Pāriet uz galveno saturu

With a little help from my friends

Saulainajā svētdienā paspēju noskriet Lapsiņās Magnētu un sagrābt lapas pagalmā. Ģimene visu dienu berž, slauka, pucē un mazgā. Māja piedzīvoja atdzimšanu no 3 nedēļu grimšanas sūdos! Mēs uzvarējām.

Bet vakar Jūrmalai 50! To zināja tikai retais. Mākoņainā sestdienas dienā pie kultūras nama notika dažādi koncerti, pasākumi un atrakcijas par godu šim notikumam. Manam klubam tika uzticēts sarīkot o-distanci pa pilsētas centru. Es un Rihards tikām iecelti par organizātoriem. Sākumā par to visu smējos, bet pēdējā naktī sazīmēju miljons kartes ar pārdesmit kp pie kultūrvēsturiskām vietām, un agrā sestdienas rītā tos uzliku. Bija arī balvas un pienācīgs skaits(~40) dalībnieki, kas godprātīgi pabeidza/nepabeidza/nemaz nesāka distanci 2h laikā. Vispār pasākumus gana labs, bet tikai kādi 200 cilvēki sildīja nagus pie vareniem ugunskuriem. Mums pievienojās arī L, kas arī bija manāmi pārsteigta par šo faktu. Pasākuma kulminācija, kad vācām jau nost kp, uz skatuves kāpa Latvijas estrādes veterāni - Menuets. Jā, tie paši, kuriem jau pāri 40 un solījās vairs nespēlēt. Tad nu dienas turpinājums izvērtās kā rokkoncertā*
Nē, nu labi. Viņi spēlēja kā rokkoncertā. Mēs sildoties skaļāk/klusāk dziedājām līdzi.

Pēcāk Bilžu vakars ar vecākiem un ģimenes draugiem. Tika rādīti, stāstīt visi vasaras kalnu braucieni. Dažādi piedzīvojumi, negadījumi, pārpartumi, veiksmes un neveiksmes. Vakars jau pa pirmo, bet kāds pietrūka. (!) Secināju, ka fantastiska vasara man padevās šogad. Jo Alpos vien pabiju 3reiz.


Šovakar The Beatles dārd skaļruņos.

Komentāri

  1. Vakar, staigājot gar jūras malu, dzirdējām mūziku. Izejot uz Jomas ielas, dzirdējām, ka tas ir Menuets. Es arī tur biju. Bet uz beigām jau.
    Forši. Man patīk nejauši uziet svētkus. Jūrmalas 50. arī bija super!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...