Pāriet uz galveno saturu

Trying my best not to forget

Beidzot pienāca tas 17. novembra vakars. PLACEBO! Pēc Liepājas BBP skatuves nākamo koncertu nospraudu tieši šo, kas ir jāredz. Līdz pat pagājušā gada ziemai vienīgais, kas saistīja ar šo grupu, bija tikai TheBitterEnd. Bet I.L. (meitene, ar kuru kopā izstrādāju ZPD) piespieda paklausīties kko plašāk, un nākamajā vakarā saņēmu pāris gabalus. No sākuma diezgan negribīgi, bet ar laiku ātri vien viņi iekaroja manu playlistu, un tas beidzās ar to, ka šīsvasaras sākumā paspēju noķert pat mirkli, kad iznāca jaunais albūms. Un uzreiz tika arī sarunāts ar I.L., ka iesim kopā uz koncertu, ja angļu puiši tiešām atbrauks uz LV, jo albūms ir labais. Viena pēc otras kāda no Placebo dziesmām kļuva par dienas most played pēdējos mēnešos. Bija pilnīgi skaidrs, ka otrdienas vakarā būšu pie arēnas un par viszemāko cenu nopirkšu jebkādu biļeti. Ar spekulācijām pieredze iekrāta jau no BBP, tāpēc ar pacietību un pārliecību nebija problēmu. Ļoti aktīvi centos sarunāt bezkaunīgi zemu cenu. Nebija diezko sekmīgi, jo par vidēji zemu cenu dabūju biļetes draugiem, bet līdz pēdējam brīdim pašam nebija nekā. Sūdīgi man. Bet! Draugi mani izglāba, nopērkot biļeti pie ieejas par rekordzemu cenu. Mani sasniegumi šajā jomā nobāl salīdzinājumā ar šo darījumu.
Žēl, bet I.L. koncertā nebija.
Pats koncerts noteikti bija spilgtākais šajā gadalaikā, bet jāatzīst, ka biju iedomājies, ka tauta būs vairāk un aktīvāka. Grupai jauns buņģers - atraktīvākais cilvēks uz skatus visos iespējamos veidos. Arī grupas staff pārtraukumos atrādījās publikai kā mācēja. Kopumā, cik pirmā daļa bija veltīta jaunā albūma reklamēšanai, tik otrā daļa aizrāva ar klasiskiem publikas grāvējiem. Every You, Every Me - pirmais, kas pacēla gaisā, Meds - dzīvajā tika izpildīts ideāli, The Bitter End - gaidīju/sagaidīju/no prieka uzlecu pāris cilvēkiem uz kājas. Fantastiski.
Tagad kādam laikam pietiks.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...