Latvijas čempionāts ultra garajā distancē

Kā katru sezonu, vienas no pēdējām sacensībām kalendārā ir čempionāts visgarākajā distancē. Šogad mazliet vairāk kā 15 km Tērvetē, kur vēl pagāšgad ap šo laiku piedalījos piedzīvojumu sacensībās. Karte, protams, zināma. Tā ka pa nedēļu speciāli negatavojos, tad mērķis bija distanci skriet ar kādu kopā, lai tiktu līdz galam ar pieklājīgu rezultātu. Sacensības daudz aizraujošākas padarīja pulkstenis ar GPS funkciju, ko neilgi pirms starta man piešķīra. Pirmo reizi varēju sekot līdzi kilometrāžai un ātrumam skrienot, un tagad visu var redzēt uz kartes. Bet ja par to, kas norisinājās Tērvetē. Pirms starta vairums grupas biedri nevarēja apstrīdēt šodienas galvenos favorītus, brāļus K, bet cīņa par pēdējo pakāpienu palika atklāta līdz finišam. Es jebkurā gadījumā uz to nepretendēju. Mans mērķis bija pēc iespējas ilgāk turēties kopā ar grupu un līdz finišam skriet ar kādu kopā. Grupa sadalījās jau pie 2. kp, tauriņa dēļ. Pieļaujot mazu kļūdiņu vienā spārnā, pēc tauriņa vairs nevienu neredzēju. Varētu teikt, ka šajā brīdī, skrienot uz  11. kp, palika skumji. Jūs neticēsiet, bet nebiju aizskrējis līdz kp, kad ieraudzīju Zigmāru, kurš izskatījās patiesi saniknots. Stāstīja, ka tauriņā sācis skriet uz otru pusi un zaudējis laiku un grupu. Es par to tikai līksmoju, jo tagad man bija uzradusies kompānija. Protams, nolēmām distanci skriet kopā. Uz maiņām pārņēmām vadību, labojām kļūdas un skrienot daudz runājām. Temps bija pieklājīgs, lai neteiktu, ka mazliet par lēnu. Pēdējos km spiedām ātrāk, lai paspētu iekļauties 2 h, un brīnumainā kārtā tas arī izdevās. Tr. Baiba finišā mūs nosauca par tūristiem, un pareizi vien bija. Lieki pieminēt, ka finišējām ar vienādu rezultātu, jes!

1:58:05, 7:25 min/km, 15.4 km, pēdējā vieta!

Šovakar atslodzei mājās pirts. Ja rīt būs saule, braukšu ar riteni pabraukāties kaut kur tālu. Jā, un sīkajam brālim pēdējā brīdī nomainīja vārdu, Pēteris.