Pāriet uz galveno saturu

ķīmķīmijaija

Nu ja jau kā agrāk, tad pie sienas pieliku Cortina d'Ampezzo reģiona karti. Patīkami atcerēties maršrutus un nobraucienus no pagājušā gada.
Pirmos divus sprinta posmus izlaidu. Rīt Latvijas Kausa 2. posmā nestartēšu. Un arī dalība nākamās nedēļas sacensībās Madonā ir zem lielas jautājuma zīmes. Manas o-izklaides tiek ierobežotas līdz minimumam. Par to jāpateicas tikai un vienīgi sponsoriem. Bet uz atlasēm es būšu atpakaļ! To es apsolu. Tā vietā pagaidām skrienu vieglus treniņus un kārtoju lietas, lai šajā sezonā varētu savākt vismaz minimālo startu skaitu.
Kamēr citi skrēja pie zvēriem, es apmeklēju Nagliņas kundzes lekciju Dzirciema ielā, jo izmēģinājuma eksāmenā ķīmijā saņēmu 74%, un vienīgais, ko skolotāja ieteica, ''Vēl vajadzētu parisināt uzdevumus''. Varētu teikt, ka 3h bija tā vērtas, lai izniekotu pusi sestdienas. Pamatīgs priekšstats par fosilajiem kurināmajiem man tagad ir, un to papildināja arī latviešu filma par skaļākajām problēmām pasaulē - Laika Jautājums. Man jau likās, ka tas CO2 daudzums, ko cilvēce saražo nav nekas tik šausmīgi ārkārtējs. Jā, viens vulkāna izvirdums saražo tik daudz oglekļa dioksīda, cik pasaule viena gada laikā.
Dienu noslēdzu ar kārtīgiem km intervāliem Jūrmalā. Smieklīgi, tā jaunā mantiņa skaitīja soļus, sanāca ne vairāk, ne mazāk kā 5381, kas gan neizsaka pilnīgi neko, bet mūzika skrienot ir baigā štelle.
Rīt laikam kuģošu. Būs baigais piedzīvojums.
Music: atsildoties uzliku Regīnas Spektores pagājušā gada albūmu.

Komentāri

  1. Cortinas nobraucieni.. Nu, nevajag jau tik ļoti spēlēt uz jūtām..
    bet- iedomājies, cik sen tas bija!? pārāk ātri viss iet uz priekšu..

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...