Pāriet uz galveno saturu

Neaizmirsti paķert mani uz kalniem!

Ak jā, kā man iet?
Viss labi, izņemot neapturamo vēlmi pēc iespējas vairāk izklaidēties un aizmirst par Ķīspsalu. Bet kaut kādu vidusceļu es esmu atradis. Gandrīz lieliski tas izdevās trešdienas vakarā apmeklējot daudzsološu KHL spēli Arēnā, taču cerēto satriecošo emociju vietā es dabūju vilšanos Rīgas komandā. Vakara turpinājumā kārtis, mūzika, piezemētas sarunas, nakts izbraucieni pa pilsētu ar auto, FRIENDS joki un bezcerīgs miegs tomēr lika atzīt, ka bez draugiem jau nekā.
Nedēļas nogali pavadīju gandrīz 800 km tālajā Gdaņskas apkārtnē. Mērķis braucienam bija iepazīties ar apvidus īpatnībām un saprast, uz ko ziemā jāliek lielāki uzsvari treniņos un uz ko būt gatavam nonākot čempionātā. Skrējām pa ļoti līdzīgām kartēm, kādas būs jūlija sākumā. Sešos treniņos tika savākts vairāk kā 1000 m kāpums, izskrietas 3 dažādas garās un 3 vidējās distances, katra no tām deva neatsveramu pieredz. Visvairāk biju pārsteigts par optimālu ceļu variantu daudzumu etapā. Pēc tam salīdzinot tos ar pārējiem un treneri, izkristalizējās ļoti vērtīgi padomi par orientēšanās tehniku šādā apvidū, kurus vakara teorijā treneris centās mums pierādīt. Varu teikt, ka nometne bija daudzkārt labāka, kā to biju gaidījis arī no organizatoriskās puses un dzīvošanas apstākļiem. Bija ieradušies gandrīz visi izlases kandidāti, un apmetāmies mājā pusstundas braucienā no kartēm. Lieliska nedēļas nogale, tikai nevienas bildes.

Tikko skanēja Violet Hill.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

[QUIZ!] Kas tas ir!?

Tas melnais augšā pa vidu Jāatbild ir obligāti!
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...