Pāriet uz galveno saturu

Neaizmirsti paķert mani uz kalniem!

Ak jā, kā man iet?
Viss labi, izņemot neapturamo vēlmi pēc iespējas vairāk izklaidēties un aizmirst par Ķīspsalu. Bet kaut kādu vidusceļu es esmu atradis. Gandrīz lieliski tas izdevās trešdienas vakarā apmeklējot daudzsološu KHL spēli Arēnā, taču cerēto satriecošo emociju vietā es dabūju vilšanos Rīgas komandā. Vakara turpinājumā kārtis, mūzika, piezemētas sarunas, nakts izbraucieni pa pilsētu ar auto, FRIENDS joki un bezcerīgs miegs tomēr lika atzīt, ka bez draugiem jau nekā.
Nedēļas nogali pavadīju gandrīz 800 km tālajā Gdaņskas apkārtnē. Mērķis braucienam bija iepazīties ar apvidus īpatnībām un saprast, uz ko ziemā jāliek lielāki uzsvari treniņos un uz ko būt gatavam nonākot čempionātā. Skrējām pa ļoti līdzīgām kartēm, kādas būs jūlija sākumā. Sešos treniņos tika savākts vairāk kā 1000 m kāpums, izskrietas 3 dažādas garās un 3 vidējās distances, katra no tām deva neatsveramu pieredz. Visvairāk biju pārsteigts par optimālu ceļu variantu daudzumu etapā. Pēc tam salīdzinot tos ar pārējiem un treneri, izkristalizējās ļoti vērtīgi padomi par orientēšanās tehniku šādā apvidū, kurus vakara teorijā treneris centās mums pierādīt. Varu teikt, ka nometne bija daudzkārt labāka, kā to biju gaidījis arī no organizatoriskās puses un dzīvošanas apstākļiem. Bija ieradušies gandrīz visi izlases kandidāti, un apmetāmies mājā pusstundas braucienā no kartēm. Lieliska nedēļas nogale, tikai nevienas bildes.

Tikko skanēja Violet Hill.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...