Sesija. Baigais slinkums, un es vainoju to ģipsi. Bet kuru es gan cenšos piemānīt. Pamatīgi esmu atslābis savas izglītības ziņā, kas šajā laikā neko labu nenozīmē. To cenšos kompensēt ar noskrietajām stundām, bet treniņi arī tagad kļuvuši nekvalitatīvi.
Man ir draugi, pie kuriem var plēst ciemos. Daži izklaidē arī darbadienu vakaros. Ar viņiem noskatījos Walk The Line. Par filmu biju augstākās domās, bet vispār nebija tā, ka aizrāva. Nezinu kāpēc.
Piektdienas pēcpusdiena mātes darba kolektīva pasākumā Vecrīgā. Karaliskas pusdienas, telpas. Laķu ģimene pilnā skaitā. Kā man patīk, kad visiem atkarājas žoklis, uzzinot par ģimenes kuplumu un audzinātību.
Vispār jau tēma sīka, maziņa, bet tieši tādas jau reizēm top lielas*.
Apmēram nākamās 30 dienas esmu nolēmis diezgan radikāli pamainīt savu dzīvesveidu. Šovakar braucot mājās aizdomājos, ka vajadzētu ņem uz sevi kādu daļu gļuku, tik vēl ir jāizvēlas līdzgājēju grupa*. Jau mazliet apnicis nākamajā rītā secināt, ka vakardien principā neko vērtīgu neesi izdarījis. Turpmāk gribētu katru dienu uztvert kā jaunu iespēju, kā izaicinājumu. Piespiest sevi domāt sistemātiskāk un vēl vairāk pieturēties pie focus on your long-term goal. Patiesībā es padomāju: Kā tas būtu?, jo tagad man ir tam laiks. Ir jāmēģina. Jāmaina steigšus būtu kaut kas*.
*Šovakar klausos Gustava gabalus.
Un par ģimeni kaut kas tur ar bij'
AtbildētDzēst[Gusts]