Pāriet uz galveno saturu

Klubu Stafetes

Es tam īsti nebiju gatavs, bet tiku iekļauts Ausekļa superkomandā, kurai šogad mērķis bija tikai viens - uzvarēt. Jau no paša rīta Latvijas centrālo rajonu pārklāja tumši mākoņi un pelēkas lietusgāzes. Pamatīgi būvētajā sacensību centrā ierados tieši uz startu. Man tika uzticēts 3., sešu kilometrus īsais, etaps vienatnē. Komanda cīņu līdz medaļām sāka no 11. vietas pēc pirmā no septiņiem etapiem, bet es mežā iegāju kā piektais, dažas sekundes aiz ceturtās vietas. Par distanci, sākumā bija gari, ātri un pārredzemi pārskrējieni pāri kartei, kas ļāva noķert ceturto komandu jau uz 2. kp. Zīmīgi, ka noķertais nebija neviens cits, kā A. Cāns, ar kuru kopā veicu lielāko daļu garās distances iepriekšējā nedēļas nogalē, Apē. Atpakaļ Trīsciemā, Līdz 1. skatītāju kp skrēju tik ātri, cik piedzītās kājas ļāva, ~ 10 sekundes aiz A.C. Pēc skatītāju kp. bija izdevība garajā etapā apdzīt, bet, uzskrienot uz negaidīta ceļa, ~ 10 sekundes nācās atzīt kļūdu, kuru pieļāvu rupji skrienot virzienā uz kalnu grēdu. Tuvojoties 2. skatītāju kp atkal centos spiest, bet nu bija skaidrs, ka gluži labākajā formā es šodien neesmu. Pēc 2. skatītāju kp situācija joprojām nemainījās, izņemot, skrienot uz pēdējo kp, pārspēju pats sevi uz nevajadzīgām sekundēm 15. Stafeti nodevu 5., turpat, kur bijām iepriekš. Tālāk sekoja līdzi jušana, atbalstīšana un stress. Vairākkārt komanda atradās 2. vietā, atpaliekot pavisam maz, bet pēdējā etapā Lielais M devās kā 4. Visa komanda ticēja, ka Mārtiņs Sirmais bez šaubām aizvedīs komadu līdz 1. vietai. Bet malziet pietrūka, mazāk kā minūte. Šogad 2. vieta. Vīlšanās.
Pēc finiša katrs komandas dalībnieks varēja pārdomāt, kur tika atstātas dārgās sekundes. Tā tas notiek.
Savā etapā uzrādīju tikai 7. ātrāko laiku, 6,4 km noskrienot 34:34, ar vidējo ātrumu  5:25min/km. Tas ir ātri, bet noteikti vajadzēja paskriet zem 5ām uz kili, kas nav nekas neiespējams.

Dienas laikā safilmēju pietiekami daudz meteriāla, tāpēc tuvākajās dienās būšu pabeidzis video atkārtojumu  mačam. 

Komentāri

  1. Sandra Grosberga2010. gada 29. augusts 22:21

    šādās pārdomas vienmēr ir tām sāpīgākajām vietām - 2. un jā, mums 4. arī.

    AtbildētDzēst
  2. EL2010. gada 30. augusts 08:51

    True. true.

    AtbildētDzēst
  3. Ance Foršā2010. gada 30. augusts 12:18

    Nesāciet kļūt iedomīgi, nevienmēr var uzspiest uz 1. vietu. Visiem savs darbiņš jāpaveic...
    Un par 2. vietu vajag priecāties.!

    AtbildētDzēst
  4. EL2010. gada 30. augusts 17:14

    Es priecājos.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
5 komentāri
Lasīt vairāk
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...
7 komentāri
Lasīt vairāk

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...
5 komentāri
Lasīt vairāk