kas šogad vilkās pa purvainu un līdzenu apvidu. No rīta intrigu saglabāja Jānis, jo vēl 4 minūtes pirms starta viņš nebija manīts. Lietus nelija.
Mērķis - skriet grupā pie līderiem pēc iespējas ilgāk. Nekad to nebiju darījis sacensībās. Tākā pēdējā nedēļā noskrēju mazliet vairāk par 2 stundām, tad uz neko spožu necerēju, bet, lai iekļūtu LK 6niekā, man nepieciešami ļoti dārgie punkti.
Kopējais starts, kā vienmēr, Ausekļa rokās, tikai pēdējā rinda nebija gluži labākā vieta. Pirmos 6 kp vidējā tempā visa grupa bradā pa purvu. Pie aukstā ūdens jau pierada ātri, bet platie grāvji dažiem izrādījās dziļāki par jostas vietu. Dažs labs arī izpeldējās rudenīgi vēsajā ūdenī. Pēc 6 kp kādu 1,5 minūti gandrīz apstājos, jo vēderā kkas nežēlīgi dūra. Noskatījos, kā visi aizskrien, bet nepalaidu pavisam, jo padsmit kilometrus vienam skriet nav īpaši patīkami. Un nokavēto ātri atguvu, skrienot uz 9. kp. Šajā brīdi grupa sadalījās. Temps paātrinājās. Kaut arī es pietuvojos līderiem, pieļāvu kļūdu nogriežot mazu līkumu, skrienot pa ūber-slapju purviņu, kur burtiski kārpoties pa zālēm atstāju daudz spēka un laika. Kļūda, kas maksāja daudz. Pieskrienot pie skatītāju kp, nevienu vairs neredzēju (+1.5 minūte no bara). F#@&! Tad nu sākās cīņa par tikšanu līdz galam. Pārējie kilometri bija diezgan vientuļi. Paspēju saskrāpēt seju, uztaisīt S veida līkumus un paskriet kopā ar Aiju Skrastiņu. Lai nu kā, līdz beigām tiku diezgan veiksmīgi, un no uzvarētāja atpaliku gandrīz 17 minūtes. Varētu teikt, ka noskrēju labi, ja ņem vērā formu un motivāciju. Pēc distances uzreiz pateicu, ka šeit vairs neatgriezīšos - pretīgs apvidus! Karte
16,8 km; 2:10:18; 7:45min/km; 6. vieta un pietiekams punktu daudzums, lai vēl būtu reālas izredzes. Tāpēc būs vien jāskrien nākamnedēļ, un jācer, ka Jānis tik traki nelidos.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...