Pāriet uz galveno saturu

Nepāra nedēļa

Aukstums uznāca nemanot. Gandrīz, gandrīz pakļāvu sevi slimību ierosinātājiem, taču pēdējā brīdī karsti dzērieni mani izglāba. Tātad viss kārtībā, iet labi.
Sliktā diena jeb vienkārši nepaveicās man trešdien, kad neveiksmes mani piemeklēja vidēji ik pēc divām stundām. Piemēram, manas zināšanas matemātikā tika novērtētas kā nulle, fizikas pasniedzējas acīs es kļuvu par nepaliekošu personu šajā universitātē, visatbildīgākajā momentā pulkstenis pagriezās par stundu uz priekšu un galu galā telefons izlādējas brīdī, kad tiek apspriesti vitāli svarīgi jautājumi. Protams, autobusa nokavēšana, slapjas kājas un sastrēgumi, kā dēļ treniņu nācās aizvadīt vēlu vakarā, bija tīrais sīkums.
Un ja par treniņiem, tad trīs nedēļas esmu nostrādājis un tagad vajadzētu nedaudz atlaist. Piektdienas manēžā taisot T.R.X. reāli sajutu dziļu nogurumu. Tātad nākamnedēļ mazliet piebremzēšu.
Šodien no rīta uzskrēju Vārnukroga kartē. Forši, ka distancē bija divi tauriņa elementi, garais etaps un plika reljefa karte. Uzskatīju to par ļoti efektīvu tehnikas treniņu, neskatoties uz to, ka Jānim zaudēju sekundi. Mežā skaisti, viss balts un skriešanai tas nesagādā grūtības. Ideāls sniega daudzums, kā atzina J.
Tā kā pagalms ir piepildījies ar sniegu, tad jāsit augšā eksperimentālais projekts, par kuru viesiem ir dažādi viedokļi, kas tas varētu būt.

Un man nav jaunas mūzikas. Klausos visu, kas bibliotēkai pievienots pēc iespējas vēlāk, bēēt skrienot pārsvarā The Killers tiek iekļauti pleilistā.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...