Mazā Balva

Brīvdienas sākās ar celšanos 5:00 no rīta, neatceros, kad pēdējo reizi tik agri buji cēlies. Bet tas tādēļ, ka jānogādā Sporta klases komanda uz kapteiņu sapulci piedzīvojumu sacensībās Valmierā. Samocīts rīts. Plānā bija neliela Geo. tūre pa Valmieru un apmeklēt Latvijas kausa posmu turpat netālu, Strenčos. Kastītes vācās raiti, izņemot virs Gaujas pārkārt tilta malai gan bija bail vienam pašam, tāpec vienīgais slēpnis Strenčos palika tur.

Mazā Balva bija, iespējams, šī gada garlaicīgākās sacensības. Pirmkārt, jau tas, ka pirms starta savu numuru tā arī neatradu, karte un apvidus bija stipri līdzīgs Magnēta baltajam mežam ar lielām izteiktām kalnu grēdām un plašiem līdzenumiem starp tām, orientēšanās sagādāja maz prieka. Vienīgo pāris sekunžu kļūdu pieļāvu skrienot uz pirmspēdējo kp, izmetot platāku trajektoriju. Uz vairumu kp ceļa variants atbilda sarkanajai līnijai. Ātrums mežā bija tīri atkarīgs no fiziskās sagatavotības. Es 8 km spēju noskriet tikai ar  5:20 min/km, ZG 4:55, kurš uzvarēja ar vairāk kā 3 minūšu ātrāku laiku par mani.
Tikpat ātri, cik ieradāmies, tik ātri devāmies atpakļ uz Valmieru savākt pārpalikušās kastītes. Protams, neiztikām bez ielīšanas tiltā, grābstīšanās pa visām iespējamām metāla daļām 3m rādiusā un ložņāšanas pa pamestām dadzstāvu mājām. Dienas laikā tas, protams, nav tik aizraujoši kā tumsā. Atbraucot mājās, secināju, ka neesmu gulējis 18 stundas. Un jutos tieši tāpat, kā komanda, kas visu dienu ņēmās ar velo,laivām,skriešus pa Valmieru, Brenguļiem, Baiļiem.

Tā kā svētdiena biena bija brīva gandrīz visai ģimenei, bracām uz laukiem Tērvetē vākt ražu. Visa diena tika pavadīta uz lauka, un zīmīgi, ka jau 3. gadu pēc kārtas laikā, kad Moncā notiek sacīkste, es esmu vagā, vicinos ar dakšu un stibīju maisus ar burkāniem, bietēm, kartupeļiem. Tādēļ, lai ziemā ēstu bezpesticīdu pārtiku un pavasarī nesaliptu ar kādu ierosinātāju.