Pāriet uz galveno saturu

Labās ziņas

Kad prasīja, kā man iet, kāds manā vietā rupji atbildēja, ka ar mani viss cauri. Šoreiz pierādīšu, ka tomēr turos uz ceļa.
Es jau kādu laiku akli veidoju treniņplānu un it kā mērķtiecīgi pildu visus treniņuzdevumus, man ir vēl ko sasniegt šosezon.
Mūzikas kursu vidusskolā esmu apguvis uz 7 ballēm, vareni! Mana liecība? Man ir vairāki sešinieki, ar ko es neesmu īpaši neapmierināts, negāju jau nevienu skolotāju speciāli koļīt pēdējā brīdī. Jo jautrakā daļa skolai ir tagad. Beidzot viduskolu, ir jāatskaitās izglītības ministrijai par iegūtajām zināšanām. Plānoju to visu atrādīt neiespringstot. Bet tā kā man laiks ir daudz, apzinīgi ķeros pie akadēmiskās literatūras. Mācīties nav nemaz tik traki.
Tuvākais graujošais plāns- visas dienas starp bio un chem CE pavadīt uz velo. Pasākums briest pamatīgs, neko negribu prognozēt. L. sola jautrību man 5 dienu un ~300 km garumā.

Bet tagad pats trakākais pēdējo nedēļu laikā. I wanna rocknroll all night and party every day! Vakar pagalmā Arvis sasauca draugus uz svētkiem, vasaras atklāšanu, Spridzekļa dzimšanas dienu vai dārza ballīti, sauc kā gribi. Ierašanās vien jau katram bija ar kaut ko citādāka. Sākumā atzīmējām pirmo skaidro saulrietu pludmalē šogad, kas izvērtās par apjomīgu fotosesiju ar DD galvenajā lomā. Peldsezonu neveins neatklāja, bet skrituļslidošanu uz batuta mēģinājām pirmo reizi, kas ir super smieklīgi. Pokers zaudētājiem noslēdzās ar motociklistu pāra vizīti nakts vidū pie benzīntanka lodziņa ar lūgumu pēc superspēka un kontrapcepcijas līdzekļiem. Uz dancfloora karalis bija DD, kurš vakarā oficiāli tika iesvētīts kā Spridzeklis. Protams, dejot vairumam patīk labāk, kā pirms rītausmas pastaigāties pa liedagu. Necerētu azartu šoreiz izpelnījās tā vārdu minēšanas-paskaidrošanas spēle. Vairumu pērļu nemaz nevar tā uzrakstīt. Tas bija jāredz, kā MF ar AG mēģināja atrast kopīgu valodu. jautrība visa vakara garumā. Es ceru arī piepublicēt pāris fotogrāfijas.

Klausos norvēģus Royksopp

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...